Ļipčenko: Baltijas pērle ir orientēta uz masu skatītāju

Festivāla logo

FOTO: publicitātes

1, 2, 3 – aiziet! Kamēr "Arsenāls" vēl norisinās pilnā sparā, starta šāviens atskanējis arī otram lielajam starptautiskajam kino festivālam Latvijā – "Baltijas pērlei". Gatavošanas dunā piesēdām papļāpāt ar tā direktori un programmu direktori vienā personā – Marinu Ļipčenko.

Festivāls oficiāli sākas 15. septembrī, taču Kongresu namā jau pirmdien radās sajūta, ka tas notiek pilnā sparā, pateicoties skaņu iemēģinošajiem mūziķiem, afišām, speciālajai biļešu kasei... Kad jums pašai sākas festivāls?

Droši vien tad, kad atnāk pirmās filmas. Kad parādās afišas, tad tiešām jau rodas sajūta, ka viss sāk notikt. Pati atklāšana 15. datumā jau ir kā tāda formalitāte. Agrākos gados tādās piedalījās speciālie viesi, šobrīd tādu nav, tādēļ par galvenajām darbojošamies personām var uzskatīt pašas filmas.

Festivāla logo

FOTO: publicitātes

Kad parādās pirmā filma, kas liecina, ka laiks ķerties pie jaunā festivāla, – ziemā?

Ā, jūs domājat, kad sākam atlasīt filmas? Es ar to festivāla sākšanos domāju brīdi, kad pirmā filma ierodas kārbā pie mums! Par to, ka vispār būs nākamais festivāls, mēs parasti uzzinām iepriekšējā festivāla pēdējā dienā. Tad var ieskicēt pirmo uzmetumu, plānu, kā mājai pirms būvēšanas. Pats skelets rodas jau pēc Kannu kinofestivāla, jo tad rodas globālāka saprašana, kas festivālā varētu tikt iekļauts. Un tālāk jau notiek tīri mehānisks darbs – meklējam filmas un tamlīdzīgi.

Lai atrastu filmas, ko rādīt savā festivālā, ir jābrauc uz ārvalstu festivāliem vai ir kāds katalogs, no kā vienkārši izvēlēties, paliekot tepat uz vietas?

Tā kā esam festivālu festivāls, tad esam orientēti uz filmām, kas būs uzvarētājas lielajos kinofestivālos. Piemēram, šobrīd cītīgi sekojam Venēcijas festivālam. Tad nāk Toronto, tad Berlīne... Maskavas festivālu ņemam vērā mazāk, jo viņi tomēr ir mums pārāk tuvu. Saistībā ar ekonomisko krīzi pēdējā laikā gan rodas problēmas – režisori pabeidz filmas līdz konkrētam festivālam ne tā, kā bija iecerējuši. Rezultātā viņi nolemj filmu nemaz nerādīt, kā tas notika, piemēram, ar (Deivida) Kronenberga darbu – tam bija jābūt jau Kannās un mēs apspriedām rādīšanas iespējas arī pie mums, bet režisors "aizvēra" filmu uz trim mēnešiem un nolēma to pārtaisīt.

Ja agrāk šķita, ka ir grūti ar aktieriem – nekad nevari zināt, ko no viņiem sagaidīt, tad tagad viss kļuvis vēl sarežģītāk režisoru izdarību dēļ.

Līdz ar to filma kļuvusi par tādu vēl dzīvāku objektu, viss ir vēl grūtāk paredzams. Te tev nu bija vienkārši kinolente kastē...

Tomēr pats filmu atlases princips ir kāds – ir jābrauc pašam skatīties filmas uz lielajiem festivāliem vai tas nav nepieciešams?

Nē, lielākās izplatītājkompānijas, ar kurām strādājam, atsūta visu, kas gatavojas iznākšanai tautā. It īpaši jau tas attiecas uz festivālu filmām. Tā kā esam festivālu festivāls, mūs tas pilnībā apmierina. Protams, mēģinām arī sekot līdzi tam, kas vispār notiek pasaules kino procesā, taču, tā kā mums tagad nav konkursa, tad nav nepieciešamas jaunas filmas, kas vēl nekur nav rādītas. Es šobrīd uzticos Venēcijas, Kannu, Berlīnes filmu atlasītāju gaumei.

Droši vien ne velti! Un tomēr – lai filmu rādītu savā festivālā, tā taču pašam ir jānoskatās, lai pieņemtu galīgo lēmumu. Cik filmas sanāk noskatīties, gatavojot festivāla programmu?

