Būt bezbailīgai un ekstrēmai sportistei ir forši, bet mešanās piedzīvojumos bez jebkādiem racionāliem apsvērumiem var tev sāpīgi atspēlēties. Tu vai tev tuvs cilvēks var savainoties vai pat iet bojā. Cosmo stāsta, kā uzņemties risku, kas sagādā prieku, bet pasargāt sevi no negadījumiem.
Toreiz man bija 17 gadu, un kādā no Eiropas Savienības jauniešu projektiem Īslandē bija iekļauts arī ceļojums pa upi jeb raftings. Ūdens temperatūra bija pieci grādi, taču mums mugurā bija hidrotērpi, kam teorētiski vajadzēja pasargāt no aukstuma un arī iespējamiem negadījumiem. Starp citu, man kopš bērnības ir gandrīz vai paniskas bailes no ūdens, esmu slīkusi, tāpēc joprojām slikti peldu un komfortabli jūtos tikai baseinā, kur ūdens vide ir absolūti paredzama un kontrolējama.
Man bija kauns atzīties, un loģika mēģināja mierināt emocijas, ka hidrotērpos nekas ļauns nevar notikt.
Protams, kad visi sāka ārdīties, kāpt uz laivas malas un grūst cits citu ūdenī tāpat prieka pēc, sāku nopietni nervozēt, taču lielākā daļa cilvēku ūdenī jūtas labi un manas bailes uzskata par iracionālām. Pie tā biju jau pieradusi un klusēju, vienkārši cenšoties uzmanīties, lai pati netiktu iegrūsta ūdenī. Pasākuma kulminācija iestājās brīdi, kad mūsu laiviņas pieturēja pie kādas klints. Sākumā nodomāju, ka tas ir joks, kad mums piedāvāja uzrāpties uz 6 metrus augstās klints, lēkt lejā ūdenī un tad peldēt uz laivu, kur mūs savākšot grupas vadītājs. Vieta esot pārbaudīta un droša, hidrotērps mūs iznesīs ūdens virspusē. Protams, daudzi nekāpa. Daži griezās atpakaļ, jau esot uz klints, bet es taču nebiju nekāda bailule! Es biju izdomājusi – ja lietuviete lēks, tad es arī. Un viņa izdomāja lēkt... Viss beidzās labi, es atceros vien brīvās krišanas paātrinājumu un sajūtu, ka mana galva uznirst virs ūdens, mati ir absolūti priekšā sejai, es neko neredzu, bet kāda balss sauc: “Peldi!” Es veiksmīgi nokļuvu laivā.
Taču stāsts ir par ko citu – neskatoties uz savām vājajām peldēšanas iemaņām un bailēm, kas signalizē par briesmām,
es to darīju tikai tāpēc, lai saglabātu savu bezbailīgo cool imidžu,
kas, iespējams, bija manis pašas iedomāts un uzturēts. Es to varēju darīt uz kalna, braucot ar riteni – jomās, kurās manas prasmes un reakcijas bija adekvātas, taču nē, es pilnīgi nevajadzīgi riskēju tieši ūdenī un tikai tāpēc, lai citiem un visdrīzāk sev pierādītu, ka esmu baigā bezbailīgā superbeibe. Ar tagadnes saprātu uzskatu, ka man vienkārši paveicās, jo šī nebūt nebija vienīgā reize, kad par spīti bailēm līdu ūdenī, jo gribēju tur justies tāpat kā citi, paveikt to pašu, ko citi, kuriem nav šo baiļu, – tikai atšķirībā no manis citi stresa brīdī ūdenī neatver muti un neievelk pilnas plaušas ar ūdeni.
Sporta psiholoģijas konsultante Terija Šnaidere, grāmatas Triathlon Revolution: Training, Technique, and Inspiration (Montaineers Books, 2008) autore, stāsta, ka arvien vairāk jaunu sieviešu mūsdienās uzņemas risku, jo pieejams ļoti daudz sporta veidu. “Sabiedrība mudina sievietes kļūt arvien fiziski attīstītākām.” Laikā, kad katra otrā brauc ar snovbordu vai veikbordu, lai izceltos, vajag vismaz nolēkt ar izpletni, bet, lai iekļautos “normālības” rāmjos, izdarīt pirmos divus. Bezbailība ir laba lieta, bet tikai līdz zināmai robežai. Apslāpējot vai ignorējot savas bailes un aizmirstot par piesardzību, ko arvien vairāk sieviešu dara piedzīvojumu vārdā,
tu vari sevi nonāvēt. Tieši tik vienkārši un skarbi.
Tas viss adrenalīna dēļ
Pārsimts metru virs zemes Šellijai Džonsonei radās slikta priekšnojauta par to, uz kurieni viņa dodas. Saulainā septembra pēcpusdienā viņa kopā ar draugu Āronu tāpat vien braukāja apkārt, lai dotos uz kempingu, kad ceļa malā ieraudzīja kolosālu ūdenskritumu. Viņi bija devušies pa piedzīvojumu maršrutiem arī agrāk – gan klinšu kāpšana, gan kalnu pārgājieni viņiem nebija nekas svešs, tāpēc ūdenskritums šķita kā jauka novirzīšanās no sākotnējā maršruta.
Sākumā tas šķita kā viegls pasākums, vairāk trekings nekā klinšu kāpšana. Bet pēc aptuveni 20 minūtēm abi jau bija tik augstu, ka nevienu lejā vairs nevarēja saskatīt. Arī taka kļuva arvien viltīgāka, pretī slējās 90 grādu klinšu bluķi, kas spieda viņus kāpt vertikāli, mēģinot atrast atbalstu kājām un rokām. Tas bija satraucoši, bet vienā mirklī 22 gadus vecā māsu skolas studente Šellija sāka uztraukties par to, kā no šā stāvuma tikt lejā. Viņa ignorēja savu iekšējo sajūtu un piespieda sevi doties tālāk. Pēc 45 minūšu gājiena augšup ūdenskrituma virzienā viņi apstājās plakanā vietā, lai izbaudītu galvu reibinošos skatus uz tuvējiem kalniem. Šellija uzņēma fotogrāfiju un ieraudzīja, ka Ārons stāv tieši pie slapjiem, ar sūnām klātiem akmeņiem. “Neej tiem tuvāk, tie ir slideni!” viņa brīdināja. Neskatoties uz draudzenes brīdinājumu, Ārons spēra vienu soli un zaudēja līdzsvaru. Viņš smagi sasitās, ietriecoties robotajās klintīs. Šellija varēja tikai šausmās noraudzīties, kā dažu sekunžu laikā viņš iekrita vairākus metrus zemāk esošajā dabiskā ūdens baseinā. Ārons asiņoja un bija bez samaņas. Šellija saprata, ka viņai ar savu 162 cm un 52 kg augumu un bez kurpēm ir kaut kā jādabū lejā drauga 177 cm un 72 kg lielais ķermenis. Bailes dzina viņu uz priekšu, tāpēc Šellija kustējās ātri. Viņa apsēja savu bikini augšdaļu ap Ārona rokas ievainojumu un savus šortus ap viņa asiņojošo galvu, pacēla viņu un sāka doties lejup. Viņai izdevās aiznest Āronu gandrīz līdz ūdenskrituma pašai lejai, kur cilvēki steidzās palīgā un izsauca ātro palīdzību. Tikai mazliet vēlāk Šellija atskārta, cik tuvu viņi bija, lai uz šīm klintīm arī paliktu. “Es lūdzos, kāpjot lejā, jo, ja mana pēda neatrod nākamo atbalsta punktu...” Šellija atceras.
