Svētku svinēšanas prasme: pārmantota vai iegūstama? (108)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Šodien, Latvijas svētku dienā, kad pavasaris beidzot ir ieradies pie mums uz palikšanu, ir prieks svinēt valsts neatkarības atjaunošanas brīdi. Šis notikums bija un joprojām ir svarīgs mums visiem, un šo 4. maiju mēs svinēsim. Taču kā?

Skarbi pētot vēstures dokumentus par šā notikuma faktu jēgu?

Nē.

Vedot bērnus apskatīt Jēkaba ielas namu, kur toreiz tika nobalsots par brīvību? Protams, nē.

Noliekot kolektīvi ziedus pie kāda pieminekļa?

Nē.

Guļot, ēdot un vairāk vai mazāk trokšņaini «atpūšoties» = nedarot neko?

Nē.

Kā mēs svinēsim savu 4. maiju?

Kamēr jūs, cienījamo lasītāj, domājat par šo tēmu un skaišaties par manu tradicionālo «svinēšanas formu» noliegumu, es vēlos ierosināt kopīgi padomāt par valsts nozīmes svētku tradīciju tālāk veidošanu un jaunu ieražu un paradumu piesaistīšanu. Nav noslēpums, ka apķērīgiem un radošiem cilvēkiem dzīve ir interesantāka, krāsaināka nekā gaudeniem, pasīviem pesimistiem. Tāpat ir arī ar tautām, nācijām, valstīm un pasaulēm.

Ir tās, kas dzīvo un piedzīvo, un tās, kas noskatās.

Vai nu mēs paši sarūpēsim sev svētkus, nodrošinot mums visiem kopīgas aktivitātes pāris reizes gadā - valsts nozīmes svētku laikā, vai arī deleģēsim svētku dzirksts ģenerēšanu televizoram, «masu pasākumu režisoriem» un alkoholam.

Mana vecmamma piederēja pirmajiem - radošajiem svētku svinētājiem. Nezinu, no kurienes viņa smēlās enerģiju un prasmi, bet visi Jāņi, Ziemassvētki, 18. novembris, Lieldienas vai Vasarsvētki (arī PSRS okupācijas laikā Latvijā) mūsu mājās tika svinēti uz pilnu klapi. Ar aktivitātēm, kopīgiem piedzīvojumiem un patīkamu izdarīšanos laipnu un reaģētspējīgu cilvēku sabiedrībā. Lieldienas mēs gaidījām, diedzējot zaļu zālīti uz lēzeniem šķīvjiem, olas krāsojot, bērzu zarus greznojot, ar olām kaujoties un pavasarim laiviņas sūtot ezerā (olas mēs nekad neripinājām). Ziemassvētkos bija vesels piedzīvojums sadabūt piparkūku sīrupu Vidzemes tirgū, lai varētu izcept piparkūkas, kur nu vēl priekšnesumi pie eglītes un «atskaitīšanās» rūķim, kas vienmēr ieradās ar korķi zem mēles un tāpēc hroniski šļupstēja. Jāņos bija tradīciju rituāli ar meiju likšanu, kalmju lasīšanu, vaiņagu pīšanu, alus taisīšanu un dziesmu dziedāšanu, ciemos iešanu un polku lēkšanu ap ugunskuru. Mēs vienmēr bijām visi aizņemti ar lieliskām svētku klapatām, kas padarīja šos kopīgos piedzīvojumus saviļņojoši burvīgus.

Nešaubos, ka jums, cienījamo lasītāj, bija tieši tāpat.

Kā ir tagad?

Kā ir šodien?

Jāņiem, Ziemassvētkiem un citiem pagātnes svētkiem mums ir tradīcijas, kas nāk līdzi no pagātnes, un mēs paši varam tās papildināt ar modernā laika pienesumu. Var gadīties, ka tas nemaz nebūtu slikti, ka arī Līgo dienā mēs izdomātu kādus patīkamus pasākumus, kuros pa dienu aktīvi varētu piedalīties arī bērni. Lai šie svētki Latvijā nebūtu tikai alus smārda un nakts ugunskuru «pasākums». Piemēram, zviedri, svinot vasaras saulgriežus, sākot ar pagājušā gadsimta vidu, pārtrauca svinēt naktīs pie ugunskuriem un pārcēla svētku svinēšanu pa dienu - kopīgi greznojot Maija koku un ejot rotaļās ap to. Tas tika darīts apzināti. Lai svētki būtu visiem, arī tiem, kas ir mazi un naktīs nevar turēt līdzi tētim un mammai, sēžot pie ugunskura. Es nesaku, ka mums vajadzētu atteikties no senajām, mīļajām un ierastajām tradīcijām pie ugunskura vai degošas mucas kārts galā, bet vēlos uzsvērt, ka ir pamats vākt kopā idejas un priekšlikumus jaunām tradīcijām šajā dienā. Man patīk ideja par to, ka šajā dienā kaimiņi savienojas kopīgās aktivitātēs. Tā nāburgiem tiek nodrošināta iespēja beidzot iepazīties ar personām, kas ikdienā ir redzētas vienīgi kāpņu telpā, garām skrienot vai braucot vienā trolejbusā uz darbu. Paraudzīsimies, ko dara kaimiņvalstīs saulgriežos, pievāksim labāko (pārbaudītāko) un attīstīsim svētku ideju aktivitātes tālāk. Radīsim aktivitātes, kurās var piedalīties ikviens un justies pievienots kopībai.

