Larss fon Trīrs, kura filmas parasti pārtop sensācijās jau pirms to pirmizrādēm, drūpošās pasaules intelektuālais dumpinieks un izsmalcinātais estēts, pakāpeniski pārstāj uzņemt filmas. Nu viņš tās translē pa tiešo no citas realitātes, kas piesaka sevi ar draudīgu valdzinājumu un šokējošu atklātību. Iespējams, tieši tādēļ viņa filmas vienmēr bijušas un paliek neatminētas līdz galam.

"Personīgi man šī filma nav stāsts par pasaules galu, bet gan par dvēseles stāvokli, kuru sauc par melanholiju.

Mūsu planēta iet bojā, bet nav ko pārdzīvot, jo mēs visi tāpat nomirsim! Manā dzīvē bijuši vairāki melanholijas periodi. Man patīk vainas izjūta un ciešanas, kas ietvertas šajā jēdzienā. Melanholija ir klātesoša mākslā, kura man ir interesanta, tā ir viena no sastāvdaļām veiksmīgākajās daiļrades formās. Pat tad, kad es cenšos radīt komēdijas, tās allaž ir melanholiskas!" akcentējis Larss fon Trīrs.

"Melanholija" ir liels, auksts, virtuozs līdz sāpēm acīs un ausīs – ar melnā romantiķa domām, tēliem, augsto meistarību un ievainoto dvēseli. Kino par to, kā no dzīves pazūd prieks... Trīrs arvien tiecies izspēlēt savas fobijas – "Antikristā" tās bija bailes no sievietes, "Melanholijā" – bailes no nenovēršamās nāves. Stila ziņā Trīrs atgriežas pie sava agrīnā rokraksta, kuru spēcīgi iespaidoja Lukīno Viskonti, Ingmārs Bergmans, vācu romantisms un Andrejs Tarkovskis.

"Režisora pēdējā filma ilustrē gan pasaules beigas, gan vienlaicīgi arī jauna ceļa sākumu. Viņa satriecošajā "Melanholijā" totālais sabrukums parādīts tik maigi, ka no dāņu provokatora ko tādu negaidīja neviens. Ja "Antikrists" bija kā adata, ko dur zem naga, tad "Melanholija" ir tīrs kinodarbs, kurā Holivudas specefekti savienoti ar intīmu melodrāmu. Šeit "Svētki" satikušies ar "Armagedonu" – komerciāli veiksmīga kombinācija, kas plašas skatītāju masas piesaistīs arthausam un noteikti izraisīs tādas diskusijas, kādas diezin vai spētu izprovocēt cita filma par pasaules galu," Pīters Deburgs, "Variety".