Hokejisti Koba un Māris Jasi atklātā intervijā par tautību, hokeju un mīlestību (2)

Kāda tad šobrīd ir jūsu fiziskā forma?

Māris: Pasaules čempionāts to parādīs, kāda ir mūsu forma. Negribas neko uz priekšu teikt, jo lielajā sportā nav labi kaut ko teikt un prognozēt uz priekšdienām.

Koba: Nu, ja vecākais brālis tā saka, tad man viņam jāpiekrīt.

Ja Māris ir vecākais, tad viņš arī par sevi jaunāko brālēnu iedrošināja sākt trenēties hokejā? Taču zinu, ka jūsu dzimtā ir bijuši vairāki sportisti, tātad jums jau šūpulī ielikts sportiskais gars.

Koba: Kad Māris sāka trenēties, es vēl nebiju nemaz piedzimis. Es vēl biju tikai vecākiem plānā.

Māris: Bet sākās viss ar mūsu onkuli Mareku Jasu, kurš ir profesionāls hokejists. Arī mans tēvs Ilgvars līdz 16 gadu vecumam spēlēja hokeju. Viņš bija gan bokseris, gan hokejists. Pienāca brīdis, kad viņam vajadzēja izvēlēties, kuram sporta veidam pievērsties. Tētis izvēlējās boksu.

Koba: Mūsu vectēvs Aivars Jass arī bija boksa treneris un visu laiku trenēja Māra tēti, kurš ir bijis PSRS vicečempions boksā. Vectēvs mūs visus satur rokās. Tētis agri nomira, un viņa vietā mani uzaudzināja vectēvs un mamma.

Māris: Mums bija lielisks piemērs Mareks Jass, kuram 16 gadu vecumā bija spoža hokeja karjeras izaugsme. Mareks 16 gados aizbrauca pie Tihonova uz CSK komandu, kas tolaik skaitījās «zelta komanda», un visa prese rakstīja par viņu. Mareks mums bija un ir kā ideāls, kā hokeja Dievs. Domāju, ka Mareks bija daudz talantīgāks par mums. Konkrēti man 18 gados nebija tādu izredžu, ka es varētu iekļūt superlīgas komandā un būt par vienu no vadošajiem spēlētājiem.

Tas ir liels gods spēlēt Latvijas izlasē?

Māris: Tas jebkurā vecumā ir liels gods – jauniešu vai junioru izlasē, kad velc Latvijas hokeja izlases kreklu un vari pārstāvēt savu valsti. Citādāk ir spēlēt klubos. Tur ir leģionāri, vietējie spēlētāji. Kā tāda soļanka. Klubā hokejists spēlē par naudu, bet izlasē par savu valsti.

Koba: Spēlēšana hokeja klubos ir darbs. Latvijas izlasē spēlēt neviens nespiež, te tu spēlē par savu valsti un karogu.

Jums valstsvienības sastāvā ir savs favorīts?

Māris: Izlasē man piemērs bija Sandis Ozoliņš. Domāju, ka viņš ir visu laiku labākais spēlētājs, bet visu laiku labākais vārtsargs - Artūrs Irbe, kurš ir bijis darbarūķis.

Koba: Jā Irbe vienmēr palīdz mentāli. Ar Irbi vienmēr var parunāties ne tikai par hokeja lietām, bet arī par dzīvi.

Pastāstiet par savu brāļu būšanu, lai gan oficiāli pēc dokumentiem esat brālēni.

Māris: Mēs nedzīvojam vienā mājā, bet esam kā brāļi jau no bērnības. Esam dažādus podus kopā gāzuši.

Koba: Māris mani bērnībā mocīja.

Māris: Koba, tas bija bērnībā. Tagad jau tā vairs nav!

Koba: Tagad jau es atriebjos un pašam iedodu iekšā (smejas abi).

Labi, ja neskaita kautiņus, tad kas jums abiem kopīgs, izņemot ledu?

