Āboltiņa: Cilvēki meklē vainīgo

Solvita Āboltiņa

FOTO: LETA

Normālā demokrātijā parlamenta ārkārtas vēlēšanas nav nekas neparasts. Tā intervijā portālam TVNET saka politiskās apvienības “Vienotība” (V) vadītāja Solvita Āboltiņa. Dažas dienas pirms ārkārtas vēlēšanām Saeimas priekšsēdētāja mudina cilvēkus daudz aktīvāk līdzdarboties politiskajos procesos un skaidro savu viedokli, kāpēc tauta tik lielā vienprātībā lēma par Saeimas atlaišanu.

Kad TVNET jūs intervēja iepriekšējā reizē, bijāt nesen sākusi darbu Saeimas priekšsēdētājas amatā un paudāt apņēmību stiprināt tautas uzticību Saeimai un veidot jaunu politisko kultūru. Taču necik ilgi, un tauta atbalstīja lēmumu par parlamenta atlaišanu. Kāpēc jūsu ideja izgāzās un tauta tā lēma?

Pirmdien klausījos [žurnālista Kārļa] Streipa vadīto diskusiju, kur jūsu kolēģi skaidri atzina, ka tādu lēmumu tauta būtu gatava pieņemt arī divas nedēļas pēc nākamajām vēlēšanām.

(..)20 gados realizētā politika ļoti bieži ir demonstrējusi, ka tā ir šauru grupu, nevis lielākās sabiedrības interesēs. Šis lēmums, kurā V aicināja piedalīties, ir jauna iespēja mēģināt ievēlēt labāku parlamentu. (..)

Vai jums tiešām šķiet, ka ārkārtas vēlēšanas ir “jauna iespēja”? Vairums kandidātu jau iepriekš bijuši politikā.

Tā ir jauna iespēja. (..) Visdrīzāk netika atlaisti konkrētie deputāti. Ja salīdzina ar darba likumu, tā ir nevis iestādes likvidācija, bet reorganizācija. (..) Katrs no spēkiem, kas bija iepriekšējā parlamentā, .. uzskata, ka ir strādājis pietiekami labi. (..)

Jums kā Saeimas vadītājai šķiet, ka parlaments strādājis labi?

(..) Viss ir salīdzinājumā. 10.Saeima bija labāka par 9.Saeimu. Sākot ar likumu par deputātu algu samazināšanu, grozījumiem augstākās izglītības likumā, maksātnespējas likumā, likumā par kriminālatbildību, par tiesnešu karjeras kvalifikāciju. (Turpina uzskaitījumu par deputātu labajiem darbiem, piemēram, diskusijām par demogrāfiju, jauniešu patriotismu.) Tās ir reālas lietas. Nav tikai slikti. Jā, ir balsojums par [Aināru] Šleseru un balsojums par [Andreju] Judinu. (..)

Kāpēc cilvēki joprojām neuzticas Saeimai un politiķis ir kā lamuvārds?

(Smagi nopūšas.) Tas droši vien man ir sāpīgi un nepatīkami. Cilvēki cerēja, ka situācija būs daudz labāka uzreiz pēc vēlēšanām, bet rādītāji uzlabojas tikai šobrīd.

Tā ir arī emocionāla attieksme.

Cilvēkiem gribas redzēt kādu vainīgo.

(..) Sabiedrībai patīk pretnostatīt pensionārus pret bērniem vai ierēdņiem, ceļus pret izglītību vai kultūru. Lai sabiedrība attīstītos, vajag visas šīs lietas. (..) Tiek mēģināts pretnostatīt arī sabiedrību pret politiķiem. (Rezultāts esot, ka Latvijas sabiedrībā vardarbību nosoda daudz mazāk nekā citviet Eiropā. Āboltiņa arī akcentē, ka latviešiem vairāk jālepojas ar saviem sasniegumiem.) Kamēr mēs būsim pret kaut ko, nevis visi kopā par kaut ko, droši vien citas valstis mums ies garām milzu soļiem.

Kāpēc V reitingi tik ļoti kritušies?