Nejauc sevi ar profesionāli
2010.gada ziemas olimpiskajās spēlēs populārākā sieviešu sportiste nebija vis daiļslidotāja, tā bija kalnu slēpotāja Lindsija Vona, kas laižas lejā no kalna ar gandrīz 100 kilometriem stundā. Kopš sievietes arvien vairāk iesaistās dažādās sporta disciplīnās un paceļ līmeni arvien augstāk, diemžēl palielinās arī riska iespējas, ko šā sporta veida popularitāte izraisa vienkāršām aktīvistēm un ekstrēmo sporta veidu entuziastēm. Nejauc sevi ar profesionālu sportisti! Pagājušajā gadā vienā no ekstrēmākajiem pasākumiem uz ledus – Red Bull Crashed Ice pasaules čempionātā – Latviju pārstāvēja arī 32 gadus veca sieviete, kurai tikai pirms pusgada bija piedzimis dēliņš. Daudzi teica, ka viņa ir bezbailīga un traka. Bet pati hokejiste un hokeja trenere Laila Dekmeijere-Trigubova apgalvo, ka viņai ne tikai nav bail traukties lejā pa trasi, kur ātrums uz slidām mēdz sasniegt 50 kilometrus stundā, viņa to gribētu darīt vēl un vēl. Jo zina, ko spēj, un neriskē tur, kur tas nav vajadzīgs, – netrieksies neapdomīgi kādā līkumā ar lielāku ātrumu, nekā var noturēties kājās, tikai ar domu, ka var jau paveikties un nenokrist. Laila apgalvo, ka riskējot apzinās, cik tālu var iet.
Starp citu, eksperti norāda, ka
sievietes, kas dzīvo kā uz naža asmens, ikdienā nemaz tik ļoti neatšķiras no pārējiem.
“Dažas no viņām savā ikdienas dzīvē ir diezgan parastas,” saka Džoels Fišs, Filadelfijas sporta psiholoģijas centra direktors. Piemēram, Emīlija Faila bija sākumskolas skolotāja Vašingtonā, kas bija pazīstama ar cepumiņiem, ko viņa gatavoja skolēniem. Toties ārpus skolas viņa bija aizrautīga kalnos kāpēja. Vienu nedēļas nogali Emīlija, kurai tolaik bija 24 gadi, izdomāja ar draudzeni rāpties masīvā granīta veidojumā ar labi zināmiem maršrutiem. Taču ne Emīlijai, ne viņas draudzenei nebija pieredzes kalnos ar vairākām virsotnēm, kur nepieciešamas labas tehniskās zināšanas. Kāpjot lejā, Emīlija nepareizi aprēķināja savas troses garumu, nokrītot no vairāk nekā 120 metriem līdz savai nāvei.
Klinšu kāpšanas eksperti uzsver, ka Emīlijas kļūda – tiekties pēc arvien augstākiem un bīstamākiem izaicinājumiem – ir viena no visbiežāk pieļautajām brīvdabas sporta veidu piekritēju vidū. Arī citām sievietēm ir nācies piedzīvot līdzīgu iznākumu, kāpjot kalnos, bet neņemot vērā savas spējas un pieredzi. Pat ja tev ir pieredze, necenties uzreiz ielēkt nākamajā līmenī. Starp citu, Emīlija bija jaunāka par 30 gadiem un bez stabilām attiecībām – tie ir divi faktori, kas pastiprina vēlmi pēc riska. “Cilvēki jaunībā bieži vien ne no kā nebaidās,” saka kognitīvā uzvedības psiholoģe Linda Veto.
Kamēr sievietes vēl nav precējušās un viņām nav bērnu, nav arī saistību,
kas vēlākajos gados bieži vien attur no riskantas uzvedības.
