«I am the greatest motherfucker that you're ever gonna meet, from the top of my head down to the tips off the toes on my feet,» («Esmu lielākais jāklis, no matu galiņiem līdz papēžiem» - aptuvenais tulkojums) sava otrā soloalbuma dziesmā «GMF» (skat. video) dzied sarežģītais putns Džons Grants (John Grant, 44), kuru šovasar klātienē varēsim dzirdēt «Positivus» festivālā.
John Grant «Pale Green Ghosts»
(Bella Union)
10/12
Šāda tieša un atklāta valoda, nežēlīga sevis kritika, kas atjaukta ar melnā humora devu, lai nebūtu pavisam «melni», arī caurvij Granta jauno plati, kas seko 2010. gada kritiķu slavētajam albumam «Queen of Denmark» (skat. recenziju un īsu biogrāfiju).
No malas varētu likties, ka beidzot, pēc Granta pirmās grupas «The Czars» neveiksmīgās karjeras, līdz ar veiksmīgo solo atgriešanos, noskaņojumam vajadzētu būt optimistiskākam. Bet diemžēl 2011. gadā, kad daudzi mūzikas žurnāli Granta plati bija ierindojuši starp top10 gada labākajiem («Mojo» pat par labāko), kad Grants bija devies uz Zviedriju, lai strādātu ar producentu «Kleerup» ar jaunām dziesmām, piezvanīja kāds draugs/mīlnieks: «Man ir sliktas ziņas!» Zviedrijā
Grants ar steigu veicis visas medicīniskās pārbaudes, un ziņas tiešām izrādījās sliktas - HIV pozitīvs.
Jau pirmajā platē Grants atklāti runāja par savu seksuālo orientāciju, par tēvu-tirānu (dziesmā «JC Hates Faggots»), par dzimtajā Mičiganā 1970. un 80. gados valdošo homofobiju u.c. jūtīgām tēmām. Arī jaunā plate nav izņēmums - Grants ir ciešā kontaktā ar savām emocijām, pārdzīvojumiem un gandrīz neko neslēpj. Vairākas dziesmas caurvij šķiršanās tēma («Why don't You Love Me Anymore»). «Man ir daudz draugu, bet tuvās partnerattiecībās esmu nekam nederīgs,» viņš rezumē.
Sākotnēji jauno plati bija iecerēts ierakstīt Teksasā kopā ar draugiem no grupas «Midlake», taču Islandē Grants sapazinies ar «Gus Gus» līderi Biggi Veira un abi atraduši daudz kopīgu muzikālu interešu.
«Viņš mani ieveda dziļāk Marka Almonda un «Soft Cell» mūzikā,»
stāsta Grants, kas vienlaikus atzīstas, ka vienmēr ir mīlējis sintezatoru skaņas, bet ilgus gadus finansiāli vienkārši nav varējis atļauties iegādāties attiecīgos taustiņinstrumentus.
Līdz ar to atšķirībā no pirmās plates, kurā bija jūtama 1970. gadu ietekme (Gilbert O'Sullivan, «The Carpenters», 1970. gadu softroks), jaunais ieraksts daudz citē 1980. gadus. «Tā ir mana mīļākā jaunības dienu mūzika - «Visage», «Yazoo», Gerijs Ņūmens u tml. Nav pasaulē nekā, ko es mīlētu vairāk par sintezatoru skaņu.»
Grants kā vienu no ietekmēm min arī grupu ABBA. «GMF» solo partijās, piemēram, izteikti jūtams ABBAs dziesmas «Eagle» sintezatoru tembrs. Blakus sintīpopa ietekmēm vietām ieskanas arī kaut kas modernāks - «Sensitive New Age Guy» izklausās kā «LCD Soundsystem», šur tur iezogas arī notis un tembri, kas raksturīgi «Gus Gus». Kas loģiski.
Albuma nosaukums «Pale Green Ghosts» aizgūts no olīvkoku alejas, kas atrodas netālu no Granta dzimtajām mājām Pārkerā, Kolorado. «Es mēģināju noķert mirkli, kad braucu garām šiem kokiem, fonā skanot AM frekvencei ar okeāna viļņu troksni,» viņš skaidro. «Tā ir viena no optimistiskākajām pagātnes atmiņām.»
Kā viesmūziķe albumā dzirdama īru dziedātāja Šineida O'Konora (Sinead O'Connor).
Jaudīgs darbs! Mēneša albums. Rekomendēju!
Izdošanas datums - 11.03.2013.