V reitingi ir stabili. Pirmkārt, izaugsme nebija redzama uzreiz pēc vēlēšanām. Valdība turpināja runāt par konsolidāciju, nevis mērķiem, uz kuriem ejam. Šobrīd mēs runājam par mērķiem un izaugsmi. To vajadzēja uzreiz pēc vēlēšanām.

Vesela virkne procesu, kā tika izraudzīta valdības komanda, aizēnoja darbus. Cilvēkos ir rūgtums.

Cik balsu V iegūs?

Jebkurš politisks spēks, tāpat kā jebkurš sportists, iet uz uzvaru. (..) Protams, mēģināsim panākt iespējami labāko rezultātu.

Tas būtu?

Mēs ceram uz 25 balsīm.

Tas tomēr būtu mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, kad V bija spīdoši rezultāti...

(Smejas.) Jums atnest karikatūru no blakus istabas?

Kāda varētu būt ideālā koalīcija?

Par to jārunā pēc vēlēšanām. Vaira Vīķe-Freiberga savā apsveikumā V dibināšanas kongresā teica – tā ir zināma politiskā brieduma pazīme – politiķiem ir jāsaprot, ka pie sašķeltas sabiedrības un daudzpartiju sistēmas būs jāsēd pie galda un jāmeklē sabiedrotie. Svarīgi atrast sabiedrotos, ar kuriem programmu un mērķus izpildīt vislabāk.

Veidojot koalīciju, V ir trīs dimensijas – nacionālas valsts, ekonomiskās attīstības un tiesiskuma. (..) Veidojot šo koalīciju, prioritārā bija nacionālas valsts un ekonomiskā dimensija, diezgan ignorējot trešo, kura varbūt cieta visvairāk. (..)

Vistuvāk pēc sapratnes mums ir Zatlera reformu partija.

Iepriekš daudz kritizējāt tos, kas pārbēga pie Valda Zatlera...

Bet kangarisms ir kangarisms, lai kā to sauc. Tas ir dzīvs latviešu tautā, un ne velti tas ir “Lāčplēša” eposā. To vienmēr ir kritizējis latviešu vēlētājs. (..)

Latvijas problēma joprojām ir sašķeltība sabiedrībā – mēs esam pret kaut ko. Politikā ir jāvar nolikt sīkas, personīgas lietas malā un domāt, kā valsts, politiskā sistēma un process kopumā izskatās. Ja dažādi domājošiem politiķiem ir viens kopējs mērķis, .. viņiem jāvar nolikt malā to, kas šķeļ, un jāvar vienot gan savu vēlētāju, gan pašiem sēdēt pie viena galda vienotiem. (..)

Vai pieļaujat, ka ZRP un V kādreiz varētu kļūt par vienu organizāciju?

(Smejas.) (..) Esmu pārliecināta, ka Latvijā, kur ir tik neliels skaits iedzīvotāju un to cilvēku, kas ir gatavi iet politikā, šiem cilvēkiem ir jāsēd pie viena galda un jābūt vienai komandai. Tas ir tikai laika jautājums. (..) Lai cik mums nepatīkams ir salīdzinājums ar “Saskaņas centru” (SC), tomēr redzam, ka SC ir konsolidējis vēlētāju, kurš ir apvienojies zem versijas “krievvalodīgi nosacītais vēlētājs”. (..) Tāpēc arī viņiem ir panākumi Rīgā un tāpēc, visdrīzāk, viņi uzvarēs vēlēšanās.

Vai V varētu būt vienā koalīcijā ar SC?

Tas ir pēcvēlēšanu jautājums. Skatoties uz manis nosauktajām trim dimensijām un redzot, ka viņu īsajā programmā nav neviena vārda par tiesiskumu (Āboltiņa uzskaita SC balsojumus pret tiesiskumu, piemēram, pret Šlesera kratīšanu.), tas liek apšaubīt tiesisko dimensiju. Vēl bīstamāka ir ekonomiskā programma, kas piedāvā pagarināt sarunas ar starptautiskiem aizdevējiem, kas nozīmē neveikt reformas, bet turpināt dzīvot uz parāda, kā tas šobrīd notiek Rīgas domē. Protams, ir ērti boļševiku solījumi par maizi strādniekiem, zemi zemniekiem un mieru karavīriem.

