Pazīstamā kinokritiķe Dita Rietuma pielaikoja veco kinolenšu varones tēlu, un tas viņai ir sanācis tik dabiski, ka neviļus radās jautājums: varbūt tomēr viņai bija jākļūst par aktrisi? Aizraujoša intervija par viņu un kino aizkulisēm....
Ditas Rietumas noir kaisle
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iemīlējusies melnajā
Ditas iemīļotais kino periods – 30.-50. gadi, iemīļotais stils – film noir. Tiem, kas nezina, skaidrojam: ar šo terminu 40.gadu beigās franču kinokritiķi apzīmēja veselu amerikāņu kinofilmu virkni, kuras nonāca līdz Eiropai pēc Otrā pasaules kara. Pamatā tie bija melnbaltie trilleri ar mistisku gaisotni, sapiņķerētu intrigu un sajūtu: lai arī kā tu censtos, liktenis vienalga tev paliks kāju priekšā.
Drūmi detektīvi, kuri valkā lietusmēteļus, kas aizpogāti līdz pat pēdējai podziņai, un kuriem zobos mūždien ir kūpoša cigarete; turpat liktenīgas skaistules,
no kurām sazin ko var sagaidīt; biedējošas ēnas vārtrūmē un bremžu kaukoņa – tas viss radies no «melnā kino». Žēl, ka tulkojumā jebkurā citā valodā termins film noir tūlīt pat zaudē savu burvību.
Dita, jūs jau sen pētāt film noir, rakstāt par šo tēmu doktora disertāciju. Ar ko jūs tik ļoti piesaista šīs filmas?
Tas ir absolūti tīrs stils. Nevainojama elegance. Ne velti film noir ir tik pieprasīts mūsdienu modē: to pastāvīgi citē dizaineri, no tā iedvesmojas fotogrāfi. Jo vairāk es skatos šā laika filmas, jo grūtāk man ir sagremot mūsdienu kino. Krāsa un mūsdienas, it īpaši sintētiskais action kino mani patiesi nomāc. Bet, tā kā mans pienākums ir recenzēt kino jaunumus, kas nonāk uz lielā ekrāna, tad es burtiski sevi aiz matiem velku uz kinozāli un lieku pati sev skatīties visas tās bezgalīgās romantiskās komēdijas ar Dženiferu Anistoni un Benu Stilleru.
Jā gan, viņi, protams, nav ne Rita Heivorta, ne Hemfrijs Bogarts...
Lūk, tieši šā iemesla dēļ es pie pirmās izdevības emigrēju uz film noir. Es sevi pieskatu pie tiem cilvēkiem, kuri ir ļoti daudz filmu redzējuši, taču, iedziļinoties šajā kino periodā, esmu atradusi tur tādas dzīles, tādu kosmosu, par kādu pat nenojautu. Vēl pirms 10 gadiem daudzas no šīm filmām vienkārši nebija pieejamas, tās glabājās amerikāņu arhīvos. Bet šodien tās tiek demonstrētas pasaulē un tām ir sākusies otrā dzīvē.
Vai jums ir iemīļotas filmas, tādas, kuras gribas skatīties vēl un vēl?
Sarežģīts jautājums. Viens mans paziņa regulāri reizi nedēļā skatās Tarantino «Džekiju Braunu». Acīmredzot viņš tur atrod kaut kādas paralēles ar savu dzīvi. Man nekā tāda nav. Agrāk man ļoti patika 1938.gada filma «Ņinočka» ar Grētu Garbo – starp citu, tā ir vienīgā kinolente, kurā Garbo smejas. Vēl man patīk 1946.gada filma «Apvedceļš» (Detour), kura ir veidota ar ļoti pieticīgiem līdzekļiem (divi aktieri un automobilis), taču tā ir tik aizraujoša, ka nav iespējams atrauties ne mirkli. Īsts eksistenciāls trilleris! Vēl nosaukšu Hičkoka 1954.gada «Logu uz pagalmu» ar Greisu Kelliju – tā vispār ir mana mīļākā aktrise un sieviešu tēls. Noteikti apmeklēšu viņas tērpu izstādi, kura šobrīd iekārtota Londonas Viktorijas un Alberta muzejā.
Vai jūs spējat skatīties kino arī kā parasta skatītāja, atliekot malā savu profesionālo uztveri?
Varu gan. Taču tādā gadījumā es šo filmu ļoti ātri aizmirstu. Ja darbs nav mani profesionāli spēcīgi iespaidojis, es to tūlīt pat izdzēšu no atmiņas.
Vai atceraties savus pašus pirmos kino iespaidus?
Es kino neskatījos – es par to lasīju. Tajā laikā vieglāk bija nopirkt grāmatu par Fellīni filmām, nekā šīs filmas noskatīties. Es par tām lasīju un centos iedomāties, kā tās varētu izskatīties. Šodien viss ir pieejams – ieej internetā un skaties jebkuru filmu. (Tiesa, es pati internetā neko „nenovelku”, principā pērku licencētus diskus, jo neciešu zagšanu.) Taču daudziem trūkst elementāru zināšanu, pirmā grūdiena. Nesen lasīju lekciju universitātē. Manā priekšā sēdēja ļoti jauki, gudri studenti. Taču no desmit cilvēkiem tikai viens zināja, kas ir Fellīni. Pārējie nekad pat nebija dzirdējuši šo vārdu. Ir izaugusi vesela paaudze, kura vispār neko nezina par kino klasiku. Jā, ir klasika, kura nav izturējusi laika pārbaudi un ir nomirusi. Taču uz Fellīni tas neattiecas...
Kritiķis – tā ir izzūdoša profesija
Iedomājos, kā jūs priecājāties, kad «Avatars» palika ar garu degunu Oskara pasniegšanas ceremonijā.
Ak, jā, man tas izvērtās par personīgiem svētkiem! Es ļoti vērīgi sekoju šai intrigai – Džeimss Kamerūns pret Katrīnu Bigelovu. Un, protams, biju viņas līdzjutēja. «Sapieris» – tā ir lieliska filma, kaut arī tā pa īstam nav novērtēta: Venēcijā tā tika uztverta vēsi, bet mūsu kinoteātros vispār noturējās tikai vienu nedēļu. Kas attiecas uz «Avataru», tad šī filma pat kļuva par manu un Lindas Leen virtuālā strīda iemeslu. Kad es tviterī par to vēsi nievājoši izteicos, Linda nolēma filmu aizstāvēt. Viņasprāt, «Avatars» – tas esot pats skaistākais, ko mākslinieks var sniegt cilvēkam.
Es savukārt Lindai Leen ieteicu noskatīties Mihaela Hanekes filmu «Baltā lente» un pēc tam spriedelēt par skaisto. Dialogs aprāvās.
Cik lielā mērā jūs varat paredzēt festivālu rezultātus – kuri darbi, mākslinieki iegūs balvas?
Ļoti grūti prognozēt ir Berlīnes festivāla rezultātus. Šis festivāls vienmēr ir politiski angažēts, un nekad nevar uzminēt to, kuram šogad piederēs žūrijas simpātijas. Kannās ir vieglāk, taču arī tur žūrijai mēdz gadīties krampji: tā pēkšņi var izlemt, ka kādam būtu jāpalīdz, kāds jāpaslavē politisku iemeslu vai sociālās solidaritātes dēļ. Vēl Kannās ir ļoti svarīgi tas, kad tiek rādīta filma. Zīmīgi, ka tur visbiežāk uzvar filma, kas tiek demonstrēta programmas noslēgumā. Iespējams, ka tam ir savs psiholoģisks skaidrojums: 10 dienu laikā žūrija jau ir tik ļoti nogurusi, ka pirmās rādītās filmas vairs nespēj uztvert tik spilgti.
Bet tur taču vēl ir visādas aizkulišu intrigas.
Jā, protams. Mans draugs, pazīstamais Krievijas kino kritiķis Andrejs Plahovs par šo tēmu ir uzrakstījis pat veselu grāmatu. Tā, piemēram, kad 1991.gadā žūrijas priekšsēdētājs Romāns Polaņskis galveno balvu pasniedza brāļu Koenu filmai «Bārtons Finks» un nevis Larsa fon Trīra «Eiropai», dāņu režisors nāvīgi apvainojās un paziņoja, ka mazā auguma ebrejs vienkārši neieredz viņu – gara auguma skandināvu. Tamlīdzīgi gadījumi vienmēr pēc tam apaug ar nostāstiem.
Kurš no kino klasiķiem jums pēdējā laikā ir licis vilties?
Diemžēl daudzi. Skumji, ka klasiķu radošie spēki izsīkst ātrāk nekā fiziskie.
Viņi kļūst veci un jancīgi?
