Top10 nozīmīgākie "Blue Note" džeza albumi
No TVNET arhīva

Wayne Shorter «Speak no Evil»

FOTO: Publicitātes foto

«Blue Note» ir leģendāra ierakstu kompānija, kuru 1939. gadā Ņujorkā nodibināja ebreju izcelsmes uzņēmējs Alfrēds Lions. «Blue Note» savas pastāvēšanas laikā ir izdevusi vairāk nekā tūkstoti hrestomātisku albumu, no kuriem daudzi tiek ierindoti 20. gs. nozīmīgāko mūzikas ierakstu sarakstā. Panākumu pamatā bija Alfrēda Liona spēja piesaistīt un ierakstīt talantīgus sava laika džeza mūziķus un ar saviem domubiedriem – skaņu inženieri Rudiju Van Gelderu, fotogrāfu un producentu Franci Volfu un albumu vāku dizaina autoru Reidu Mailzu pāris gadu desmitu laikā radīt šodien jau tik pašsaprotamo un ikonisko modernā džeza estētiku.

10. Art Blakey «Moanin» / 1958

Vulkāna ritmi

Art Blakey «Moanin»

FOTO: Publicitātes foto

Arts Bleikijs ir viens no leģendārākajiem džeza bundziniekiem, kurš spēlēja bi-bop un hard-bop stilā. Viņš ne tikai radīja pats savu no Āfrikas tradicionālajiem ritmiem ietekmētu spēles manieri, bet ar ansambli «Jazz Messengers» izveidoja īpašu hard-bop skanējumu. Bleikijs nebija džeza vizionārs, visos savos daiļrades etapos viņš pamatā balstījās tradicionālajā svingā un blūzā. Bleikija spēle bija karsta, asa, ritmiska, ansambļa kopējam skanējumam tā deva dzenskrūves efektu. Pat sirmā vecumā, būdams daļēji kurls un lietojot dzirdes aparātu, viņš spēlēja ar tādu sirdsdegsmi, ka spēja aizraut pašus jaunākos džeza entuziastus. «Jazz Messengers» vairākus gadu desmitus ap sevi pulcēja daudzsološus talantus, kuriem ansamblis bija labs atspēriena punkts un meistarības skola. Džeza kritiķi atzīmē, ka grūti klājās tiem jaunajiem džeza mūziķiem, kuri uzreiz nespēja sasniegt Bleikija ritmiskā vulkāna izvirduma temperatūru. Plate «Moanin» ir Bleikija daiļrades virsotne, un plates titulskaņdarbs ir viena no pilnskanīgākajām džeza kompozīcijām, kādu nācies dzirdēt.

9. Sonny Rollins «A Night at the Village Vanguard» / 1957

Vientuļais saksofonists uz tilta

Sonny Rollins «A Night at the Village Vanguard»

FOTO: Publicitātes foto

Sonijs Rolinss piedzima un bērnību pavadīja Ņujorkā, kur burtiski uzlādējās ar džeza laikmeta enerģiju. Ne velti viņam kaimiņos dzīvoja svinga ēras dižākais saksofonists Kulemans Houkinss, kura agresīvo spēles manieri vēlāk pārņēma arī Sonijs. Spilgtākais Blue Note paspārnē ierakstītais Sonija albums ir «A Night at the Village Vanguard». Tiem laikiem tas bija neierasti, ka trio veidoja tikai saksofons, kontrabass un bungas. Taču piepildītais saksofona skanējums un pārsteidzošās improvizācijas, kuras neapšaubāmi dzima turpat uz vietas, klausoties šo plati, brīžiem rada pat klaustrofobiskas sajūtas – tik meistarīgi un brīžiem pret klausītāju neiecietīgi viņš ar skaņu piepilda telpu. Neilgi pēc šā albuma ieraksta slavas un spēka pilnbriedā viņš paņēma radošu pārtraukumu. Divus gadus neizdeva nevienu albumu, nekomunicēja ar džeza vidi, pavadīja laiku ar ģimeni un naktīs uz tilta spēlēja saksofonu. Savā atgriešanās albumā «Bridge» Sonijs gan neko jaunu nepiedāvāja. Lai arī viņš demonstrēja vēl enerģiskāku un virtuozāku saksofona spēli, tomēr palika tradicionālā hard-bop rāmjos. Ieradums pēc katra jauna radoša posma paņemt pārtraukumu viņam palika uz visu mūžu. Džeza vidē viņš joprojām ir paraugs augstiem kritērijiem, kurus mākslinieks izvirza pret sevi. Sonijs nekad nav baidījies apstāties, paņemt pauzi, izvērtēt savas mūzikas vēstījumu un vientulībā censties pilnveidot savu meistarību. Ja būtu iespēja sešdesmito gadu sākumā apmeklēt Ņujorkas Viliamsburgas tiltu, tad, visticamāk, nakts tumsā mēs tur ieraudzītu vientuļu saksofonistu, kurš spēlē tikai sev un zvaigžņotajām debesīm.

8. Cannonball Adderley «Somethin Else» / 1958

Viens no sapņu komandas

Cannonball Adderley «Somethin Else»

FOTO: Publicitātes foto

Piecdesmito gadu nogale bija viens no ražīgākajiem periodiem visā džeza vēsturē. Šķita, ka mūziķiem atlika ieiet studijā tikai ar pāris melodiju un akordu uzmetumiem, lai rezultātā taptu šedevrs. Viens no modernā džeza sapņu komandas spēlētājiem bija Kanonbels Aderlijs. Viņa hard-bop manierē spēlētās improvizācijas bija dziļi sakņotas blūzā un gospelmūzikā, tās bija tik dvēseliskas un siltas, ka daudzi viņu dēvē par souldžeza pamatlicēju. Viņa spēlē nedzird šaubas, pašanalīzi, dvēseles kliedzienu. Viņš gluži kā nevainīgs bērns par visu priecājas un pateicas. 1957. gadā viņš pievienojās Mailza Deivisa kvintetam, kura sastāvā piedalījās vairāku ģeniālu albumu («Kind of Blue», «Milestones», «Porgy and Bess») ierakstu sesijās. «Somethin Else» ir tikpat lielas burvības apvējots ieraksts. Lai arī tas ir Kanonbela soloalbums, jāatzīst, ka liela loma albuma tapšanā bija tieši Mailzam. Viņš ne tikai iespēlēja izteiksmīgas solo partijas, bet arī sarakstīja albuma titulkompozīciju. Ierakstu atklāj, iespējams, visu laiku skaistākā «Autumn Leaves» versija.

7. Herbie Hancock «Maiden Voyage» / 1965

Veiksminieks Hērbijs

Herbie Hancock «Maiden Voyage»

FOTO: Publicitātes foto

Hērbijs Henkoks par sevi vienmēr ir atstājis veiksminieka iespaidu. Vienmēr smaidīgs, balvām un prēmijām izlutināts, nemitīgi iesaistīts planētas labākajos džeza projektos un galvenais – ar apskaužamu spēju līdz nepazīšanai izjaukt visiem zināmu skaņdarbu un beigās salikt to kopā pa savam. Hērbijs Henkoks debitēja 11 gadu vecumā ar Čikāgas simfonisko orķestri, izpildot Mocarta klavierkoncertu, taču pieaudzis pievienojās modernā džeza kustībai. No sava skolotāja Mailza Deivisa viņš iemācījās veiksmes formulu, proti, ne tikai spēju pieslēgties visiem aktuālajiem džeza virzieniem, bet vienmēr noturēties virsotnē. Viņš ir spēlējis Mailza Deivisa, Veina Šortera, Lī Morgana spožākajos albumos, vēlāk pievienojies aktuālajai fusion kustībai, 80. gados ierakstījis gaumīgus un labi pārdotus elektrofanka albumus, kuri noskaņas ziņā lieliski iederētos jautrajos Holivudas detektīvos ar Ediju Mērfiju galvenajā lomā.

Hērbija daiļrades vērtīgākais materiāls ir sešdesmito gadu «Blue Note» izdotie albumi. Populārākās noteikti ir plates «Takin’ Off» un «Empyrean Isles»; skaņdarbu «Cantaloupe Island» un «Watermelon Man» motīvus deviņdesmitajos plaši izmantoja daudzi hiphopa un fanka mūziķi. Tomēr viņa augstvērtīgākais albums ir «Maiden Voyage», kurā saklausām gaumīgu blūza un bopa sajaukumu ar krāšņām harmonijām un izsmalcinātu skaņu.

6. Dexter Gordon «Our Man ir Paris» / 1963

Trimdas balādes

Dexter Gordon «Our Man ir Paris»

FOTO: Publicitātes foto

Tieši Deksters Gordons bija tas, kurš tenora saksofonu pielāgoja modernā džeza muzikālajai valodai. Lai arī savas mūziķa gaitas viņš sāka jau be-bop dzimšanās brīdī, radošo pilnbriedu Deksters sasniedza sešdesmitajos, kas bija arī viņa trimdas laiks. Deksters tāpat kā daudzi citi džeza mūziķi saskārās ar rasu diskrimināciju. Paradoksāli, bet džeza mūziķus, kuri šajā laikā veidoja amerikāņu nacionālās kultūras kanonu, savā dzimtenē sauca par nigerboy, viņus neielaida viesnīcās un kafejnīcās vai vienkārši uz ielas piekāva. Turpretim Parīzes, Londonas un Kopenhāgenas džeza klubos valdošā cieņas pilnā attieksme viņiem bija kā dziedinošs eliksīrs. Eiropā, kur viņš kopuma pavadīja 15 gadus, slaidais un iznesīgais Deksters uzplauka. Klausītājus īpaši fascinēja viņa paradums pirms katras kompozīcijas deklamēt attiecīgās dziesmas vārdus. Tieši viņa «Blue Note» ierakstos «Go» un «Our Man ir Paris» ir dzirdams viņa piepildītais tonis un neatkārtojamais tembrs, kurš savienojumā ar eleganto improvizācijas tehniku padarīja viņu par vienu no dižākajiem džeza interpretiem.

Astoņdesmito gadu vidū Deksters nofilmējās galvenajā lomā Bertrāna Tavernjē džeza kulta filmā «Ap pusnakti», kur tik precīzi ir notverts džeza mūziķa spožums un posts, pielūgsme un vientulība, ka pilnīgi likumsakarīga bija Dekstera izvirzīšana Oskara kinobalvai, tādējādi kļūstot par vienīgo džeza mūziķi, kurš kā aktieris ticis nominēts šai balvai. Bet filmā Deksters taču netēlo. Viņš vienkārši tāds bija.

5. Cecil Taylor «Unit Structures» / 1966

Izsist korķus rutīnai

Cecil Taylor «Unit Structures»

FOTO: Publicitātes foto

«Blue Note» producenti vienmēr ir centušies notvert komerciālās veiksmes ceļavēju, taču, lai saglabātu māksliniecisko līdzsvaru, līdztekus atbalstīja neienesīgo frīdžeza un avangarda kustību, ierakstot Endrjū Hila, Orneta Koulmana, Ērika Dolfī plates. Īpaša loma bija pianistam un dzejniekam Sesilam Teiloram. Viņš savā frīdžeza mūzikā izmantoja sabiezinātus skaņu klasterus un poliritmijas zīmējumu, klavieres bieži viņam tika spēlētas kā bungas. Sesila Teilora daiļrade sasaucās ar viņa laikabiedru Ģerģa Ligetī, Vitolda Ļutoslavska, Kšištofa Penderecka avangarda meklējumiem akadēmiskajā mūzikā. Lai gan spēlēt koncertus klubos viņam praktiski nepiedāvāja, šie ieraksti ir unikāla laikmeta liecība. Tie sakāpinātā veidā vēsta par laikmeta haosu, nesakārtotību, sajukumu. Sešdesmitajos gados Rietumu pasaule apmeta gaisā kūleni – valdīja Kenedija slepkavības, Vjetnamas un Aukstā kara izraisītā trauksme. Protams, var saprast arī tos, kuri apgalvo, ka šādā mūzika plates formātā visdrīzāk ir materializējušies nakts murgi, taču Sesila Teilora ieraksti bez laikmeta konteksta atgādina, ka

džezs nav vienīgi cirka cienīgi paraugdemonstrējumi pirkstu veiklībā vai, no otras puses, garlaicīga fona mūzika pieklājīgiem cilvēkiem

. Džeza mūziķim reizēm ir tik svarīgi spēlēt ar tādu sajūtu, it kā mūzika pirms viņa nav bijusi.

4. Jimmy Smith «Back at the Chicken Shack» / 1963

Hammond B-3 skaņu terapija

Jimmy Smith «Back at the Chicken Shack»

FOTO: Publicitātes foto

Džimijs Smits ir dižākais elektrisko ērģeļu spēles meistars. Viņa bagātās spēles manieres ietekme jūtama daudzu vēlāko izpildītāju iespēlēs, sākot ar «Deep Purple» Džonu Lordu līdz pat lieliskās britroka grupas «The Charlatans» taustiņinstrumentālistam Robam Kolinsam. Smita spēles fragmentus savos skaņdarbos plaši izmantojuši arī daudzi hiphopa mākslinieki, piemēram, «Beastie Boys» Smita «Root Down (And Get It)» motīvus iekļāva savā skaņdarbā «Root Down».

Džimija Smita ērģeļu skaņām tiešām piemīt magnētisks pievilkšanās spēks. Baudot Smita spēli, var peldēties īstās muzikālās saules vannās, kur dzīvesprieka vitamīni dzirkstī ikvienā frāzējumā. Tā ir tik lieliska mūzika, ka pat plates «Back at the Chicken Shack» pārējo dalībnieku izcilā saksofonista Stenlija Tarentaina, ģitārista Kenija Barela solo numuru laikā ar nepacietību gaidu, kad atkal varēšu veldzēties Smita solo partijās.

Pastāv visai ticams stāsts, ka vienu brīdi «Blue Note» vadītājs Alfrēds Lions nopietni apsvēris iespēju pārdot kompāniju un kļūt par Džimija Smita tūres menedžeri, lai varētu braukāt viņam līdzi un katru vakaru klausīties viņa Hammond B-3 skaņās. Un «Blue Note» šefu var saprast.

3. Hank Mobley «Soul Station» / 1960

Milžu ēnā

Hank Mobley «Soul Station»

FOTO: Publicitātes foto

Henks Moblijs ir viens no nenovērtētākajiem džeza saksofonistiem. Viņu vienmēr aizēnoja viņa laikabiedri – saksofona milži Koltreins un Rolinss. Protams, Henks nebija tik drosmīgs novators, tomēr viņa spēles maniere pārsteidz ar improvizāciju melodiskajiem risinājumiem un virpuļojošo svinga sajūtu, kā arī komponista talants jau dzīves laikā padarīja viņu par hard-bop klasiķi un gandrīz ikviens no viņa «Blue Note» albumiem ir nevainojams. Moblija ierakstos saksofons, klavieres, kontrabass, bungas skan tāpat kā dzīvē. Šodien, kad daudzi pamatoti satraucas, ka ikvienu ar paškritiku apdalītu skaistu seju ierakstu studijā var padarīt par zvaigzni un tehnoloģijas draud nogalināt dzīvās mūzikas garu, Henka Moblija un daudzu citu džeza ierakstu skanējums noteikti ir jāiekļauj starptautiskajā mūzikas aizsardzības grāmatā. Veselība gan Henku Mobliju nesaudzēja. Pusmūžā viņam atklāja plaušu slimību, kura atņēma viņam galveno – spēju spēlēt saksofonu. Mēs nekad līdz galam neuzzināsim, kā ar to dzīves atlikušajā laikā sadzīvoja pats Henks…

Pavērojiet leģendārā «Blue Note» fotogrāfa Volfa uzņemtās Moblija ierakstu sesiju bildes. Tajās ir neatkārtojama radošās elektrības klātbūtne. Var redzēt, ka Henkam interesē tikai mūzika. Nekādās pozas vai samākslota šovbiznesa glamūra. Šķiet, ka viņš dzīvo tikai mūzikas dāvāto mirkļu dēļ. Viss pārējais ir zemsvītras piezīmes.

