Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.

Latvija un ESC

Latvijai šogad nācās samierināties pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās - padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl - dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, - ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais - «patīk» vai «nepatīk».

Tāpēc, sekojot eirodziesmas attīstībai, var uzkrītoši pamanīt šīs divas atšķirīgās tendences - jaunās dalībvalstis sūta uz konkursu savu valstu jauniešu vietējās nozīmes varoņus, «iebalsotos elkus». Turpretī Eiropas fināla balsojumā pretī nostājas daudz plašāka vecuma spektra balsotājs, kas hipsterus un kara princeses nekavējoties izbalso ārā. Būtībā te ir runa par kompetences konfliktu un gaumes kolīzijām starp paaudzēm. Pieliekot klāt «kaimiņu būšanu» balsojumā, mēs pamazām varam nonākt pie atzinuma, ka skatītājs=balsotājs nav muļķis un populists, bet gan atšķirīgi nolasa dziesmas piedāvāto kodu, pateicoties labākam vai sliktākam aizkadra komentāram un mediju informatīvajam fonam valstī par ESC.

Šo apstākli mums vajadzētu ņemt vērā, startējot nākamgad. Mēs esam vecā kontinenta valsts, un tieši tāpēc nav pamata nokārt degunu par to, ka mūsu pusaudžu iebalsotie bērnu konkursa finālisti pieaugušajai Rietumeiropai nav pieņemami. Pamazām nobriedīsim arī šajā jomā un, zinot, ka mums pieder šlāgerpasaules ģēnijs Raimonds Pauls, varam cerēt uz reālu gaismu tuneļa galā.

Noslēguma koncerts: no popsīrupa līdz homošovam

Tagad par Malmes koncertu. Fināla privilēģijas turpina izbaudīt lielās dalībvalstis, kas cītīgi maksā EBU (European Broadcasting Union) dalībmaksu un izbauda bezkonkurences apstākļus (tieši tāpat, kā to sev kompensē lielvalstis ANO). Viņām ESC fināla atlasē nav jāpiedalās, un šī negodīgā pieeja neatmaksājas, jo lielvalstu pienesums parasti mēdz būt kusls un formāls. Tāds tas šogad bija arī Francijai: Lénfer et moi, Amandine Bourgeois. Amandine ir uzvarējusi franču TV «talantu fabrikas» konkursā 2009. gadā un uz Malmes skatuves mums piedāvāja Tīnas Tērneres priekšnesumu savā versijā. Melodija nav viegli izdziedama, tā čokurojas un neplūst uz priekšu (fināls mazliet labāks). Enerģētikas bija daudz, kā koncertā (nevis TV tiešraidē), taču ar to nepietika. Senjori pie TV ekrāniem atpazina «Tērneres stilu» un nebalsoja.

Kaimiņvalsts Lietuva piedāvāja mums hipsteri Andrius Pojavis ar Something. Šo pašu stilu bija izvirzījušas Malmei arī Malta, Ungārija un Itālija. Marlona Brando izstarojums īsinātajās biksēs un šarmantajā nedaudz delverīgajā muzicēšanā ir šīs subkultūras pērles, taču ar tām nepietika pat «hipsteru princim» Marco Megoni, lai iekarotu Eiropas pieredzējušo vai slikti informēto balsotāju. Moldāvija, kā parasti, piedāvāja audiovizuālus pārsteigumus. Šoreiz lāzerprojekcijas veidā. Mēs klausīšanās vietā skatījāmies uz kleitu, kas dramatiski mainīja krāsu un ornamentus none-stop vienmuļās balādes pavadījumā. Oh mie ar Aliona Moon galvenajā lomā bija konfekte tikai acīm, nevis ausīm.

Somijas Krista Siegfrids ar savu Marry me «brūtes kleitā» un rozā zābakos, bija sataisījusies pamatīgi nokaitināt homofobus pašmājās un ārzemēs. Viņa enerģiski ņemas pa skatuvi kā C vitamīna lādiņš, dziedot dziesmu Katy Perry garā ar piecdesmito gadu stilā ģērbtiem dejotājiem fonā. Dziesma nevienu neinteresēja, visi gaidīja beigas, kad soliste sabučosies ar vienu no baleta grupas dejotājām Spīrsas- Madonnas stilā. Tas tāpēc, lai vecās Eiropas homofobi šausmās sariestu spalvas gaisā un skaudri deklarētu: «Nu kā tā var! Nu kā tā var!» un pārējie, kas nav homofobi, atcerētos šo «incidentu» un veiktu protesta balsojumu. Šo pašu līniju turpināja arī Zviedrijas televīzijas šovs ar Petru Merdi līderpozīcijās. Uz skatuves, šova «zviedru sviestmaižu galds» laikā Petra mācītāja lomā paguva salaulāt divus homoseksuālus vīriešus un ar šo nokaitināja Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Nezin vai šīs akcijas veicināja eiropiešu toleranci pret seksuālajām un visām pārējām minoritātēm? Taču uzmanību pievērsa un disonēja ar iepriekšējo finālu organizētājām valstīm Krieviju un Azerbaidžānu, kurās attieksme pret gejiem un lezbietēm ir gandrīz vai fašistiska.

Spānija ar ESDM un Contigo hasta el final piedāvāja acīm «Izabellas dzelteno» un ausīm lirisku popdziesmu ar princesi galvenajā lomā. Šo pašu līniju turpināja man simpātiskā Birgita no Igaunijas ar Et uus saaks alguse. Daiļā balāde un glītā grūtniece, kas savulaik ir bijusi igauņu «fabrikante», daļēji iekrita TV skatītāju atmiņā, taču ar to nepietika, lai tiktu augstāk.

Baltkrievijas Alyona Lanskaya ar dziesmu Solayoh piedāvāja mums eklektisku popsīrupu. Pārsteidzoši, ka šis pārsaldinātais numurs vispār tika līdz finālam, bet tur laikam vainīgs slāvu solidaritātes balsojums (Ukraina + Krievija). Princese bez svārkiem šoreiz nekur tālāk netika. Tas labi. Skumji tikai, ka mums arī uz to bija jānoskatās savā televizorā.

Kara princeses mūsu ekrānam piedāvāja arī Ukraina ar Zlata Ognevich un Gravity. Kā jau princesei pieklājas, viņu uz rokām skatuves vidū atnesa Šreks, un tā viņa, uz celma stāvot, nodziedāja savu balādi. Pasaku lasītāji balsoja cītīgi. 214 punkti ir šim pieņēmumam apliecinājums.

Krievija šoreiz bija atsūtījusi savu «Adeles» variantu Dinas Garipovas izskatā. «What if» (kā jau zviedru autoru Gabriel Alares & Joakim Björnberg dziesma) izskanēja labi, taču mazliet pārsteidza ar tekstu. Krievija dzied par atteikšanos no ieročiem, bet Sīrijas konflikta virzienā ik dienas plūst krievu ieroči un neskaitāmi cilvēki turpina mirt no Krievijā izgudrotā kalašņikova lodēm.

Vācija (Glorious, Cascada) bezkaunīgi atgādināja Lorēnas pērn uzvarošo «Euphoria». Vai tas ir slikti? Nē, tas ir OK, jo labas dziesmas var taču atkārtot vēl un vēl. Taču uzvarēt nevar. Armēņu Lonely planet ar Dorian formāli skaitījās hārdroka balāde ar Black Sabbaths guru Tony Iommi autorpozīcijās, taču noskanēja kā somu reps. Turpretī Nīderlandes Anouk ar Birds bija nedaudz par progresīvu šim konkursam un varēja ierindoties daudz augstākā vietā. Anouk ir pazīstama ar savu hitu Nobody's wife, kas ir pērle. Sestdienas pienesums viņas pērļu kolekcijā bija mirdzošs elegances paraugs.