Sauksim to par pašatkārtošanos. Šogad Kannu festivālā tiks demonstrēta 70 gadus vecā Godāra jaunā filma. Man pat bail būs to skatīties... Es ļoti mīlēju viņa agrīnos darbus, taču pēdējos 15 gadus Godāru skatīties nav iespējams. Tieši tāpat šobrīd nav iespējams skatīties Vima Vendersa filmas. Un arī Pītera Grīneveja. Un pat Hičkoka pēdējās filmas šķiet patiesi vājas! Principā tas attiecas uz visiem lielajiem meistariem. Kaut gan vecums nav kritērijs. Portugāļu režisors Manuels de Oliveira, kuram šobrīd ir 101 gads, joprojām rada pavisam labas filmas.
Jūs esat intervējusi, sarunājusies ar ļoti daudziem režisoriem. Cik adekvāti viņi izturas pret savām filmām?
Pilnīgi adekvāti. Ja runa, protams, ir par lielajiem režisoriem, nevis par tiem, kas «saražo vienīgo eksemplāru». Viss, kas ir Grīneveja filmās - izsmalcināts intelektuālisms, enciklopēdiskās zināšanas, snobiska „pārcilvēka”, apzināšanās sevī –, tas viss ir arī viņā pašā. Tāpat arī Vudijs Allens ir absolūti adekvāts, salīdzinot ar savām filmām, – viņš, tā sakot, arī dzīvajā formātā ir tieši tāds pats kā uz ekrāna. Bet par Larsu fon Trīru, te vienmēr nākas atdalīt patiesas emocijas no pašreklāmas. Kaut gan pērn Kannu festivālā «Antikrista» pirmizrādē viņam rokas trīcēja absolūti ticami. Tas nav nekāds noslēpums, ka šī filma ir viņa lielās depresijas auglis. Un, kad fon Trīrs teica, ka filmēšanas laikā viņš vienkārši nav spējis turēt kameru (bet savas filmas viņš bieži vien filmē arī kā operators), bija skaidrs, ka viņš nemelo. Rokas viņam tiešām bija gandrīz nevaldāmas.
Zvaigžņu debilizācija
Par kinofestivāliem šobrīd neraksta vien slinkais. Un bieži vien rodas iespaids, ka visas zvaigznes ir vai nu idiotes, vai arī idiots ir žurnālists.
Prese pati debilizē zvaigznes. Tā vieglāk ir pārdot. Katrreiz, apmeklējot preses konferenci ar zvaigžņu piedalīšanos, es jau varu nekļūdīgi noteikt, kuru informācijas daļu izplatīs preses aģentūras. Daudzus žurnālistus kino vairs neinteresē vispār, viņiem pilnīgi pietiek ar kaut kādu mazītiņu dzeltenu faktiņu. Piemēram, pēc preses konferences ar Andželīnu Džoliju un Bredu Pitu visi rakstīja tikai par viņu tikko dzimušajiem dvīņiem. Un ne vārda par jauno filmu. Kaut arī par dvīņiem preses konferencē tika runāts ne vairāk par minūti un Breds Pits, atbildot uz šo jautājumu, vispār savilka neapmierinātu sejas izteiksmi.
Parunāsim par zvaigžņu kultu. Pastāv uzskats, ka drīz vien šī parādība vienkārši izzudīs. Žurnāls Forbs ir veicis īpašu pētījumu un ir noskaidrojis, ka zvaigžņu megahonorāriem nav pamata. Ja nemaldos, tad par pašu «pārmaksātāko» aktrisi tika nosaukta Nikola Kidmena.
Es nedomāju, ka zvaigžņu kults izzudīs. Kaut gan honorāri nenoliedzami samazināsies, un tā tas jau notiek. Uz zvaigžņu kulta turas visa Holivudas industrija. Cilvēkam ekrānā ir jāredz pazīstama seja, viņam ir jāidentificē sevi ar viņu. Un Rīgā, manuprāt, ir pilnīgi bezcerīgi uz lielajiem ekrāniem rādīt filmas bez zvaigznēm – tās nenoturēsies pat nedēļu.
Un kādi jums ir iespaidi par šīm pašām zvaigznēm?
