Džuliana Asanža ieslodzījuma efekti. Ziņu nopludinātāji un mēs

Dzīve 15 kvadrātmetru karcerī

Ārpusē, pie Ekvadoras vēstniecības ēkas Londonā, joprojām manifestē daži viņa piekritēji ar lozungiem «Brīvību Asanžam» un «Nešaujiet ziņnesi». Piketētāji šurp atnāk katru dienu, ap pulksten 16.00. Tā tur regulāri stāv pieci vai vairāk cilvēku ar lozungiem un aicinājumiem rokās. Svētdien demonstrantu bija vairāk, jo bija zināms, ka Asanžs parādīsies un runās. Diemžēl viņš nerunāja, tikai parādījās īsu mirkli logā kopā ar Ekvadoras ārlietu ministru Rikardo Patīno.

Pirms gada Londonas tiesa izlēma, ka Asanžs ir «jāizdod» tiesvedībai Zviedrijā, kur viņu tur aizdomās par divu sieviešu seksuālu izmantošanu un izvarošanu 2010. gadā Stokholmā. Zviedru prokuratūra vēlas Džulianu «tikai nopratināt», un var gadīties, ka pēc «sarunas» Asanžu nekavējoties arī atbrīvo.

Nav īsti skaidrs, kāpēc zviedru prokuratūra nevar aizbraukt uz Londonu un nopratināt Asanžu tur, ja reiz līdzīgi ir darīts ekonomisko noziegumu gadījumos. Sociāldemokrātiskā domāšana pieprasa zviedru tiesai rīkoties «vienlīdzīgi pret visiem, visos gadījumos». Nepiekrītot «taisīt izņēmumu Asanžam», tāpēc viņam jāierodas Stokholmā uz nopratināšanu un viss.

Lamatas datorpasaules Robinam Hudam

Pats Džulians Asanžs un viņa piekritēji ir citās domās, jo uzskata, ka Zviedrijas prasība ir slēpts ASV izlūkdienesta veids, kā ievilināt datorpasaules «Robinu Hudu» lamatās un pēc tam aizgādāt viņu tālāk uz ASV, kur Asanžam draudot nāvessods par slepenas ASV diplomātiskās komunikācijas publiskošanu.

Šo informāciju Džuliana Asanža vadītais Wikileaks ieguva, pateicoties arī ASV karavīra Bradley Manning piegādātajiem dokumentiem.

Zviedru mediji uzskata, ka Asanža stāvoklis ir bezcerīgs. Agri vai vēlu viņam nākšoties samierināties ar piespiedu nogādi uz Zviedriju.

Turpretī Austrālijas žurnālisti un mediju eksperti, kurus pirms pāris nedēļām sastapu Malaizijas zinātniskajā konferencē, noraida šādu iespēju un pieļauj, ka senāta vēlēšanu rezultātā (kas Austrālijā notiks šā gada septembrī) var būtiski mainīties arī Ekvadoras politiskā bēgļa situācija. Nav izslēgts, ka nesen dibinātajai Asanža Wikileaks partijai būs daudz piekritēju un Džulianu Asanžu ievēlēs Austrālijas parlamentā.

Ja Asanžu ievēlēs par deputātu?

Tādā gadījumā viņam būs diplomātiskā imunitāte un palielināsies iespēja pamest Lielbritāniju netraucēti. Zviedri ironizē, ka Asanžs nevarēšot vispirms zvērēt Austrālijā un pēc tam pamest Londonu, taču austrālieši nav tik kategoriski savos secinājumos un uzskata, ka tas tomēr būšot iespējams. «Saprotiet mūs pareizi,» uzsvēra profesors Terry Flew, «mēs, austrālieši neciešam bezkaunību un neiecietību. Asanžs ir tieši tāds - bezkaunīgs un uzpūtīgs. Taču mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēlēšanu laikā piesliesies tieši Asanžam, jo neredz citu labāku politisko izvēli. Bez tam viņa partijai pašlaik ir apjomīgs publisko akciju paisums un Wikileaks partijas ideju tirgvedība tiek veikta profesionāli skarbi. Nav izslēgts, ka izdomās arī, kā viņu izdabūt ārā no Londonas ieslodzījuma.»

