Cik daudz filmu ir jānoskatās, lai kļūtu par "Arsenāla" programmu direktori?

Ļoti daudz. Filmas skatos jau ļoti sen, bet tā profesionāli - kad sāku mācīties par kino kritiķi un pēc tam par režisori. Tagad rakstu doktora darbu par kino, tādēļ tas visu laiku ir bijis paralēli pārējai dzīvei. Reizēm skatos pat piecas filmas dienā diezgan daudzas dienas pēc kārtas.

Sanāk, ka lielu daļu dzīves pavadi pie datora, televīzijas vai kino ekrāna.

Jā, labāk jau pie kino ekrāna festivālos, kur pirmajai ir iespēja redzēt visas jaunākās filmas. Tā ir vislabākā sajūta.

Respektīvi brauc uz ārzemju festivāliem un skaties filmas, ko atlasīt "Arsenālam"?

Jā, jo mums ir taktika atklāt pašiem, ko rādīt, nevis samierināties ar to, ko kāds jau ir izvēlējies. Piemēram, lai atlasītu ziemeļvalstu filmas, braucu uz Gēteborgu, kur notiek lielākais skandināvu filmu tirgus, tiek rādītas visas jaunākās filmas. Ja vajadzīgas filmas no konkrēta reģiona, tad vislabāk ir braukt uz tā festivālu, uz vietu, kur tās filmas arī ir radušās, nevis izvēlēties to, ko kāds jau ir paņēmis uz savu festivālu.

Tas nozīmē ko – ja šajā festivālā viena no sadaļām veltīta Āzijas kino, tad tu brauc atlasīt filmas uz kādu Āzijas festivālu?

Šajā gadījumā ne es, bet Šarlote (Līduma – tagad festivāla direktore), jo tad, kad sākām šo atlasi, programmu direktore vēl skaitījās viņa. Tā iecere ir jau diezgan sena un filmas ir pamazām krātas.

Programma ir apskatāma mājaslapā, bet varbūt vari nedaudz par to pastāstīt pati, kā programmu direktore, kura filmas izvēlējusies!

Filmu ir šausmīgi daudz! Ir veselas desmit programmas, kuru viena daļa ir jau tradicionāla. Piemēram, starptautiskais konkurss, kuram atlasītas specifiskas, ar kaut ko savdabīgu iezīmīgas filmas. Vēl ir Baltijas konkursa skate, kur arī princips ir nemainīgs – Baltijas filmas, kas uzņemtas pēdējā gada laikā, izvērtētas, atlasītas... Vēl tradicionālas programmas ir "Vakara filmas" un "Panorāma". "Vakara filmas" ir lielās filmas, kas jau guvušas atzinību citos starptautiskos festivālos, bet "Panorāma" ir tas, ko, braukājot pa dažādiem festivāliem, esam atlasījuši kā iezīmīgu kādam konkrētam reģionam. Pārējās programmas katru gadu mainās. Šogad ir Dienvidaustrumāzijas programma, vēl ir Beļģijas un Nīderlandes filmu programma, kas ir ļoti īpaša. Tās ir sešas atlasītas filmas, kurām režisores ir sievietes. Filmas noskatoties, katrs pats var izsecināt, vai praksē darbojas mīts, ka režisore sieviete pasauli redz citādāk nekā režisors vīrietis. Programmas nosaukums "Relationship status: it's complicated" ņemts no Facebook!

Vēl "Arsenālā" pirmoreiz ir 3D filmas. Tāda programma izvēlēta ne tikai tāpēc, ka tas atkal ir aktuāli, bet arī tādēļ, ka tas ir kļuvis aktuāli Lielajiem režisoriem – Vimam Vendersam, Verneram Hercogam...

Viņi ir izmēģinājuši roku šajā īpašajā tehnoloģijā un Verners Hercogs jau ir paziņojis, ka nekad vairs to nedarīs!

3D seansos tātad dosiet cilvēkiem arī attiecīgās brilles?