Māris: Mēs esam kā viens vesels. Var teikt, ka runājam vienā valodā. Mums bieži vien nevajag neko runāt, jo saprotamies no viena acu skatiena. Es zinu, kas Kobam galvā darās, un viņš zina, kas notiek manā galvā.

Koba: Mēs abi nevaram doties gulēt, ja neesam uzvilkuši tēkreklus. Mums ir vienādas asinis.

Māris: Mēs līdz šim vēl neesam spēlējuši kopā. Šīs pasaules čempionāts ir pirmā pieredze spēlēt abiem vienā sastāvā.

Kādas atzīmes skolā pelnījāt, ja jau no piecu gadus vecuma sākāt trenēties hokejā?

Māris: Man negāja labi, bet Koba pabeidza skolu ar diplomiem. Viņš bija labs matemātiķis, kad vēl mācījās Liepājā, pat piedalījās matemātikas un latviešu valodas olimpiādēs.

Koba: Lai arī man nebija daudz laika mācībām, man kaut kā padevās skolā. Kad pabeidzu vidusskolu, gāju mācīties uz Latvijas Universitāti vadzinības neklātienē. Ja varētu laika ziņā atļauties studēt klātienē, tad es būtu budžeta grupā. Divus gadus pastudēju, bet bija jābrauc uz Kazahstānu un vairs nevarēju visu apvienot.

Nu redz, ja nebūtu hokejists, būtu veiksmīgs uzņēmējs.

Koba: Nē, es labāk par aktieri būtu gājis tad mācīties.

Māris: Jā, viņam ir liels talants aktiermākslā. Viņš ir liels mākslas meistars. Meitenēm var visu ko sastāstīt. Nu tagad, kad ir draudzene, ir kļuvis mierīgāks.

Kāds ir jūsu vectēvs Aivars? Jūs sakāt, ka joprojām, lai gan jau esat lieli vīri, respektējat viņu un pat baidāties.

Koba: Vispār jau mums jāsaka vectēvam lielākais paldies. Viņš mums ir ļoti stingrs.

Māris: Pat vectēva dēli no viņa joprojām baidās.

Koba: Vasarā, kad ir sezonas atvaļinājums, es dzīvoju kopā ar mammu un vectēvu Latvijā. Kā vectēvs pasaka, tā ir jādara. Vectēvam ir 70 gadi, un viņa dzīves filozofija nav mūsdienīga, tas ir vecais kalums. Desmitos vakarā jābūt mājās, un viņu neinteresē, vai saule, pludmale, vai meitenes.

Jūs abi spēlējat ārzemju klubos, kā jums tur veicas?

Koba: Māris ir spēlējis gandrīz visā pasaulē, izņemot Ameriku. Vēl šis sapnis par Ameriku nav piepildījies, kas ir ikviena hokejista sapnis, jo Amerikā var sajust hokeja eliti.

Es pats spēlēju Kazahstānā. Mentalitāte ir citādāka, viņu dzīvesveids ir kā pie mums pirms 20 gadiem. Man bija ļoti viegli, jo blakus bija tuvi cilvēki no Latvijas, jo aizbraucu kopā ar brāļiem Širokoviem. Tas bija pozitīvs gads un pirmā ārzemju pieredze.

Māris: Esmu spēlējis un dzīvojis Slovākijā, Čehijā, Krievijā, Vācijā. Kur vien bija piedāvājumi braukt, tur spēlēju. Visspilgtāk atmiņā palikusi Čehija un Slovākija, viņu kultūra ir līdzīga krievu un latviešu kultūrai. Vācijā ir pilnīgi cita mentalitāte, bet Čehijā ar cilvēkiem var atrast kopīgu valodu un jokot. Pēc pāris mēnešiem jau perfekti zināju čehu valodu.

Lielākoties jūs spēlējat ārzemju klubos, vai arī ģimenes dodas līdzi?