Daudz. Bet mēs arī rādām daudz vecu filmu.

Sanāk pat apmēram puse!

Šogad jā. Iepriekšējos gados gan tik daudz veco filmu nebija. Jau minēju, ka krīzes dēļ zaudējām vairākas filmas, kurām vajadzēja būt pabeigtām jau maijā. Rezultātā arī varu teikt, ka nav jānoskatās ārkārtīgi daudz filmu, lai veiktu atlasi festivālam. Un tas arī nav gluži galvenais atlases kritērijs. Proti, iznāk jauna filma, piemēram, Kimam Kidukam, kas tiek rādīta Kannās. No tā, vai es to noskatīšos vai ne, nekas nemainīsies. Pat ja man, Marinai Ļipčenko, šī filma neiepatiksies, tas nenozīmē, ka tā nepatiks daudziem citiem. Es neesmu orientieris autorkino. Esmu vidējs skatītājs, kurš uztver filmas tīri kā skatītājs. Un es nevaru nepaņemt uz festivālu Kima Kiduka, (Andreja) Zvjaginceva vai (Pedro) Almodovara jauno filmu. Man nav svarīgi, cik labu vai sliktu filmu viņi ir uzņēmuši. Es uzskatu, ka festivālam ir jāparāda tas, kas šobrīd notiek kino pasaulē. Un ir tādi režisori, kuru filmas vienkārši ir jāņem, jāiekļauj festivāla programmā un jāskatās.

Noteikti ir veids, kā vienoties ar "Arsenālu", lai abos festivālos netiktu rādītas vienas un tās pašas filmas. Šogad gan viena filma – "Erotomāns" jeb "Erotiskais cilvēks" – pārklājas...

Viņi vēlējās uzaicināt uz festivālu režisoru, tādēļ rāda arī šo filmu. Bet principā tā nekad nenotiek. Mēs pērkam filmas, viņiem tās vairs nav pieejamas, viņi pērk filmas – tās vairs nav pieejamas mums. Tās ir tiesības rādīt filmu konkrētā teritorijā. Auditorija mums nav liela, tādēļ katrs festivāls īpaši cenšas paņemt sev labākās filmas.

Ja salīdzinām abus lielākos starptautiskos kino festivālus Latvijā, tad noteikti ir kādas nianses, kas atšķir filmas, ko rāda viens vai otrs. Necīnāties taču patiesībā visu laiku gluži par vienām un tām pašām filmām.

Viņi ņem diezgan avangardiskas filmas. Mēs nevaram to atļauties.

Mēs esam festivāls, kas ir orientēts uz masu skatītāju, jo budžeta galvenā daļa ir no biļešu pārdošanas iegūtā nauda.

Līdz ar to mums ir jārāda tās filmas, uz kurām cilvēki noteikti vēlēsies nākt. Nevaram riskēt. Protams, katram ir sava gaume, taču ir filmas, uz kurām noteikti nāks ļoti dažādi cilvēki.

Tas, ka "Baltijas pērle" šogad pat pusi no programmas atvēlējusi klasikai, patiesībā taču nav peļami, jo mums Rīgā nemaz nav tādas vietas, kur aiziet un paskatīties uz lielā ekrāna klasiku!

Jā, mums diemžēl tiešām nav tādas "sinematēkas", kādas ir lielās Rietumu pilsētās. Tas tiešām ir skumji, jo viens ir paskatīties filmu uz maza ekrāna mājās, bet pavisam kas cits – oriģinālā veidā, kā to savulaik iecerējis, piemēram, (Lukīno) Viskonti – uz liela ekrāna, no kinolentes... Tas ir tāpat, kā nopirkt dārgu konjaku un dzert to aizvārtē no plastmasas glāzītes. Respektīvi, ir svarīgs arī pats process, ne tikai saturs.

Nav novērots, ka cilvēki jūsu festivālā brīžiem vairāk ieinteresējas par klasiku nekā par jaunajām filmām?

Tā gluži nav. Bet vispār tās 44 filmas kopumā ir ideālais skaitlis, ko iespējams noskatīties festivāla laikā. Parasti mēs pērkam tiesības trim rādīšanas reizēm, bet ne vienmēr varam parādīt filmu trīs reizes seansu skaita ierobežojuma dēļ. Mērķējam tomēr uz cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā. Kannās, piemēram, kino rāda no astoņiem rītā. Mēs lielākoties rādām filmas no sešiem vakarā, kad cilvēki beidz darbu. Protams, ir arī dienas seansi, bet tās ir filmas, kas vakarā tiek rādītas vēlreiz.

