Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.
Latvijai šogad nācās samierināties pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās - padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl - dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, - ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais - «patīk» vai «nepatīk».