«Ēnu kaleidoskops» - latviešu neofolks ar aizsākumu Lietuvā

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

«Ēnu kaleidoskops»

FOTO: Publicitātes foto

References: API SITE

«Ēnu kaleidoskops» ir viena no latviešu grupām, kas spēlēs postfolkloras festivālā «Menuo Juodarags XVI» Lietuvā šajā nedēļas nogalē no 23.līdz 25. augustam. Piedevām, grupa šajā festivālā uzstājas jau atkārtoti. Cik mums pašiem zināms, «Ēnu kaleidoskops» tiešām varētu būt vienīgā darkfolk/neofolk stilā spēlējošā grupa Latvijā.

«Ēnu kaleidoskopu» nevarētu simtprocentīgi dēvēt par tīru latviešu neofolku, jo pamatā ietekmes nākušas no tādām grupām kā «Current 93», «Sol Invictus», «Death In June», «The Swans», bet arī no latviešu tautas dziesmu motīviem, melodijām u.tml. Saruna ar Mārtiņu Linku, kas ir grupas idejiskais līderis un aizsācējs.

Ēnu kaleidoskops "Ar zariem roku vietā"

Visupirms – mazo ekskursu – kad viss sākās un kas pārstāv «Ēnu Kaleidoskopu» šobrīd?

«Ēnu kaleidoskops» radās ap 2004.gada oktobri/novembri, kad, studējot Kauņā, kādā pēcpusdienā, paģiru mocīts, sacerēju pirmās divas, trīs dziesmas ar minimāliem tekstiem - «Sobora ēnā», «Vai saule dzīvībai?», «Kaķīšu tētis». Būtībā, pirmais bija pašierakstīts albums kasetē, kura nosaukums bija «Ēnu kaleidoskops». Projekta nosaukums sākumā bija VAARNA. Ierakstā piedalījās meitenes no Polijas, tas bija tā joka pēc. Kad atgriezos Latvijā, sapratu, ka vēlos turpināt spēlēt šādu mūziku. Pirmais puslīdz oficiālais koncerts notika Puškina ielā. Sastāvs – ģitāra, vokāls, vijole, bass. «Ēnu kaleidoskopa» sastāvs ir ļoti mainīgs, grūti pat izsekot, kur, kad kas ir spēlējis. Festivālā «Menuo Juodaragis» būs akustiskās ģitāras, divi vokāli, flauta, čells, bass un perkusijas.

Neofolks, nefolks jeb mūsdienu tautas mūzika, kā pareizāk? Un kā no trokšņainām pagrīdes grupām «Depo» , «Pasaules Gaisma», «Sniegavīru Rūpnīca» , «STandART» nokļuvi pie neofolka? Imants Daksis vainīgs ar savu kliedzošo folku?

Es, parasti, attiecībā uz mūsu mūzikas stilu izmantoju terminus «neofolks», «darkfolks». Šāda veida mūzikai pamazām sāku pievērsties no brīža, kad satiku savu topošo sievu, kura man atklāja šī mūzikas novirziena daudzveidību un burvību. Imantu Daksi neuzskatu ne par kliedzošo folku, un ne par folku vispār, tas ir tiešām īpašs stils un talants, kuru man grūti definēt, kas, neapšaubāmi, ir ļoti spēcīgs. Imanta gadījumā stilam nav nozīmes – bez ironijas.

Būtu ilgi jāstāsta, kāpēc viena vai otra grupa pārstājusi eksistēt – tās ir tādas privātas lietas. Ilgu laiku es biju pārliecināts, ka spēlēšu tikai roku vai no sērijas «Manowar», tomēr tās gaumes un pasaules uztvere mainās – un ko tu tur padarīsi?

«Ēnu kaleidoskops»

FOTO: Publicitātes foto

Liekas, Jūs varētu būt viena no dažām retajām pašmāju «jaunajām» grupām, kas spēlē šo savādo mūzikas virzienu – tas nav īsti folks, ar tradicionālo latviešu mūzikas pieskaņu, tautas dziesmām tekstos vai apdarēs. Tas nav roks. Kas tas ir, jūsu vārdiem raksturojot?

Jā, kā jau teicu, mēs, iespējams, pagaidām, esam vienīgā neofolk/darkfolk stilā spēlējošā grupa Latvijā. Ja vajadzētu raksturot, tad es teiktu tā: nezinu, kā latviski labāk pateikt, bet lietuviešiem ir tāds termins «dainuojomoji poēzija», kas burtiski nozīmē «dziedamā dzeja». Tu izdomā pantiņu un vienkārši to dziedi. Patiesībā, man grūti definēt, ko tieši mēs spēlējam, un vai tas tiešām ir vajadzīgs?

Ja klausītājiem mūsu mūzika sniedz gandarījumu, domāju, ka nav svarīgi, kurā plauktiņā to likt.

Pagaidām, esat publiskojuši vienu albumu «Ēnu Kaleidoskops» (2010, CD) un bezmaksas albumu «Laumas» (2012, digitāli). Šogad esat ierakstījuši jaunu albumu? Kā sauksies?