Jā, tā būs. Un tiem, kas būs īpaši ziņkārīgi par 3D kino, būs iespēja arī doties uz lekciju, jo mums būs īpašs viesis – Štefans Drēslers no Minhenes Kinomuzeja. Viņš ne tikai daudz zina par kino, bet īpaši interesējas tieši par 3D kino. Lekcija nav tradicionāla, jo viņš rāda fragmentus no 3D filmām, sākot pat ar pagājušā gadsimta sākumu. Ir mēmās filmas, kas patiesībā jau uzskatāmas par 3D filmām!

Vims Venderss teica, ka viņa mērķis bija pierādīt – 3D formāts var būt domāts ne tikai izklaides kino specefektiem, bet arī mākslinieciskai izpausmei. Viņam tas ir izdevies?

Jā. Un tas, ka Verners Hercogs paziņoja, ka vairs to nedarīs, nenozīmē, ka arī viņam nav izdevies. 3D ir paplašināta estētika, iespēja izdarīt ko nebijušu. Piemēram, Hercogs ir ticis alā, kurā neviens no mums netiks, jo tur pieeja ir liegta, un šajā gadījumā tā tehnoloģija sevi pilnībā attaisno. Tas nav mērķis kādu nobiedēt vai parādīt kādu triku, tā ir klātbūtnes sajūta.

Vai tu iedomājies "Arsenālu" pēc 50 gadiem, kad visa programma ir veidota tikai no 3D filmām un 2D ir tikai maza kino klasikas sadaļa?

Nē, man tas šķiet neticami. Tas ir viens no izteiksmes līdzekļiem, bet ne tāds, ko atstāt kā vienīgo un paliekošo. Vēsture ir pierādījusi, ka tas ik pa laikam uzrodas un atkal pazūd.

Turpinot par programmu, tajā ir vēl trīs sadaļas. Pakomentē, lūdzu, arī tās!

Ir mūzikas filmu programma, kas man ir īpaši tuva. "Arsenālā" jau senāk ir bijuši mēģinājumi taisīt mūzikas filmu programmu, pēdējos gados tāda atkal nebija. Iemesls tam bija tāds, ka "Arsenālā" vienmēr ir ļoti daudz filmu un no kaut kā nākas atteikties. Šoreiz ir arī vieta mūzikas filmām. Tās ir no dažādiem kontinentiem, un pārstāvētie mūzikas stili ir atšķirīgi.

Te gan nav runa par mūzikliem vai koncertfilmām? Filmas ir vairāk par mūziķiem.

Filmas ir par un ap mūziķiem. Piemēram, filma "Asinis vīnā" ir par Meinardu Džeibsu Kīnanu no "Tool" un "A Perfect Circle". Tā nav par viņa mūziku, tā ir par viņa blakushobiju – vīna darīšanu, vīnogu audzēšanu Arizonā. Jebkura no šīm filmām noteikti paplašina mūzikas uztveri.

Ejam tālāk!

Ne gluži konkursa programmā, bet pie Baltijas skates ir arī studentu filmas. Šoreiz piedāvājam gandrīz piecas stundas garu programmu, kurā tiek pārstāvēta Latvijas Kultūras akadēmija, Baltijas Filmu un mediju skola Tallinā un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija. Tas būs viens vakars "Dirty Deal". Savā ziņā – ieskats, kas sagaidāms "Arsenālā" jau pēc dažiem gadiem.

Vēl ir sadaļa, kas veltīta NVS divdesmitgadei.

Tajā ir dažādi zināmi vārdi no bijušās PSRS valstīm. Krievija, protams, dominē, bet ir arī citu valstu filmas.

Kā tajās sokas ar kino? Latvija arī ir bijusī PSRS republika, un mums ar to kino iet kā pa celmiem. Citur ir savādāk?

Kino tur ir, bet arī viņiem neiet īpaši viegli.

Krievijā ir izteikts meinstrīms un nav nemaz tik viegli atrast kaut ko, kas būtu interesants "Arsenāla" skatītājiem. Patiesībā jau ir daudzas interesantas lietas, tikai tās kaut kā mazāk piedāvā uz āru.

