"Latvija ir ļoti skaista valsts. Labprāt paliktu te dzīvot visu dzīvi," tā sarunā ar portālu TVNET saka patvēruma meklētāji. Viņi uz Latviju nokļuvuši no vairākus tūkstošus kilometru tālajām dzimtenēm, bieži vien riskējot pat ar savu dzīvību. Bieži vien patvēruma meklētāji ir gatavi maksāt tūkstošus, lai tikai tiktu prom no savas valsts. Tādos gadījumos Latvija viņiem ir glābiņš.
No Kongo atbēg uz Latviju
Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Muceniekos TVNET sastapa vairākus cilvēkus, kuri labprāt dalījās savos piedzīvojumos.
25 gadus vecais gruzīns Miša tekošā krievu valodā saka, ka viņam patīk ne tikai Latvija, bet arī mūsu cilvēki. Viņš kopā ar savu sievu un nepilnus divus gadus veco meitiņu Natāliju Latvijā ir pavisam neilgu laiku, taču jau paguvis apskatīt gan Rīgu, gan Jūrmalu. Jaunais vīrietis priecājas, ka dzīve Latvijā ir mierīga un bez apdraudējumiem. Ģimene ar lidmašīnu aizlidojusi līdz Baltkrievijai, kur sēdusies mašīnā un steigusies uz Latviju.
Vēl dzimtenē esot un domājot par iespējām saņemt kādas Eiropas Savienības (ES) valsts patvērumu, Miša dzirdējis labus vārdus par Latviju. Apklaušinoties visapkārt, viņš arī nolēmis vest savu ģimeni uz Latviju. Par citām valstīm viņš pat neesot domājis.
Miša piekrīt, ka Latvijas valsts nodrošinātais pusotrs lats dienā ir pietiekama summa, lai paēstu,
viņš žēlojas, ka cigaretēm ar to nepietiek.
Tās viņš atļaujas nopirkt tikai nedēļas beigās, kad patvēruma meklētājiem izmaksā valsts pabalstu.
Jaunais gruzīns ir gatavs cīnīties, lai saņemtu Latvijas valsts patvērumu un līdz ar to arī starptautisko aizsardzību. Pat ja sākotnējais valsts lēmums Mišam būs negatīvs, viņš gatavs to pārsūdzēt.
Lai arī Miša pauž optimismu, cerot, ka saņems patvērumu Latvijā, tomēr Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītājs Andrejs Rjabcevs portālam TVNET saka, ka kopš 1998.gada, kad Latvijā sāka darboties patvēruma sistēma, bēgļa statuss nav piešķirts nevienam gruzīnam.
No 165 patvēruma pieprasītājiem šogad tikai trim pagaidām piešķirts bēgļa statuss.
Savukārt alternatīvais statuss, kurš atļauj Latvijā uzturēties ierobežotu laiku, šogad piešķirts deviņiem cilvēkiem. Diemžēl pārējiem Latvija bija jāpamet.
Strādāt nedrīkst, vienkārši jāgaida
Gaidot atbildīgo iestāžu lēmumu par patvēruma piešķiršanu, uz Latviju atbraukušie aptuveni četrus līdz sešus mēnešus nedrīkst strādāt. Pēc profesijas būdams pavārs, Miša pauž gatavību sākt darbu, tiklīdz saņems pozitīvu lēmumu.
Līdz pozitīvam lēmumam viņi arī īpaši necenšas mācīties latviešu valodu. Muceniekos sastaptie patvēruma meklētāji prot latviski pateikt gan čav, gan sveiki.
Gaidot, kamēr viņiem piešķirs patvēruma meklētāju statusu, daži jaunie vīrieši, kas uz Latviju atceļojuši vieni - bez sievām un bērniem, laiku nešķiež velti.
Jau pēc pāris jautājumiem melnādainie puiši vēlas iepazīties.
Baidās par savu likteni
Ne tik labās domās par Latviju kā Miša ir kāds cits Muceniekos mītošais gruzīnu vīrietis, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu. Rjabcevs skaidroja, ka Mucenieku ļaudis nelabprāt atklāj savu vārdu un nevēlas fotografēties un filmēties, jo ļoti baidās, lai dzimtenē, kur dažkārt viņus vajā, neuzzinātu viņu atrašanās vietu.
