Kolbergs bez cenzūras

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: TVNET

Lai arī kriminālromāns pēc savas struktūras ir sarežģītāks, viens no pašmāju labākajiem detektīvu autoriem, Andris Kolbergs, intervijā TVNET atklāj, ka viņam to radīt esot pat vieglāk. Viņa sarakstītās grāmatas, kas pašmājās savulaik izpelnījās bestselleru statusu, nu tiek pārizdotas atkal.

Pagājušā gada nogalē izdevniecība «Dienas grāmata» aizsāka sēriju «A.K. Kriminālromānu bibliotēka», atkārtoti laižot klajā leģendārā pašmāju detektīvromānu autora Andra Kolberga kriminālromānus. Līdz šim - stāstus «Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili», «Atraitne janvārī», kā arī triloģiju «Pulkstenis ar atpakaļgaitu», «Klaunu maršs šausmu tirgū», un maija beigās izdota grāmata «Sieviete melnā».

Gados jaunākiem cilvēkiem rakstnieka vārds, iespējams, ir svešs, taču vidējai un vecākai paaudzei Kolberga kriminālromāni, kā arī pēc tiem uzņemtās kinolentes, piemēram, «Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili» un vairāk nekā 700 ASV kinoteātros demonstrētā filma «Rallijs» asociējas ar vienu no leģendārākajiem Latvijas kriminālžanra rakstniekiem.

«Lai arī detektīvromāns ir sarežģītāks, man [to rakstīt] ir vieglāk,»

intervijā TVNET stāsta Kolbergs. Rakstnieks ir zināms kā ļoti erudīts vēstures speciālists. Pēdējās trīs pārizdotās grāmatas stāsta par Latviju 20.gadsimta sākumā, un visus trīs stāstus vieno dimants, kas maina īpašniekus un ceļo no viena kriminālromāna uz nākamo.

FOTO: TVNET

Savu grāmatu pamatā autors daudz pētījis reālas krimināllietas. Interesantu stāstu meklēšana ir ļoti laikietilpīgs process. «Izrakos gadu pa arhīviem, bet tur nekā nebija. Tāpēc, ka viss taču ir tik vienkārši – paķert desu un iebēgt krūmos,» par grāmatas «Pulkstenis ar atpakaļgaitu» tapšanu teic Kolbergs.

Pazīstamais rakstnieks lepojas, ka neviens no viņa radītajiem darbiem padomju laikos tā arī nav piedzīvojis cenzūru. Pārizdotos detektīvromānus viņš nav rediģējis.

«Tagad cenzūra ir daudz lielāka nekā krievu laikā, jo tā ir ekonomiska,»

viņš saka. TVNET jau vēstīja par Kolberga topošo dienasgrāmatu, kurā viņš atspoguļo pēdējo četru gadu politikas aktualitātes valstī. Jaunam detektīvam viņam pat esot bail ķerties klāt, jo tā tapšana aizņemšot aptuveni pusotru gadu. Kolbergs gan atceras brīžus kā 1970.gadu sākumā, kad kriminālromānus, pēc to tapšanas mērauklas, rakstījis teju zibens ātrumā.

«»Krimināllieta trijām dienām» tapa trīs mēnešos. Sēdēju mājās pilnīgi bez naudas. Šķiet, man bija piespriests tas, ka par mutes palaišanu nevaru pusgadu ko drukāt. Tad piezvanīja Pēteris Zirnītis. «Te tikko aplaupīja kafejnīcu,» viņš teica. «Dod šurp, bet ātri.» Uzrakstīju un uzreiz izdevu. Pat ar turpinājumiem.»

FOTO: TVNET

Gada laikā uzrakstot vienu romānu un scenāriju kinofilmai, varēja dzīvot pat ļoti labi. PSRS rakstniekiem no autoratlīdzības atvēlēja tikai 10%, taču šobrīd viņam būtu prieks par to pašu, jo tirāžas bijušas mērāmas simtos tūkstošu. Cienījama ir Kolberga izdoto darbu ģeogrāfija – viņa grāmatas tulkotas 20 pasaules valodās.

Rakstot scenāriju, viņu bieži vien pārņēmušas šausmas par pēcāk redzamo uz ekrāna, tāpēc kā ļoti svarīgu Kolbergs min ekranizētāja un grāmatas autora atrašanos «uz viena viļņa»:

«Man ir grūti «nogriezt» sev kādu gabalu, jo parasti stāstā ir viena interesanta līnija.»

Atbildot uz jautājumu, vai pēc neatkarības atjaunošanas Latviju nav piemeklējusi scenāristu krīze, rakstnieks uzskata, ka tāda bijusi vienmēr. Sākotnēji viņš uzaicināts rakstīt scenāriju kinofilmai «Rīgas sargi», taču izstājies, jo veidotāju komandā bijis manāms profesionalitātes trūkums. «Man apnika, jo es redzēju, ka viņi nevar. Grib, bet nevar,» savu viedokli pauž Kolbergs.

«Kad kino «Rīga» notika «Rīgas sargu» pirmizrāde, es domāju: cik tad Ēķis ar Graubu ir samaksājuši tiem klaķieriem. Izrādās, ka nē, jo tā taču ir pirmā filma, kurā tos nabaga latviešus nenovāc un viņi arī kaut kur vinnē. Bet filma, manuprāt, ir švaka.»

Labu stāstu radīt nav viegli, kas, viņaprāt, redzams arī pasaulē, kur krimināldrāmas vai detektīvu žanra seriāli tiek vienkārši «izstiepti». «Ko jaunu gan tu vari iedot vienam raksturam simts sērijās? Labi – vienā, divās. Bet pēc tam tu sēdēsi, jo nebūs jau ko dot. Tāpēc viņi taisa pilnīgi vienādus večus.»

Uz augšu