Tāpēc, ka mums - sabiedrībai - demokrātiskā valstī ir tiesības zināt: 1) kādas metodes slepenpolicijas, drošībnieki izmanto savā darbā; 2) ir jādod mums iespēja paust savus uzskatus un nostāju «noklausīšanās» jautājumos; 3) ir nepieciešamas spēcīgs kontroles orgāns, kas uzrauga slepeno drošībnieku darbu.
Pelnu kaisīšana uz galvas
Kamēr deviņi interneta giganti vakar un šodien atzīstas, ka ir regulāri piegādājuši datus NSA, kuras rīcībā ir superslepenā pilsoņu uzraudzības programma Prism, mums atliek izvēle - ticēt vai neticēt tam, ko mēģina iestāstīt «ietītie mediji». Caur tiem tiek manevrēts ar PR, lai Facebook, Microsoft, Google vai Twitter nodevības pret mums lietotājiem izskatītos mazliet humānākas. Taču mēs labi zinām, ka pat iPhone lieliski noder mūsu izsekošanai, konstatējot ne tikai mūsu sarunu saturu, bet arī vietu, kur mēs atrodamies.
Šajā situācijā slepeno ziņu nopludinātāji medijiem ir vairāk nekā nepieciešami ne tikai ASV, bet arī Zviedrijā, Krievijā un arī Latvijā, jo «lielā brāļa» acs joprojām novēro mūs negodīgi un neaicināti.
Politiskās varas eliti tas neuztrauc, jo varas gaiteņos pastāv iespēja manipulēt ar dokumentiem un visu veidu grēkāžiem, sabāžot tos «čekas maisos» vai visādos citos toveros. Pēc tam tautai «ietītajos medijos» atrādot faktiskos varoņus, kas pieķēdēti pie publiskā kauna staba. Reizēm tas arī izdodas. «Blēdi» mēs ievēlam pašvaldībā, parlamentā Rīgā vai Briselē, bet «varoni» turpinām apmētāt ar akmeņiem sadzīvē un internetā.
Šo ainu var novērot arī patlaban: kamēr Obamas valdība izsaka savu publisko nosodījumu nodevējam Snovdenam, Honkongas iedzīvotāji neslēpj savas simpātijas pret politisko pārbēdzēju. Sestdien Snovdena labā tika organizēta liela demonstrācija Honkongas centrā, kas pieprasīja Ķīnas varas iestādēm neizdot Edvardu Snovdenu ASV.
Vai mums nevajadzētu līdzīgi rīkoties latviešu Robina Huda - Ilmāra Poikāna gadījumā?