Šā gada festivāls izceļas ar to, ka līdz ar tā sākšanos jaunu dzīvi sāk arī kino "Rīga", kas atguvis kādreizējo nosaukumu "Splendid Palace". Jauks bonuss "Baltijas pērlei"!

Tas ir lieliski! Un arī filma "Mākslinieks" ir atbilstoša šādai atklāšanai – pārsteigums, kas uzņemts gluži kā speciāli mūsu festivālam. Tā ir filma par to, kā kino vispār sācies. Pirmoreiz par to padzirdēju, kad man uz Facebook profilu atsūtīja tās reklāmas rullīti. No sākuma nesapratu, kāpēc Kannu festivāls konkursa programmā iekļāvis vecu amerikāņu melnbalto kino? Tikai pēc ceturtās noskatīšanās reizes sapratu, ka tie taču ir mūsdienu aktieri! Fenomenāli. Tas ir no tiem gadījumiem, kad kopā sakrīt režisora vēlmes, aktiera talants, materiāls un... zvaigznes.

Vēl viena "Baltijas pērlei" kā radīta filma šķiet mūzikls "Deviņi".

Piekrītu. Tā gan ir ļoti strīdīga filma. Kad Robs Māršals paziņoja, ka pēc "Čikāgas" veidos filmu pēc mūzikla "Deviņi" motīviem, visi ļoti ieinteresējās un gaidīja brīnumu. Kad noskatījos šo filmu pirmoreiz, jutos vīlusies. Pamatā taču ir (Federiko Fellīni) "8½", un sākotnēji filma "Deviņi" pat tā tika promotēta – piesaucot tieši "8½"! Taču, noskatoties filmu vēlreiz, es sapratu tās skaistumu – tas tiešām ir "8½", ko uzņēmis mūsdienu režisors, un Robs Māršals tiešām ir centies kļūt par Federiko Fellīni. Un paldies viņam par mēģinājumu! Mūziklam tas ir par dramatisku, jo pārāk līdzinās "8½", bet "8½" tas arī gluži nav, jo tomēr ir mūzikls. Šo filmu vienkārši vajag skatīties savādāk, ne kā vienkārši kārtējo kino. Kaut kā tā.

Mēs daudz runājam par režisoriem, bet ir tēze, ka "Baltijas pērle" ir vairāk tieši aktieru, nevis režisoru festivāls.

Mūsdienās lielie aktieri un lielie režisori jau nostājušies blakus. Larss fon Trīrs vairs nav tas, kurš pirms vairākiem gadiem filmēja "Dogmu". Viņš strādā Holivudā kopā ar lieliem aktieriem. Almodovars arī kļuvis par citu Almodovaru. Viņa filmās galvenās lomas tēlo liela Holivudas zvaigzne. Jā, viņa ir aktrise (Penelope Krusa), bet par zvaigzni viņu padarījis tieši Almodovars, viņi kopā sasnieguši citu perspektīvu! Tāpat ir noticis ar Vudiju Alenu un vēl daudziem citiem.

Kims Kiduks gan šķiet palicis savā ampluā.

Jā, lai gan viņa jaunā filma ("Arirang") ir ļoti specifiska – tajā viņš pats ir arī galvenais varonis, aktieris!

Viņu pieminēju, jo tika ziņots, ka Kims Kiduks būs šā festivāla viesis!

Gaidām! Jau četras reizes esam pārmainījuši biļetes... Jau teicu, ka režisori kļuvuši par tādām pašām dīvām kā aktieri. Taču jaunā filma tiešām ir ļoti interesanta, un ļoti ceram, ka viņš tomēr ieradīsies, kas gan šobrīd izskatās jau aizvien mazāk ticami. Diemžēl.

Šis festivāls ir sācies un tūlīt varēsiet sākt domāt jau par nākamo – jubilejas! 20 gadi, tas tomēr ir daudz.

Ja šoreiz viss notiks tā, kā esam ieplānojuši, tad nākamgad festivāls notiks un tad mēģināsim to tiešām uztaisīt par Notikumu. Lūkosim uzaicināt prominentos viesus, kas jau bijuši mūsu festivālā. Viss ir iespējams, taču daudz kas atkarīgs no valsts labklājības. Ja cilvēkiem klāsies labi, tad arī zāles būs pilnas, kas arī ir galvenais festivāla mērķis.

Uz augšu