Wikileaks Latvijas precedenti Neo un Ilze Nagla

Ko īsti dara Asanžs savā 15 m² istabā? Bez iespējas iziet ārā? Tiekas ar slavenībām, runā no sava balkona ar publiku pie ēkas. Ir uzrakstījis grāmatu «Cypherpunks: Freedom and the future of the internet», vada šovus Krievijas televīzijā. Pa dienu viņš vai nu strādā, vai skrien pa savu krosa trenažieri, vai arī guļ. Turpina sekot domubiedriem. Tikko esot ieteicis Edvardam Snovdenam (Edward Snowden) arī pieprasīt politisko patvērumu kādā no Latīņamerikas valstīm (CNN). Asanžu joprojām atbalsta daudzas ietekmīgas personas gan Lielbritānijā, gan ārzemēs, lai gan daļa piekritēju ir no viņa jau novērsušies.

Iemesli ir dažādi. Pirmām kārtām - paša Asanža komunikācijas problēmas ar medijiem, kuriem viņš diktēja neakceptējamus noteikumus. No otras puses mediju drošības stabilizācija. Pretēji Latvijā notikušajam Neo skandālam, kad bijušās iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) vadībā varmācīgi tika kratīts kolēģes Ilzes Naglas dzīvoklis un «izņemts» dators, ar kura palīdzību Latvijas drošībniekiem izdevās atmaskot Neo - Ilmāru Poikānu, pasaules vadošajiem medijiem šodien izdodas atvairīt šādus drošības pinkertonu uzbrukumus un neatklāt savu slepeno ziņu avotu.

Ziņu nopludinātāji - whistleblowers

Wikileaks ziedu laikos bija vairāki priekšnosacījumi, kāpēc sabiedrībai svarīgu slepenu ziņu publiskotāji, ko angliski dēvē par whistleblowers (vai latviski sauksim par «ziņu nopludinātājiem»?) izvēlējās Džuliana vadīto interneta vietni. 2006. gadā dibinātajai organizācijai Wikileaks bija pieejama unikāla tehnoloģija, kas spēja apstrādāt milzīgus droši šifrētus datu apjomus. Tiem avotiem, kas vēlējās saglabāt savu anonimitāti, tika garantēta datu šifrēšana, lai kāds cits nevarētu atklāt datu ieguves avotu. Tā bija toreiz. Tagad daudzi pasaules vadošie mediji paši var nodrošināt «ziņu nopludinātājam» šo servisu. Šādā situācijā arī Latvijā drošības policija neko daudz neuzzinātu par Neo, arī «izjaucot pa detaļām» visu Ilzes Naglas datora saturu.

Agrāk Wikileaks galvenie sadarbības partneri bija tādi preses giganti kā New York Times, Guardian, Der Spiegel, Le Monde un El Pais. Problēmas šajā komunikācijā radīja pats Džulians Asanžs, sarežģījot savstarpējo saziņu un novedot pie attiecību pārraušanas ar šiem medijiem.

Jāsecina, ka Džuliana Asanža personīgās īpašības, ekonomiskā krīze un banku apzinātā Wikileaks vajāšana (traucējot privātpersonu iemaksas organizācijas kontā) ir lielā mērā sagrāvusi Wikileaks. Tā vietā tagad nostājušās mediju bāzes ar salīdzinoši drošiem serveriem, kas pieņem anonīmus ziņojumus par sabiedrībai svarīgiem procesiem un nopludina tos medijos.