Bīstamās brīvdienas
Mēs nesakām, ka tev savas kalnu kāpšanas kurpes tagad jāmet skapja tālākajā stūrī. Bet ir starpība starp apsvērtu risku un pārgalvību. “Veiksmīgi riskētāji paņem sev līdzi karti, dodoties pārgājienā,” saka Terija Šnaidere. “Viņiem līdzi ir ūdens. Viņi ir pajautājuši mežsargam vai vietējam iedzīvotājam par iespējamām briesmām. Viņiem ir diezgan liela varbūtība atgriezties pie savas automašīnas.” Vienmēr uzticies savai iekšējai sajūtai. Ja tu esi pieklājīga snovbordiste vidēja līmeņa trasēs vai trikos, bet tavi pieredzējušākie draugi grib tevi pierunāt traukties pa nākamās pakāpes ceļiem un šī ideja liek visam vēderā sagriezties, ieklausies šajā brīdinājumā. Tā ir zīme, ka neesi gatava riskantākam izaicinājumam.
Šis padoms īpaši jāņem vērā brīvdienu laikā, kad esi vairāk pakļauta neatkarības eiforijai un totālai brīvības izjūtai. Brīvdienu aktivitātes var būt tikpat bīstamas kā sporta veidi brīvā dabā. “Izpēti apkārtni, uz kuru dodies, un aktivitātes, kurās taisies piedalīties. Un zini savu robežu,” brīdina Linda Veto. Kad tu dodies ārpus valsts, galvenais drošības garants ir informācija. Apbruņojies ar to: izpēti ceļojuma kompāniju, nokārto apdrošināšanu. Tālākos un bīstamākos maršrutos izmanto starptautiski labi zināmas kompānijas, piemēram, Lonely Planet, kam nav savtīgas intereses konkrētās vietas popularizēšanā. Internetā pajautā citiem šīs vietas apmeklētājiem, vai gidi bija labi skolotāji un varēja tevi apmācīt un sagatavot konkrētajam sporta veidam. “Kad tu dodies brīvdienās, tu uztici savu dzīvi kādam citam,” piebilst Terija Šnaidere.
Diemžēl šo padomu neņēma vērā Kristīna un viņas draugs Ričards savās Meksikas brīvdienās. Tā viņiem nebija pirmā reize šajā pasaules malā, un lielāko daļu laika bija plānots pavadīt Puerto Vallarta pludmalē, izņemot vienu dienu ar kāpu bagijiem pa tuvējo kalnaino apvidu. Pēc desmit minūšu instruktāžas Ričards vadīja bagiju pa putekļainajām takām, bet Kristīne atradās blakussēdētāja vietā. Gidi viņus nenodrošināja ar ķiverēm vai drošības jostām, ceļa malās nebija nekādu norobežojumu, kas pasargātu no negadījuma. Kad Ričards mēģināja ar savu bagiju uzrāpties stāvumā, viņš par daudz nospieda gāzes pedāli un
viņi nolidoja no ceļa, ietriecoties kokā un nokrītot ap 12 metriem.
Kad Ričards atguva samaņu, viņš redzēja, ka Kristīnai ir smags ievainojums galvā un viņa bija klāta asinīm. Kad ieradās ātrā palīdzība, bija jau par vēlu – Kristīna nomira sava drauga rokās. “Kad es atskatos uz šo situāciju, brīdinājuma zīmes bija visapkārt, bet mēs vienkārši nedomājām par drošību. Mēs bijām brīvdienās, un galvenais bija, lai būtu jautrība!”
Uzmanies!
Eksperti šos piecus sporta veidus uzskata par īpaši bīstamiem.
Niršana. Biežākais nāves cēlonis ir pieredzes trūkums. Pirms nirsti, nokārto sertifikātu!
Klinšu kāpšana. Tā ir daudz bīstamāka, ja klintīs kāp vienatnē, tāpēc vienmēr dodies kalnos tikai ar partneri.
Klifdaivings jeb niršana, lecot no klints. Aizmirsti par to. Ar šo sporta veidu vienkārši nevar nodarboties drošā veidā.
Kalnu riteņbraukšana. Negadījums var notikt, ja tavs ritenis tev ir par lielu vai mazu. Iemācies izvēlēties atbilstošāko izmēru.
Izpletņlēkšana. Lielākā daļa negadījumu notiek piezemējoties, tāpēc lec ar izpletni tandēmā kopā ar profesionāli – viņš zemei pieskarsies pirmais.