Māris: Jā, sieva Anna, ar kuru esmu precējies deviņus gadus, un meitiņa Lučiana, kura ir divus gadus veca, brauc līdzi. Jā, sievai patīk man doties līdzi un dzīvot ārzemēs, viņai nav nekādu ierobežojumu un viņa vienmēr brauc līdzi. Ja man nebrauktu līdzi ģimene, es viens laikam nekur nebrauktu prom. Ļoti grūti bez ģimenes. Tas ir liels atbalsts. Kad sieva gaidīja meitiņu, uz Krieviju braucu viens pats. Bija pagrūti, jo tu tur esi svešs cilvēks.

Koba gan vēl nav precējies, bet viņam ir draudzene, kas arī atbalsta.

Koba, jums pērnā gada pasaules čempionātā bija incidents, kura laikā uz ledus piekāvāt NHL labāko aizsargu. Vai bieži gadās uz ledus lietot spēka paņēmienus?

Koba: Tas bija hokeja moments, kura laikā mūsu izlases aizsardzības zonā pretinieki bija mūs iespieduši. Bija jānomierina situācija, lai varētu tikt ārā no aizsardzības zonas, es nospēlēju ar spēka paņēmienu, un mēs abi nokritām. Viņš man sāka sist no muguras, un es ar galvu sitos pret ledu. Noraidīja mūs abus. Nesapratu, kāpēc, un uz soliņa vienojāmies, ka iesim ārā un izrunāsimies. Nu, tā sanāca. Ja viņš neciena mani, tad es necienu viņu. Kad es izeju uz laukuma spēlēt, es neskatos, kāda kuram hokejistam ir hokeja vēsture. Uzskatu, ka visi, izejot uz laukuma, esam vienādi. Citam citu ir jāciena.

Ir taču hokeja spēles, kurās kautiņi uz ledus iet pilnā sparā? Tādējādi var iegūt traumu ne tikai slidojot un spēlējot, bet arī lietojot spēku.

Māris: Tagad es cenšos turēties tālāk no kautiņiem. Man ir aiz muguras tie laiki. Agrāk, kad biju jauns, man patika kauties. Pats līdu pirmais kauties. Ar kautiņu hokejists atdod ļoti daudz emociju un enerģijas. Ir lielas izredzes traumu iegūt. Protams, reizēm, ja kāds uzbāžas, nav izvēles iespējas, ir jāaizstāv savs gods.

Zinu, ka ir arī skatītāji, kuriem patīk kautiņi, kas kļuvuši par sava veida šovu nopietnā cīņā par uzvaru.

Māris: Man jau liekas, ka kautiņu gaida tikai skatītāji – diletanti. Tiem, kuri saprot hokeju, viņiem patīk skatīties hokeju. Savukārt kautiņus skatās tie, kas dzer alu un gaida «ekšenu», nevis skatās hokeju.

Koba: Neviens jau tāpat neiet kauties. Tās ir konkrētas situācijas, epizodes, kad kaut kas jāmaina uz ledus spēles laikā.

Hokeja aprindās runā, ka jūs esat romu tautības.

Koba: Mārim mamma ir krievu tautības, mans tētis bija gruzīns.

Māris: Mūsu ģimenē īstais čigāns ir tikai vectēvs, kuram ir īstās čigānu asinis. Viņš bija precējies ar mūsu vecmāmiņu, kura bija latviete. Tādēļ nevar teikt, ka esam pilnasinīgi čigāni. Mans tēvs jau ir pusčigāns, un manī jau ir 1/4 daļa no čigānu asinīm.

Koba: Man vēl mazāk ir čigānu asiņu, jo tētis bija gruzīns, bet mammai rit čigānu un latviešu asinis. Mūs tādēļ tā, iespējams, dēvē, jo esam tumšāki. Neiesim jau katram skaidrot savus radurakstus.