Jā, albums ir ierakstīts, bet laika trūkuma dēļ uz Lietuvas festivālu to tomēr neizdosies palaist tautās. Atļaušos koriģēt – digitālais albums saucas «Laumas bērns». Jaunā albuma nosaukumu pagaidām neatklāšu – kad viss jau būs salicies pa plauktiņiem, tad, tas tā, intrigai.

Stilistiski – turpinājums iepriekšējiem jeb radoši meklējumi ar jaunām skaņām?

Jaunais albums noteikti ir sanācis citādāks kā pirmais, gan stilistiski, gan, ņemot vērā, ka sadarbojāmies ar citiem cilvēkiem, cita rakstīšanas tehnika u.t.t., kā arī vairāk folkmūzikas elementu un tematikas.

Albuma formāts un nākotne – videi draudzīgais digitālais formāts jeb, mazliet mazāk draudzīgais, bet patīkami pierastais – taustāmais disks?

Grūti pateikt. Taustāmo formātu tomēr gribētos, kaut nelielā tirāžā, bet tomēr. Pieļauju, ka digitālais būs, pat ja mēs paši to neveiksim. Mērķis jau nav nosmelt naudu. Ja dabūsim atpakaļ vairāk kā pusi no ierakstos ieguldītā un varēsim rakstīt jaunas dziesmas, būsim tikai priecīgi. Disks jau vairāk būs tādiem īstajiem faniem.

Grupā dominē stīgas – ģitāra, čells, vijole un balsis? Jeb tas tāds maldīgs priekšstats?

Protams, balss, ģitāra ir primārais, tas ir pamats. Bet mums vienmēr sanāk tā forši izlavierēt – kāds netiek un koncertu, kāds aiziet pavisam... šobrīd vijoli mums aizstāj flauta un čells, un viss ir uz urrā.

Neesat aktīva koncertējoša grupa – visi nodarbināti darbos, ģimenēs, lai mūziku atstātu vaļasbrīžiem, jeb klausītāju trūkums?

Klausītāju mums ir, tik cik ir, uz kvantitāti mēs nespiežam, vismaz šobrīd, bet, protams, dažreiz ir pagrūti savākties visiem pat reizi nedēļā. Ģimene, darbs, veselība. Būtībā klausītāju loks, vismaz Latvijā, nav plašs, bet ir manīti cilvēki, kas koncertos dzied līdzi teju visām dziesmām.

No kā paši iespaidojaties vai ieteiktu paklausīties?

Uz šo jautājumu laikam atteikšos atbildēt, jo ietekmju ir tik ļoti daudz, ka grūti izvērtēt. Kaut gan – jūras šalkoņa vai putnu dziedāšana, čivināšana varētu būt tas īstākais. Bez jokiem.

Šīs nedēļas nogalē atgriežaties ar koncertu «Menuo Juodaragis» festivālā Lietuvā, šogad – pārstāvot festivāla šī gada tematiku «Latvija», kopā ar Iļģiem, Auļiem, Dzelzs Vilks, Grodi, Skyforger – kādas sajūtas?

Nezinu, ko atbildēt. Tā, lai neskan stulbi. Pacilājošas? Lepnums? Tiešām nezinu. Laikam jau visprecīzāk būtu – prieks!

Ir priekšstats, ka Lietuvā neofolk un dažādi citi tautas mūzikas sajaukumi ar mūsdienu mūziku ir vairākumā. Kā ir tepat, Latvijā, Tavuprāt?

Nedomāju, ka tā, vienkārši, Lietuvā tas tiek popularizēts daudz vairāk. Latvijā šīs lietas notiek it kā biklāk, mums tas aizvien ir tādā «underground» līmenī, nezinu, kaut kādi kompleksi vai kas, varbūt Guntars neļauj?

«Menuo Juodaragis» – esi arī ikgadējs šī pasākuma apmeklētājs, kas tur ir tas, kas piesaista?

Lietuva ir manas otrās [kaut arī, pagaidām, mentālās] mājas. Uz šo festivālu es devos, neatceros, cik gadus atpakaļ, ar savu topošo sievu. Tās ir atmiņas, piedzīvojumi, pļavas smarža, daba, migla, nu... viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Es nezinu nevienu tik pozitīvas enerģijas pārpilnu festivālu, kur tu stabili zini, ka kauties nevajadzēs.

Festivāla «Menuo Juodaragis» vietne

Par «Ēnu kaleidoskops» dziesmu tekstiem – tie ir savādi, bet liriski. Kas ir autors un kur smeļas iedvesmu?

Lielākā daļa tekstu ir mani, dažus sacerējusi mūsu dziedātāja Laura, dažus tekstus ņemam no latviešu klasiķiem – Rainis, Plūdons. Iedvesma tiek smelta pārsvarā no dabas. Vislielākais iedvesmas avots ir pasakas un mīti.

Grupas nosaukums – kāpēc «Ēnu kaleidoskops»?

Iesākumā grupai nebija nosaukuma, tas cēlies no dziesmas «Ēnu kaleidoskops», un to kā grupas nosaukumu ieteica bijušais basģitārists Ulvis Urtāns («Židrūns», «Mazie smirdīgie kociņi»).

enukaleidoskops.lv

Uz augšu