Rumāņi, tieši tāpat kā moldāvi vai albāņi, vienmēr cenšas izcelties ar uzvedumu dziesmas vietā. Arī šoreiz It's my life ar Cezar galvenajā lomā (un tenora dziedājumu mecosoprāna augstumā) lika Eiropai atcerēties Vēberu un viņa operas spoku. Varbūt tā ir Rumānijas šī brīža aktualitāte, vai tomēr ticība, ka grāfs Drakula var noderēt ne tikai tūristu, bet arī ESC balsotāju pievilināšanai? Kas to var zināt?

Lielbritānijas Believe In Me ar Bonnie Tyler skatuves centrā bija mans sestdienas piedzīvojums. Pirms 30 gadiem viņa samulsināja visu pasauli ar Total eclipse of your heart. Šogad atkal kāpa uz skatuves ar nedaudz vājāku dziesmu - balādi, kurai pietrūkst spēka, lai apgāztu pasauli. Pietrūka tieši tā spēka, kas savulaik viņai bija – Lost in France. Taču - paldies par iespēju dzirdēt klasiķi.

Zviedru Robins Šernbergs ar You palika 14. vietā ar 62 punktiem. Tas nozīmē, ka pēdējais eksperiments ar ārzemju žūriju Zviedrijā nav sevi attaisnojis. Robins bija tieši ārzemju žūrijas ieteiktais zviedru finālists. Paši zviedri uz viņu raudzījās skeptiski, taču cerēja, ka ārzemnieki zina labāk, kas zviedriem labs piedāvājams Eiropai. «Yoouuuuu youuuuu youuuuuu» kā pats svarīgākais mīlestības apliecinājums tomēr neuzrunāja eiropiešus. Atliek secināt, ka turpmāk pašiem vien jātiek galā ar pareizā finālista izvēli.

Azerbaidžāna ar dziesmu Hold me turpināja iesākto tradīciju izmantot zviedru mūziku, horeogrāfiju un uzvedumu. Starp citu, arī šogad zviedru autori bija Norvēģijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Krievijas un Nīderlandes finālistiem. Izskatās, ka zviedru mūzikas eksportam veicas labāk nekā pašmāju «ražojumiem». Ārzemnieki šogad zviedru dziesmas nodziedāja labāk nekā savējais - Robins.

Grieķija piedāvāja dziedošu futbola komandu ar dziesmu par bezmaksas alkoholu. Dzērājdziesmu netrūkst nevienai tautai. Laikam parastā vokāla kvotas ir izsmeltas arī grieķiem. Krīze atbalsojas arī popmūzikā.

Kaimiņvalsts Norvēģija šoreiz bija investējusi Margaretā Bergerē un zviedru autoru darinājumā I feel you my love. Tā bija moderna popmūzika, taču dziedātājas bezgala neveiksmīgi projektētais tērps traucēja klausīties dziesmu ar atvērtām acīm. Detaļa reizēm izšķir visu. Diemžēl.

Pasaules lielākais šovs

Kārtējo reizi esam aizvadījuši ESC finālu, kurā dominēja himnas, hipsteri, princeses un «dabas bērni». Zviedrijā vien šo finālkoncertu sestdien noskatījās 4 150 000 skatītāju. Tas ir augstākais audimata rādītājs SVT pēdējo septiņu gadu laikā. Par Latvijas audimatu sestdienas vakarā publiskas informācijas pagaidām nav. Taču skaidri zināms, ka ESC no Malmes tiešraidē skatījās arī Austrālija, kur dzīvo ļoti daudz Eiropas izcelsmes iedzīvotāju. Par to interesējas ASV privātās televīzijas. Kā šis par pasaules lielāko popmūzikas šovu (ņemot vērā ikgadējos nacionālos konkursus un iesaistīto dalībnieku un skatītāju skaitu) kļuvušais pasākums attīstīsies tālāk?

To rādīs laiks un mūsu gatavība saprast un atrast savu nišu Eiropas popmūzikas festivālā, kas izvirza jaunas prasības modernās maksās izpratnē un izmantojumā. Ekrāna māksla ir jauna nozare. Tā ir interesanta un progresīva kultūra, kuru var attīstīt arī Rīgā, Liepājā, Valmierā vai Rēzeknē. Ne tikai eirodziesmas laikā.