Izbeigsim koncertus. Tie lai paliek skatuvēm.

Vai valstij vajadzētu rūpēties par šo ideju ģenerēšanu? Protams, pat obligāti vajadzētu. Lai neiznāk tā, ka, braucot svinēt Līgo nakti uz Saulkrastu jūrmalu, jānēsā ugunskurs līdzi somā, citādi policisti aizturēs un uzrakstīs aktu. Masu aktivitātes jāsinhronizē ar esošajām normām.

Vai būtu nepieciešama nacionālā ass? Vieta, kas kanonizē moderno, aprobēto, jauno impulsu formātus?

Jā, es piedāvātu Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

To vispirms savedot kārtībā par valsts un pašvaldības līdzekļiem, aprīkojot esošās celtnes ar kārtīgu signalizāciju, ierobežojot tām piekļuvi masu pasākumu laikā, sarūpējot modernus pastaigu celiņus, iztīrot Juglas ezeru un pielāgojot to rekreācijas vajadzībām un paplašinot muzeja teritoriju, papildinot to ar modernu, videi atbilstošu valsts nozīmes skatuvi, no kuras mēs varētu klausīties tautā iemīļotu personību uzrunas gadu mijā (garlaicīgo prezidenta un premjerministra runu vietā). Te mēs varētu sākt kopīgo saliedēšanas pasākumu pa dienu 23. jūnijā, jo muzejam ir pieredze seno tradīciju reanimēšanā. Kāpēc gan neķerties klāt arī jaunajām? Tām, kuras kopīgi ar latviešiem labprāt svinētu arī mūsu krieviski runājošie tautieši. Man nav iebildumu kopīgi svinēt arī «masļeņicu» Latvijas krievu gaumē vai 1. martā greznoties ar sarkanajiem «martiņičku» dzīpariem pēc vietējo bulgāru tradīcijām. Svētku, kā redzams, mums ir bez gala. Atliek vienīgi izvēlēties, kurus no tiem svinēt.

Taču tagad vēlreiz atgriezīsimies pie šodienas.

4. maija.

Kā īsti būtu jāsvin oficiālie valsts svētki?

Jautājums ir aktuāls daudzām tautām, kas salīdzinoši nesen ieviesušas savā kalendārā šos datumus sarkanā krāsā. Tie paši kaimiņi zviedri savu karoga dienu 6. jūnijā sāka svinēt kā brīvdienu salīdzinoši nesen. Tikai pirms pāris gadiem. Jā, karogi ir jāizkar. Jā, pievakarē uz Skansenu jāaiziet vai pa televizoru jāapskatās karaļpāris un karogu parāde uz skatuves. Tas arī viss. Garlaicīgi?

Protams.

Vēl nesimpātiskāka šķiet armiju maršēšana, militārās tehnikas parādes, kas uzsver valsts agresīvās intereses un nekādā mērā neuzrunā līdzpilsoņus. Latvijas militārā parāde 18. novembrī, manuprāt, ir nevajadzīgs anahronisms, kas pārmantots no militārimpērijas - PSRS laikiem. Savādi, ka šīs parādes joprojām notiek, lai gan vienmēr esmu lepojusies ar to, ka mana dzimtene Latvija nekad nav sākusi karus pret kaimiņvalstīm.

Noraugoties, kā Sarkanajā laukumā vai Phenjanas centrā maršē armijas ar stīviem, pa labi pavērstiem skatieniem, kā braukā tanki un pa debesīm joņo kara lidmašīnas, kļūst skumji par to, ka cilvēce no savām pagātnes kļūdām nav mācījusies. Patiešām priecājos, ka man ik gadus Daugavmalā šāds militāristu cirks nav jānoskatās.

Vēlreiz atgriezīsimies pie šodienas. Kā mēs varētu svinēt 4. maiju un 18. novembri tā, lai visiem šīs dienas būtu spraigi patīkamas?

Ar maiju būs vieglāk, jo pavasaris vedina aktivitāšu virzienā. Man liekas simpātisks norvēģu 17.maijs ar bērnu gājienu Oslo centrā. Varbūt arī mēs varētu izveidot savu 4. maija bērnu maršu, kas pamazām apaugtu ar daudz lieliskiem kopīgiem piedzīvojumiem. Varbūt varētu rīkot šos priecīgos mazuļu maršus ar dziesmām un dejām visās Latvijas pilsētās un pievakarē izlemt, kura Latvijas pilsēta ir bijusi 4. maija uzvarētāja? Vai jums ir citi priekšlikumi? Kādi?

18. novembris iekrīt ļoti tumšā un lietainā rudenī, un mani neuzrunā esošās «tradīcijas» ar pilošu sveci logā. Jāizdomā kas labāks, jo, kā saka briti, nav slikta laika, ir tikai nepiemēroti apģērbti cilvēki.

Laiks negaida. Tas lūkojas uz mums, jo aizritošajās sekundēs aiziet nebūtībā mūsu kopējais mūžs. Tāpēc rīkosimies. Paši.

Komentāri (108)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu