Biruta Ozoliņa un DJ Monsta "Sauli sēju"

(LikeISaid Agency)

4/5

"Sauli sēju" ir septītais Rēzeknē dzimušās Birutas Ozoliņas albums kopš spilgtās 1999. gada debijas "Bolta eimu" un absolūti izcilā (vēl joprojām tā uzskatu) 2002. gada šedevra "Sirdsgrieži", kuram vēlāk sekoja ieraksti ar etnodžeza projektu "Patina".

Ar jauno albumu Biruta vēlreiz atgriezusies pie pirmavota, pie tautasdziesmas, rūpīgi arhīvos atlasot tās Kurzemes un Latgales melodijas, kas iznēsātas, izsāpētas un padarītas par savām. Tās muzikāli ar elektroniskām cilpām dekorējis Uldis Cīrulis, ar kuru pirmā sadarbība Birutai izveidojās 2011. gadā (pirmā iepazīšanās jau 2010. gada nogalē), kad Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē notika vairāki multimediālā kopprojekta "Nebeidzams gabaliņš dzīves" koncerti.

Daudzas no "Nebeidzams gabaliņš dzīves" idejām ("Garā pupa", "Sīna bolss", "Rudzu bolss") pārnestas arī uz šo albumu, tiesa, būtiski mainījies dziesmu aranžējums un arī muzikālā koncepcija. Šoreiz visa pamatā ir tautasdziesma un ieraksta centrā Birutas balss.

To ilustrē fakts, ka Ozoliņas vokāls bez jebkādu efektu palīdzības un apstrādes ierakstīts Ventspils Livonijas ordeņa pils plašajās telpās, kurās ir īpaša dabiska akustika.

"Vairākas reizes šo divu gadu laikā devos pie Birutas uz Ventspili un datorā ierakstīju viņas atlasītās dziesmas," stāsta Cīrulis. "Tad ar šo jau gatavo materiālu turpināju strādāt - piemeklēt bītus, fona skaņas u.tml. Mēģināju iedziļināties katrā konkrētajā dziesmā. Ir arī skaņdarbs, kur neesmu no sevis pielicis neko, - dziesmā "Ej projām ledutiņu"» skan tīra Birutas balss."

Lai bagātinātu topošā albuma skanējumu, Uldis pieaicinājis vairākus viesmūziķus - kontrabasistu Tomu Poišu, ar kuru muzicēja kopā projektā ar saksofonistu Niku Gothamu, perkusionistu Mikusu Čavartu (bijušo grupas "Auļi" dalībnieku), koklētāju Laimu Jansoni, čellistu Jāni Paulu un vijolnieci Zani Esteri Gruntmani. Poiša kontrabass kopējā muzikālajā katlā piemet papildu džeza estētikas dimensiju (grozi kā gribi, bet kontrabasa skaņa ir ļoti raksturīga džeza mūzikai), dziesmā "Man sajāja rāmas tautas" pat, visticamāk, neapzināti citējot "Jauna Mēness" slavenā "Piekūns skrien debesīs" motīvu, Jansones kokle - postfolka elementus (instrumentālajā skaņdarbā "Garā pupa"), bet Čavarta perkusijas (baubens u.c. sitaminstrumenti), mijiedarbojoties ar elektroniskajiem cilpu uzsitieniem, caurvij gandrīz visu plati, ienesot brīžiem saturiski grūtsirdīgajās un skumjajās dziesmas kādu optimistisku kustību.

Atsevišķos skaņdarbos dominē dzīvās bungas, citos elektroniskās, bet dažas tautasdziesmas atstātas pavisam bez ritma. "Garā pupa" balstās uz programmēta bīta, "Aiz upītes es uzaugu" elektronisko un dzīvo bungu proporcija ir 50/50, bet, piemēram, "Še lozdu kryumeņi" turas tikai uz dzīvajām perkusijām.

Viss šis muzikālais materiāls ierakstīts un samiksēts Rīgā, Sound Division studijā skaņu inženiera Sergeja Laletina (strādājis ar Gustavo, "Keksiem") virsvadībā. No 21 dziesmas albumam atlasītas 12.

Kā jau minēju, šis nav danču albums. Birutas niansētā, dzidrā balss ieaijā, ievelk liegā meditatīvā virpulī, brīžiem aizvedot domās uz kādu Latgales pļavu, kurā slinki ganās kāda gotiņa ("Gūteņ munu") vai rosās talcinieki.

"Tā ir atgriešanās pie pirmavota. Stilistiski mūzika atgriežas tīrākā gultnē. Albumā ir vairāk telpas pašai dziesmai, jo tautasdziesmām ir jābūt brīvām kā putnam," albumu raksturojusi pati Biruta.

Šo rūpīgo attieksmi pret tautasdziesmu var just arī DJ Monsta producēšanā. Lai nenodarītu pāri kādai dziesmai, kurai nav izdevies atrast bītu, viņš nolēmis vispār atteikties no jebkādiem instrumentiem vai izmantot tos pavisam neuzkrītoši. Būdams erudīts arī jaunākajās elektroniskās mūzikās tendencēs, viņš nav centies šajā albumā ieviest kāda aktuāla subžanra skaņu paletes, bet pieturējies pie sava jau vairākus gadus noslīpētā rokraksta. "Mēģinājām radīt katrai tautasdziesmai savu vidi, nesekojot jaunākajām tendencēm mūzikā." Tas, manuprāt, ir gan pluss, gan vienlaikus arī neliels mīnuss. Proti, ieraksts skan viengabalaini, tas ir konceptuāls, bet tajā mazliet trūkst svaiguma. Kaut viens vai divi muzikāli citāti, kas būtu raksturīgi 2013. gadam, būtu pamatīgi atsvaidzinājuši šo ierakstu un izvilkuši no 2004. gada sūnām. Nesaku, ka Uldim bija jāuztaisa kāds dabstepa vai trepmūzikas bīts, - nekādā gadījumā, bet kādas šobrīd gaisā virmojošas minimālas elektroniskās mūzikas dekorācijas noteikti šim ierakstam nekaitētu.

Monotonie ritmi un askētiskā aranžija kalpo galvenokārt tikai kā piesardzīgs pavadījums.

Pēc visu divpadsmit dziesmu noklausīšanās rodas sajūta, ka mazliet pietrūkst attīstības arī melodiju ziņā - tās ir skaistas, jaudīgas mantras, kas riņķo pa apli un atkārtojas, kas, protams, raksturīgi latviešu tautasdziesmām (piem., "Kur tu īsi, buoleliņi" balstās uz nemainīgām piecām notīm), bet ne vienmēr, šādi "buroties", izdodas pacelties divas pēdas virs zemes. Varbūt nav jābaidās mazliet improvizēt, izkāpt no tautasdziesmas rāmja un vienā vai divās kompozīcijās izjaukt ierasto formulu?

Neskatoties uz šīm dažām iebildēm, drīzāk ieteikumiem, albums, lai arī radīts ar milzīgu bijību, zināmu piesardzību, ir emocionāli jaudīgi uzlādēts un vienaldzīgu neatstās nevienu.

Jāpiebilst, ka konceptuāls un strukturēts ir arī kompaktdiska vāciņš (dizainu veidojuši restauratore un māksliniece Agnija Ozola un mākslinieks Jānis Burmeisters) - to rotā Austras koks un bukletā pie katras dziesmas pieāķēts kāds senlatviešu simbols, zīme.

Izdošanas datums - 10.06.2013.