Jau pašā sarunas sākumā gruzīns uzsver, ka valsts maksātā nauda ir pārāk maza.
Vajadzētu saņemt 30 latu pabalstu ik nedēļu.
Tagadējie desmit lati esot nepietiekama summa, lai iztiktu. Tāpat vajadzētu uzlabot viņu sadzīves apstākļus. Piemēram, virtuvei vajadzētu būt atvērtai arī vēlu vakarā.
Vajadzētu arī vairāk datoru - patlaban, lai pie tā tiktu, ilgs laiks jāpavada, gaidot rindā. Ar interneta starpniecību viņi ne tikai sazinās ar tuviniekiem dzimtenē, bet arī uzzina jaunāko informāciju par tur notiekošo.
Vīrietis uz Latviju atbraucis viens, un diemžēl Latvijas valsts viņam atteikusi patvērumu. Nemierā ar lēmumu viņš to pārsūdzējis. Atradis internetā attēlus par vardarbību Gruzijā un demonstrējot tos ieinteresētajiem apkārtējiem, vīrietis pauž sašutumu par to, ka viņam atteikts patvērums Latvijā.
Gruzijā joprojām nav droši. Nevaru braukt atpakaļ uz turieni!
Rjabcevs skaidro, ka katrs patvēruma pieprasījums tiek rūpīgi izanalizēts un katrā gadījumā lēmums ir individuāls. Tas, ka atteikts vienam gruzīnam, nenozīmē, ka atteiks arī pārējiem.
Tieši gruzīni veido lielāko daļu patvēruma pieprasītāju šogad. Pērn tie bija afgāņi. Patlaban Muceniekos dzīvo ļaudis arī no tādām tālām valstīm kā Kotdivuāra un Kongo.
Kopumā patvēruma meklētāju centrā var brīvi uzturēties simts cilvēku, bet krīzes laikā to iespējams dubultot. Šogad patvēruma meklētāju skaits būtiski pieaudzis, un šonedēļ Muceniekos dzīvo 45 cilvēki. Viņu skaits gan ļoti bieži mainās.
Daudz patvēruma meklētāju aizbēg uz citu valsti.
Lai arī patvēruma meklētājiem aizliegts izvēlēties mītnes valsti pēc ekonomiskajiem apsvērumiem, daudzi tieši tamdēļ cenšas nokļūt uz citām ES valstīm, piemēram, Vāciju un Skandināviju, kur viņi saņem daudz lielāku valsts atbalstu.
Vienlaikus ir arī tādi ļaudis, kuriem ir pašiem savi iekrājumi un kuriem valsts palīdzība nav nepieciešama.
Vai esam gatavi iebraucējiem?
Kopumā vietējie Mucenieku iedzīvotāji ar patvēruma meklētājiem sadzīvojot labi. Protams, bijuši arī daži roku palaišanas un apsaukāšanās gadījumi, bet visumā Rjabcevs vērtē, ka latvieši nediskriminē iebraucējus. Kā labu integrācijas piemēru viņš min futbola spēli starp vietējiem un iebraucējiem.
Jautāts par latviešu iecietību pret iebraucējiem, Rjabcevs atzīst, ka “imigrācijas tēma Latvijā ir karstais kartupelis”. Vēl no padomju laikiem mūsos saglabājusies noraidoša attieksme pret imigrantiem. “Viss, kas ir citāds, sākumā biedē.”
Patvērums atrasts kādreizējā armijas bāzē
Padomju laikā Mucenieki bija slēgtā zona, jo te atradās armijas bāze. Vēl tagad pavisam netālu no patvēruma meklētāju mītnes saglabājušās atliekas no vairākiem pazemes bunkuriem. Turpat blakus atrodas arī “Ļeņina galva”.
Ja patvēruma meklētāji vēlas par šiem vēstures notikumiem uzzināt ko vairāk, viņiem par to jāinteresējas pašiem. Latvija nepiedāvā viņiem mūsu valsts vēstures apguvi.