Piektdien plkst. 21 «Positivus» festivālā uz «Nordea» skatuves kāps četri jauni brieži no Londonas - izdevuma «NME» slejās «sahaipotā» (lasi - saslavētā) grupa «Palma Violets». Puišu dzīvās uzstāšanās ir vitālas, enerģijas pilnas, kā jau tas 20 gadu vecumā katram rokenrolu mīlošam jaunietim pienākas. Kāds ir grupas debijas albums un vai koncertos virmojošo enerģiju izdevies iekapsulēt studijas ierakstā, lasi tālāk!
Palma Violets «180»
(Rough Trade)
7/12
Patiesībā ir grūti (un arī savā ziņā viegli vienlaikus) startēt no šādām «sahaipota» ansambļa pozīcijām. Labi ir tas, ka par tavu grupu raksta, cilvēki apkārt valdošās intereses pēc kādu dziesmu arī noklausās, bet slikti - ka bieži vien klausītāju, kritiķu gaidas ir neadekvāti augstas. Ja solītais ģeniālais albums un ne mazāk ģeniālie jaunie mūziķi, kuru uzdevums ir glābt no televīzijas šovu šļuras izvaroto britu rokmūziku, izrādās parasti puiši, kas spēlē parastu ierindas roku, tad seko smaga kritika un noliegums.
Tieši tā ir noticis ar šiem četriem jaunekļiem, kuru pagājušā gada «springstīnīgais» singls «Best of Friends» sacēla pamatīgu troksni un īpaši jau izdevumam «NME» lika visai pasaulei pasludināt «Palma Violets» par kārtēju britu rokmūzikas avataru, pirms albums vēl nebija ieraudzījis dienas gaismu.
Albums jau izdots 25.februārī, taču, kā redzams, nekāda rokmūzikas glābšana nav notikusi. Viss ir savās vietās. Topos turpina dominēt deju mūzika un hiphops, savukārt «NME» jau meklē jaunus roka glābējus.
Ja izslēdzam «haipmašīnas» fonu, tad «Palma Violets» varētu tiešām būt viena no spilgtākajām jaunajām britu rokgrupām kura koncertos demonstrē īstenu rokenrola garu, netērē naudu dārgiem klipiem, īpaši neraujas komunicēt ar faniem sociālajos tīklos... būtībā izdzīvo īstu rokenrola bohēmas dzīvi ar visām no tās izrietošajām sekām. Tiesa, klausoties šo pirmo plati, rodas sajūta, ka tā ir mazliet sasteigta (grupa pastāv vien pusotru gadu) un pāris dziesmas šķiet puspabeigtas.
Tas nav tik mitoloģiski romantisks kā «The Libertines» debijas darbs, un nav tik muzikāli pārliecinošs kā «Arctic Monkeys» pirmais albums.
Īsā vēsture ir šāda. Puiši satikušies 2009. gada Redingas festivālā pie lielās skatuves, kur uzstājusies grupa «Kings of Leon» un nolēmuši dibināt paši savu rokgrupu. Viss sākās ar «The Rolling Stones» un «The Velvet Underground» kaverversiju spēlēšanu. Šobrīd ansambļa radošo kodolo veido potenciāli harismātisks britu roka tandēms (Barat/Doherty salīdzinājumu netrūkst) - ģitārists Sems Fraiers (Sam Fryer) un basists Čilijs Džensons (Chilli Jenson). Abi spēlē un abi dzied. Čilijs pārsvarā uzņemas solo vokālu ar jaudīgu, ķērcošu tembru agrīno «Bad Seeds» garā, bet Fraiers piedzied otro balsi.
Plati «180» producējis «Pulp» basģitārists Stīvs Makijs (Steve Mackey), kas kopējo skanējumu pamatīgi pārklājis ar reverba efektiem. Šis izmantotais efekts visveiksmīgāk nostrādā uz ērģelēm, raisot patīkamas asociācijas ar 1960. gadu blūzroka grupām, tiem pašiem «The Animals». Kopumā ierakstā var saklausīt kaut ko no garāžroka, jau minētā blūzroka, pankroka (īpaši «The Clash» ietekmētajā «Rattlesnake Highway») un pabroka à la «The Twang».
Vispār jau vecā gvarde tīri labi atsaucas par «Palma Violets». Piemēram, pēc «NME» balvas pasniegšanas ceremonijas pie puišiem pienācis Ronijs Vuds un uzaicināja grupu uzspēlēt koncertu kopā ar «stouniem». Nav slikti, vai ne? Visticamāk šiem puišiem viss vēl tikai priekšā.
Koncertam Salacgrīvā jābūt labam! Kā Glastonberijā (skat. video).
Izdošanas datums: 25.02.2013.