Šajā programmā esam iekļāvuši arī filmu "Mana perestroika", kas ir veidota Amerikā un ir režisores stāsts par skatu no malas.

Jūs programmā brīvi liekat kopā spēlfilmas ar dokumentālajām. Tas nozīmē, ka tiek lauzts stereotips par dokumentālajām filmām kā par kaut ko garlaicīgāku, mazāk izklaidējošu?

Es domāju, ka šis stereotips ir sācis drupt jau diezgan sen un tas noteikti ir jālauž tālāk, jo, piemēram, Helsinkos ir tāds festivāls "DocPoint", kurā rāda tikai dokumentālās filmas. Šoziem tur biju, zāles ir pilnas un ar dažāda vecuma publiku.

Filmas - īpašie notikumi. Filmas, ko kaut kāda iemesla dēļ rādām tikai vienu reizi. Piemēram, pieminot Raulu Ruīzu (režisors, kurš aizgāja tai saulē šā gada 19. augustā – red. piez.), rādīsim viņa filmu "Trīs dzīves un tikai viena nāve". Sākumā vienkārši vēlējāmies svinēt viņa jubileju (70 gadi – red. piez.), taču nācās pārvietot rakstu katalogā uz to bēdīgāko sadaļu. Ir arī filma "Karloss", kas patiesībā ir televīzijas filma. Tā ir interesanta tendence, ka televīzijas filmas pēdējā laikā ir ļoti kvalitatīvas un pat brīžiem ir labākas par kinoteātru piedāvājumu. Būs arī "Meistars un Margarita", kas uzfilmēta jau 1994. gadā, taču tiek rādīta tikai tagad. Klāt būs pats režisors, kurš pastāstīs par dažādām ķibelēm un jocīgiem gadījumiem, kas saistīti ar šo filmu...

Tu minēji pretnostatījumu – meinstrīms un tas, ko vēlētos redzēt "Arsenāla" apmeklētājs. Kur ir tā robeža, jo vairākas "Arsenāla" filmas arī šķiet iederīgas meinstrīmā?

Tā robeža ir ļoti šaura. Režisori uz tās balansē visu laiku. Jo populārāks režisors kļūst, jo vairāk iederas meinstrīmā. Kaut kā tā.

Piemēram, Džūdijas Fosteres filmu ar Melu Gibsonu "Bebrs" mierīgi varētu iekļaut lielo kinoteātru repertuārā...

Nu, tāpēc tā ir iekļuvusi "Vakara filmu" sadaļā. Tās ir filmas, kas domātas, lai skatītājs, ejot vakarā mājās, nebūtu pārāk sarūgtināts vai varētu aizmigt pēc redzētā. Trakākiem meklējumiem un eksperimentiem domāta konkursa filmu sadaļa.

Ar ko atšķiras "Arsenāls" no "Baltijas pērles"?

Atšķiras jau ar pamatnostādījumu, ka "Arsenāls" ir starptautisks kino festivāls ar savādāku pieeju filmu atlasei. Būtiski ir tas, ka mums festivālā ir vairākas starptautiski atzītas žūrijas – FIPRESCI, INTERFILM, sava žūrija ir arī Baltijas konkursam. "Arsenāls" ir arī vienīgais Baltijas festivāls, kurā tiek vērtētas Baltijas filmas konkursa skatē.

Ar ko pamatā atšķiras festivāli filmu atlases ziņā?

Skatoties "Baltijas pērles" programmu, es redzu, ka tas ir festivālu festivāls. Tas nav ne slikti, ne labi – piedāvājums vietējam skatītajam redzēt lielajos festivālos uzvarējušās vai vienkārši rādītās filmas. "Arsenāls" vairāk pēta un meklē jaunāko, inovatīvāko.

No filmām, kas iekļautas "Arsenāla" un "Baltijas pērles" programmās, esmu secinājis, ka "Arsenāls" šķiet vairāk režisorfilmu festivāls, bet "Baltijas pērle" - aktierfilmu, pat kostīmfilmu.

Varētu būt arī tā.

"Arsenāls" vienmēr vairāk ir uzsvēris to, ka ir svarīga režisora klātbūtne.