Bet kādam par to ir jāmaksā. Ir jāsakārto valsts pamati. Ir jāsakārto ekonomiskā bāze. Tā nevar būt dzīve uz parāda.

Pēc vēlēšanām mēs sēdēsim pie galda un runāsim ar visiem.

(..) Šobrīd ir grūti atrast saskares punktus ar SC.

Esat skeptiska?

Palieku pie tā, ka politiķiem ir jārunā ar visiem. 10.parlamenta darbu sāku ar tēzi, ka arī opozīcijas deputātiem ir jābūt iesaistītiem lēmumu pieņemšanā. Neatkarīgi no tā, vai opozīcijā paliek SC vai kāds cits politiskais spēks, viņi nedrīkst būt izolēti no politisko lēmumu pieņemšanas. (..)

Kā ir ar turpmāko sadarbību ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS)?

Acīmredzot attieksmi pret to paudīs vēlētājs. (..) Ir sliktās lietas, bet ZZS bija tie, kas kopā ar mums pieņēma ekonomiskos lēmumus, kad no [Valda] Dombrovska pirmās valdības aizgāja Tautas partija. Tā ka ar ZZS būs jārunā. Protams, uz galda būs jautājums par tiesiskumu, oligarhu un naudas ietekmi politikā.

Vai, jūsuprāt, vispār ir ētiski cilvēkiem, kuriem pārmet prettiesisku ietekmi un dažādus pagātnes grēkus, startēt atkal un atkal?

Tā droši vien ir Latvijas politiskā kultūra un atšķirības starp jaunu un vecu demokrātiju. Redzam, ka Zviedrijā pat pie mazākajām bažām par politiķu neētisku, nekorektu un neētisku rīcību viņi atkāpjas no amata. Latvijā politiķi paziņo, ka ir neaizstājami un jāpabeidz iesāktie darbi. Katrā ziņā pieturos pie pirmā viedokļa. (..) Tas ir jautājums katram politiskajam spēkam individuāli. Piemēram, V [tagadējais ekonomikas ministrs Artis] Kampars un [bijusī iekšlietu ministre Linda] Mūrniece ir izvēlējušies nestartēt.

Vai tas bija V lēmums?

Tas ir viņu pašu lēmums. (Pēc intervijas Āboltiņa saka, ka Kampara darbu vērtē pozitīvi un uzticas viņam, taču Kamparam vajadzējis atkāpties no amata krietni agrāk, nevis sniegt dažādus dīvainus skaidrojumus.)

Kā valstij vajadzētu rīkoties ar “airBaltic”?

“airBaltic” ir klasisks shēmošanas gadījums, kas parāda, kādā veidā prihvatizēt valsts uzņēmumus. Šodien dzirdot klaji dīvainas interpretācijas viena politiskā spēka reklāmā, ka plaukstošs uzņēmums novests uz grunti, nāk prātā klasiskā latviešu filma “Ceplis”. Tieši tā tas apmēram ir. “airBaltic” nekad nav bijis pelnošs un plaukstošs uzņēmums. Vienmēr strādāts ar mīnusiem. Protams, tā ir nacionālā aviokompānija.

Valdība ir skaidri un gaiši uzstādījusi nosacījumus, pie kuriem varētu iesaistīties “airBaltic” glābšanā. Acīmredzot [“airBaltic” vadītājs Bertolts] Fliks, turoties pie sava krēsla un saprotot, ka ar zemshēmām nav izdevies nolaist uzņēmumu uz grunti, ķērās pie daudz atklātākām shēmām, mēģinot reģistrēt neesošas akcijas.

Viss notiek klasiskā oligarhu stilā.

Šobrīd redzam, ka tiek šantažēti arī pasažieri, atcelti reisi. Manuprāt, tas viss apzināti notiek priekšvēlēšanu nedēļā. (..) Valdība savu risinājumu piedāvā. Izskatās, ka Fliks nav gatavs pats atteikties no sava krēsla. (..) Nedrīkst nonākt līdz tam, lai valstij būtu jācieš milzīgi zaudējumi šo shēmu dēļ. (..) Jautājums būs risināms tuvākajā laikā.