Snovdens kā civilās nepiekāpības upuris

Pašlaik aktuālais ziņu nopludinātājs Edvards Snovdens, kas tikko atmaskoja amerikāņu drošības iestāžu masīvo ārvalstnieku un ārzemju institūciju izspiegošanu savas drošības interesēs, nav vienīgais šajā jomā. Viņa rīcība ļoti atgādina leģendārā zviedra Daniela Elsberga (Daniel Ellsberg) lietu, kas pāršalca pasauli septiņdesmitajos gados un atmaskoja ASV valdības oficiālos melus par karadarbību Vjetnamā. Visi šie ziņu nopludinātāji faktiski zina, kāds sods viņus gaida, taču visi viņi apzināti publisko informāciju, par kuras esamību demokrātiskās sabiedrības pilsoņiem un valdībai būtu jāzina. Šajā ziņnešu fenomenā vērojama absurda pretruna - šie cilvēki veic varonīgu akciju sabiedrības interesēs, taču varas spiediena rezultātā kļūst par socioloģiskiem upuriem, jo viņus sabiedrībai «liek» traktēt kā nodevējus, spiegus un dzimtenes ienaidniekus.

Pēc manām domām, patlaban aktuālā Snovdena rīcība ir mazāk noziegums un vairāk civilā nepiekāpība. Starp citu, arī daudzi amerikāņi (54%) uzskata, ka viņš esot «izdarījis labu darbu», un tikai 30% 29 gadus vecā datorista veikumu nosoda.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mums - sabiedrībai - demokrātiskā valstī ir tiesības zināt: 1) kādas metodes slepenpolicijas, drošībnieki izmanto savā darbā; 2) ir jādod mums iespēja paust savus uzskatus un nostāju «noklausīšanās» jautājumos; 3) ir nepieciešamas spēcīgs kontroles orgāns, kas uzrauga slepeno drošībnieku darbu.

Pelnu kaisīšana uz galvas

Kamēr deviņi interneta giganti vakar un šodien atzīstas, ka ir regulāri piegādājuši datus NSA, kuras rīcībā ir superslepenā pilsoņu uzraudzības programma Prism, mums atliek izvēle - ticēt vai neticēt tam, ko mēģina iestāstīt «ietītie mediji». Caur tiem tiek manevrēts ar PR, lai Facebook, Microsoft, Google vai Twitter nodevības pret mums lietotājiem izskatītos mazliet humānākas. Taču mēs labi zinām, ka pat iPhone lieliski noder mūsu izsekošanai, konstatējot ne tikai mūsu sarunu saturu, bet arī vietu, kur mēs atrodamies.

Šajā situācijā slepeno ziņu nopludinātāji medijiem ir vairāk nekā nepieciešami ne tikai ASV, bet arī Zviedrijā, Krievijā un arī Latvijā, jo «lielā brāļa» acs joprojām novēro mūs negodīgi un neaicināti.

Politiskās varas eliti tas neuztrauc, jo varas gaiteņos pastāv iespēja manipulēt ar dokumentiem un visu veidu grēkāžiem, sabāžot tos «čekas maisos» vai visādos citos toveros. Pēc tam tautai «ietītajos medijos» atrādot faktiskos varoņus, kas pieķēdēti pie publiskā kauna staba. Reizēm tas arī izdodas. «Blēdi» mēs ievēlam pašvaldībā, parlamentā Rīgā vai Briselē, bet «varoni» turpinām apmētāt ar akmeņiem sadzīvē un internetā.

Šo ainu var novērot arī patlaban: kamēr Obamas valdība izsaka savu publisko nosodījumu nodevējam Snovdenam, Honkongas iedzīvotāji neslēpj savas simpātijas pret politisko pārbēdzēju. Sestdien Snovdena labā tika organizēta liela demonstrācija Honkongas centrā, kas pieprasīja Ķīnas varas iestādēm neizdot Edvardu Snovdenu ASV.

Vai mums nevajadzētu līdzīgi rīkoties latviešu Robina Huda - Ilmāra Poikāna gadījumā?