Tādēļ arī apbalvošanas ceremonijā uz skatuves sapulcējas starptautiskās konkursa skates režisori, lai savā dzērienā atrastu laimīgo pogu – kļūtu par festivāla uzvarētāju. Un viņi arī ir sastopami festivālā gandrīz jebkur visu tā laiku. Vienmēr ir arī bijis svarīgi sekot šo režisoru darbiem. Ja kāda režisora filma ir rādīta "Arsenālā", tad noteikti viņu nepazaudējam un turpinām gaidīt jaunas filmas, skatīties, vai tās atkal var rādīt festivālā.

Tas ir laikam jau pareizais uzsvars uz to, ka filmas vajag atlasīt pēc režisoriem, nevis, kā tas bieži notiek meinstrīmā, pēc aktieriem!

Filmas noteikti vajag atlasīt pēc režisoriem. Ieraugot aktieri kādā ļoti vājā filmā, kurā viņš vienkārši kaut kādu iemeslu dēļ iefilmējies, var sanākt ļoti vilties.

Gadās jau, protams, arī vilties, atlasot filmas pēc režisoriem, bet droši vien krietni mazāk.

Tad var vienmēr atrast kaut kādus attaisnojumus – tas ir man mīļš režisors, es zinu viņa daiļradi un, ieraugot kļūdu, saprotu, ka tas ir tikai cilvēcīgi.

Vēl par "Baltijas pērli". Šogad festivāli pārklājas veselas trīs dienas! Kas par lietu – nevarat sarunāt?

Situācija ir tāda, ka "Arsenāls" ir starptautiskā festivālu organizācijā, kura nosaka rīkošanas datumus, kas ir starp kādiem citiem festivāliem. Nevaram nekur īpaši pabīdīties. Starptautiskais kino centrs, kas rīko "Arsenālu", jau pirms vairākiem gadiem Latvijā ir dibinājis festivālu asociāciju, kurā ir aicināti iestāties un arī ir iestājušies gandrīz visi festivāli, kas Latvijā notiek, sākot ar "Lielo Kristapu" un "2Annām" un beidzot ar dokumentālā kino simpoziju. Vienmēr ir mēģināts atrast katram īsto laiku, lai nenotiktu pārklāšanās. "Baltijas pērle" arī tika aicināta iestāties šajā asociācijā, taču nekāda atbilde nesekoja.

Skaidrs. Kā jau Latvijā... "Arsenāls" ir kļuvis par ikgadēju festivālu un, kā izskatās, Baltijas konkursa skatei režisori pat paspēj saražot diezgan daudz filmu arī gada laikā!

Jā. Vienā brīdī varēja domāt, ka cietīs līmenis, jo būs mazāk filmu, no kā izvēlēties, taču viss ir kārtībā. Ir objektīva skate, kurā redzam, kas gada laikā ir tapis. Arī starptautiskā žūrija var kaut ko izvēlēties saviem festivāliem.

Nobeigumā, abstrahējoties no tā, ka esi programmu direktore, iejūties, lūdzu, vienkārši visas "Arsenāla" filmas redzējušas kinomānes ādā un iesaki citiem trīs darbus, kas jānoskatās obligāti!

Kā mūzikas fans ieteiktu "Benda Bilili!", kas ir filma par ielu muzikantiem no Kongo, kuri dodas Eiropas tūrē. Viņiem visiem ir kāda veselības problēma, bet filma ir ļoti dzīvespriecīga un aizkustinoša. Vēl man ļoti patika (Lailas) Pakalniņas filma "33 zvēri Ziemassvētku vecītim", kas "Arsenālā" piedzīvos pirmizrādi. Tas ir melnbalts dokumentālais stāsts par sievieti, kura dzīvoklī tur 33 dažādus dzīvniekus. Un kā trešo ieteiktu Terensa Malika "Dzīvības koku". Vienkārši, lai saprastu, kurā skatītāju pusē nostāties – to, kas uzskata, ka tas ir kaut kas ģeniāls, vai to, kuri domā tieši otrādi. Filma, pēc kuras ir daudz ko pārdomāt...