Turpinājumā vēlos jautāt personīgāku jautājumu. Izskanējusi vēlme kriminalizēt jūsu Bārbiju izstādes apmeklējumu darba laikā. Varbūt varat izstāstīt cilvēkiem, kā jums tā gadījās?

Pirmkārt, izstāde bija trešdienā. Sāksim ar pirmo nepatiesību. Šo izstādi, atšķirībā no “Jaunā viļņa” pasākumiem, organizēja cilvēki, kuri mani aicina uz dažādiem labdarības pasākumiem. (..) Arī šis pieskaitāms pie šāda veida pasākumiem, kur uzņēmēji vispasaules izstādi atved Latvijas bērniem vienkārši par velti. (..) Apmeklēju šo pasākumu 15 minūtes. Tas nekādā veidā nekavēja citus manus pienākumus. Tiešām neredzu tajā nekā nosodāma. (..)

(Sarunas noslēgumā dodu iespēju Āboltiņai uzrunāt tautu un izteikt viņai svarīgās tēzes. Viņa runā par tautas varu un mudina cilvēkus aktīvāk līdzdarboties politiskajos procesos, lai uzlabotu esošo situāciju.)

Kā, jūsuprāt, nonāk līdz situācijai, kad deputāti ir tik tālu no tautas? Kāds deputāts sarunā ar TVNET vēl diezgan nesen nezināja, cik maksā sabiedriskā transporta biļete – viņš domāja, ka tie ir 15-20 santīmi.

Esmu vienmēr to apbrīnojusi kopš savas ienākšanas politikā 2002.gadā. Ļoti ātri jaunie deputāti sāk stāstīt – man tas pienākas, es taču esmu deputāts. Nekad neesmu šādu attieksmes maiņu sapratusi. Pamanīju to arī šajā parlamentā no dažiem jaunievēlētajiem deputātiem.

Droši vien tā ir pārbaude ar varu un naudu.

Parastam deputātam nekādas milzu varas nav. Jebkuram, kurš ienāk šai mājā, kā svēta [doma] jātur tas, ka darba devējs ir Latvijas tauta. (..) Bet lielākā daļa manu kolēģu dodas pie cilvēkiem. Arī es pati labprāt runāju ar cilvēkiem, eju uz tirgu, veikalu. Man nav radusies sajūta, ka es nezinu [kā cilvēki dzīvo]. (..)

Vai pati esat izturējusi pārbaudi ar varu?

(Smejas.) Domāju – jā. Man nav bijusi pārliecība, ka krēsls vai amats kaut ko maina. Tas ir uz laiku. Cilvēciskās attiecības gan ģimenē, gan ar draugiem, paziņām un ikvienu cilvēku ir pamatvērtības.

Krēsli nenosaka, kas tu esi.

Cik ilgu laiku no savas dzīves esat gatava veltīt politikai?

(Smagi nopūšas.) Labs jautājums. Esmu sev uzdevusi šo jautājumu arī pirms šīm vēlēšanām. Jautāju – vai piedalīšanās šajās vēlēšanās ir manas tiesības vai pienākums. To parādīs arī vēlēšanu rezultāti – cilvēki vērtē. Manuprāt, cilvēki šoreiz vairāk nekā jebkad iepriekš izvērtēs katra konkrētā cilvēka un politiskā spēka padarīto, nevis solīto. Ir jāgūst pārliecība, ka tu vēl kaut ko vari izdarīt, tev ir ko teikt un ka tev deg acis par to, ko gribi darīt, nevis ka dari to vienkārši rutīnas dēļ.

Jums tā ir?

(Sirsnīgi smejas.) Šobrīd vēl ir. (Daudz darāmā viņa redzot gan parlamentā, gan partijā.) Ir lietas, ko vēl redzu darāmas un kurām droši vien pieredze un kompetence, ko esmu šajos gados ieguvusi, būtu izmantojama.

Vai jūs gribētu vadīt arī 11.Saeimu?

Kā ikvienam, kurš šajā Saeimā ienāca, man bija programma četriem gadiem. To lems vēlētājs. Bet es tiešām uzskatu, ka ir lietas, ko vēl varētu šeit darīt.

Uz augšu