2. Lee Morgan «The Sidewinder» / 1964

Trauslās notis

Lee Morgan «The Sidewinder»

FOTO: Publicitātes foto

Ja būtu jānosauc viens no enerģiskākajiem sešdesmito gadu ierakstiem, tas noteikti būtu Lī Morgana «The Sidewinder». Šajā mūzikā vēl ir notverama pēdējā atbalss no bezrūpīgās svinga ēras, kad džezs bija sava laika populārā mūzika. Tieši «The Sidewinder», iespējams, kā neviens cits ieraksts, atsauc atmiņā tā laika jauniešus, kuri pēc jaunākās Antonioni vai Fellīni filmas noskatīšanās devās uz deju zāli un domātprieku nomainīja dejotprieks. Šīs mūzikas vienveidīgā ritma uzburto gluži vai rituālo bezrūpību vēl vairāk saasina nojauta, ka šim trauslajam pozitīvismam var nākt negaidīts sānsitiens. Drīz viss arī mainījās – notika plaši studentu nemieri, jaunības enerģija izlauzās psihodēliskos roka eksperimentos, un vārtīšanās Vudstokas dubļos saskaņā ar hipiju ideoloģijas garu kļuva par daļu no kolektīvas mūzikas baudīšanas pieredzes.

Arī pašu «Sidewinder» autoru Lī Morganu var uzskatīt par trauslu džeza brīnumbērnu. Savu pirmo soloalbumu viņš ierakstīja 18 gadu vecumā. Viņa spēles manieri uzskata par spilgtāko hard-bop paraugu, kura atstāja neizdzēšamu iespaidu uz turpmāko džeza attīstību. Nereti gan Morgana mūzikai pārmet puiciskumu, pārspīlētu jaunības entuziasmu, taču jāatzīst, ka 60. gadu nogalē viņa mūzika kļuva jau daudz eksperimentālāka un komplicētāka. Tomēr, kādā virzienā tālāk attīstītos šī džeza ģēnija daiļrade, mums nebija lemts uzzināt, jo 1972. gada 19. februārī koncerta laikā Lī Morganu greizsirdības lēkmē nošāva viņa bijusī draudzene. Viņam bija tikai 33 gadi.

1. Wayne Shorter «Speak no Evil» / 1964

Planēta Šorters

Wayne Shorter «Speak no Evil»

FOTO: Publicitātes foto

Saksofonistu Veinu Šorteru, kurš šogad svinēs savu 80 gadu jubileju, daudzi godā kā lielāko dzīvo džeza komponistu, modernā džeza pelēko kardinālu. Viņa aristokrātiskā atturība un noslēpumainība tikai pastiprina uzskatu, ka viņš ir pašpietiekama muzikāla planēta ar sev vien zināmu koordināšu sistēmu. Lai arī agrīnajā periodā viņš atradās spēcīgā Koltreina iespaidā, spēlējot leģendārajos «Jazz Massenger», Mailza Deivisa kvinteta un 70. gadu fusion supergrupas «Weather Report» sastāvos, viņa ietekme bija daudz lielāka nekā pirmajā brīdi šķiet. Šortera mūzikā spilgti var piedzīvot tikai džezam piemītošo burvību, kad īsta mūzika dzimst spriedzē starp mirkļa iedvesmu un tradīcijas izveidotiem kanoniem. Savos dažādajos daiļrades posmos viņš demonstrē krāšņu stilistisko daudzveidību, spēlējot tradicionālajā post-bop manierē līdz brīžiem pat atonāli avangardiskiem eksperimentiem. Agrīnajā daiļrades posmā īpaši nozīmīgi ir viņa «Blue Note» soloieraksti, īpaši plate «Speak no Evil». Pēdējo gadu koncertos viņš savā ierastā manierē gan vairs neatskaņo savus klasiskos standartus, bet mūzikā cenšas meklēt dažādas skaņu nianses un noskaņu slāņus. Viņš it kā vēlas aprakstīt azartu, vilšanos, ironiju, nostalģiju, dzīvesprieku un šos cilvēcisko sajūtu gammas nospiedumus atstāt savā mūzikā. 2013. gada pavasarī Šorters pēc 43 gadu pārtraukuma atkal izdeva albumu «Blue Note» paspārnē. Albumā «Without a Net» džeza leģenda spēlē ar tādu aizrautību, it kā viņš būtu mazs puišelis, kura rokās nonākusi ilgi kārotā stabulīte. Šortera mūzikā satiekas sirmgalvja pieredze ar bērnības ziņkārību, ilgus gadus kaldināta meistarība ar neprognozējamu spontanitāti.

Uz augšu