Normāli cilvēki. Vieni ir gudrāki, citi – muļķāki... Dažreiz gadās patiesi intelektuāļi. Piemēram, Džordžs Klūnijs. Kaut gan, neskatoties uz visu savu intelektualitāti, arī viņš ir spiests ievērot spēles noteikumus un flirtēt ar presi. Tur, kur parādās Klūnijs, noteikti atradīsies kaut kāda vitāla ārzemju kolēģe - zoss, kura pajautās: «Vai jūs varētu mani ņemt par sievu?» Uz ko Klūnijs atbildēs: «Vai jūs esat sevi redzējusi spogulī?»
Nu, jā, Rasels Krovs nespīd ar savu intelektu. Bet Leonardo di Kaprio – visnotaļ.
Intervijas laikā viņš mani ļoti patīkami ir pārsteidzis. Mēs ar viņu lieliski patērzējām gan par politiku, gan arī par Obamu, gan par ekoloģiju. Un pēc tam es izeju ārā uz ielas, kur man rokās iebāž svaigu bulvāravīželes numuru, ar lielu rakstu pirmajā lappusē par to, ka pagājušajā naktī di Kaprio esot piedzēries kaut kādā klubā. Un tad nu jājautā, kur tad īsti patiesība – šajā lapelē vai tobrīd, kad kad viņš bija tik šarmants un inteliģents.
Un ko jūs teiksiet par aktrišu intelektuālajām spējām?
Vispatīkamāko iespaidu atstāj britu aktrises. Neatkārtojama ir Keita Blanšeta. Keira Naitlija – mazliet snobe un vīzdegune, bet tāda gudriniece! Te jāpiebilst, ka īpaši Anglijā aktieru atlase ir ļoti skarba, no ielas tur ļoti reti kāds tiek paņemts – visiem ir lieliska audzināšana, nopietna izglītība. Holivudā viss ir citādi. Kaut arī Andželīna Džolija arī atstāj patīkamu iespaidu. Atklāti nekādas muļķības nemelš, drīzāk klusē, nekā pļāpā. Savukārt Skārleta Johansone gan ir gluži vienkārša meitenīte, kurai dzīvē pietrūkst tā īpašā šarma, kas no viņas strāvo uz ekrāna.
Kā jūs izturaties pret filmām 3D formātā?
Nepatīk. Manuprāt, 3D – tā ir pārmērība, kura itin nemaz nepalīdz filmas uztverei. Dod dievs, lai tas netraucētu. Lūk, kāpēc man tik ļoti patīk 30.-50. gadu filmas: tur ir gan lakoniskums, gan elegance, gan noskaņa. Un tas ir tapis laikā, kad kino ražošanā ir darbojies Heisa kodekss, kas būtībā ir visstingrākā cenzūra. Nedrīkst rādīt kailu ķermeni un «kaisles pilnas ainas», lietot necenzētus izteicienus un atklāt nozieguma veikšanas metodes. Mācītājs nekādā gadījumā nedrīkstēja būt ļaundaris, bet noziedznieks – izraisīt līdzjūtību. Bija pat reglamentēts skūpstu ilgums! Un, neskatoties uz šo minimālismu, šajā kino ir ticis radīts tik daudz šedevru!
Šobrīd visi runā par rumāņu kino fenomenu, tas uzvar teju vai visos festivālos. Kad kārta pienāks Latvijai?
Mode uz rumāņu kino – tas ir apstākļu sakritības rezultāts. Katram festivālam ir nepieciešama kaut kāda ģeopolitiskā un mākslinieciskā sensācija: lūk, mēs esam atklājuši Ķīnu, pēc tam Irānu, un tagad, lūk, Rumāniju. Nu, jā, šajā valstī ir divi trīs režisori, kuri veido puslīdz normālas filmas. Taču ne par kādu izlaušanos nevar būt ne runas. Te jau darbojas modes faktors, inerce. Lūk, arī pēdējā Berlīnes festivālā rumāņiem atkal tika pasniegta kārtējā balva, kaut gan viņu filma bija ļoti vāja. Bet tas, kas attiecas uz Latviju… Ja mūsu mērķis ir izaudzināt jaunu Larsu fon Trīru, kurš mums nodrošinās slavu 20 gadus uz priekšu, tad, lai to sasniegtu, kaut kas ir jādara. Paši par sevi ģēniji nerodas. Tajā pašā jau minētajā Dānijā kino apgūst vidusskolā, un tas ir tāds pats mācību priekšmets kā literatūra. Tas ir tāpēc, ka tad, ja tu vēlies, lai tev izaugtu brīnišķīga puķe, augsne ir jāmēslo.