Es neesmu Marksa un Engelsa teorijas piekritēja un arī neaicinu sist bagātos. Ir ļoti labi, ka cilvēki mācās, strādā un arī labi nopelna, lai varētu atļauties dzīvot ar komfortu. Taču, kopš pagājušajā nedēļā Re:Baltica publicēja pēdējos mēnešos tapušo «Mazo algu» projektu, šī sociālisma nots ir uzpeldējusi kā pētījuma galvenais vadmotīvs.
Daļēji tas ir labi. Notiek diskusija. Visiem ir viedokļi, kas ir labāk par nāvējošu klusumu pēc lieliem pētījumiem. Taču skaidrībai vēlos pateikt, ka Re:Baltica galvenais mērķis bija parādīt divkosību, ko nereti var manīt darba devēju teiktajā medijos. Populismu valdības izteikumos. Un mediju virspusējību, runājot par ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem.
Rakstā vairākkārt ir minēts, ka mēs izvēlējāmies konkrēto zivjrūpniecības uzņēmumu, jo rūpnīcas direktors kopā ar nozares pārstāvjiem vairākkārt ir izteicies, ka cilvēki negrib strādāt. Tā ir taisnība, cilvēki negrib strādāt, bet nevis tādēļ, ka būtu pārāk lieli pabalsti, kā uzskata rūpnīcas vadītājs, bet gan darba apstākļu dēļ, ko viņi piedāvā cilvēkiem. Ja uzņēmums nespēj cilvēkiem samaksāt vairāk, jo tāda ir ekonomiskā situācija (liels nodokļu slogs, zema produktivitāte, nav tirgus), tad lai tā arī būtu. Saprotams arī, ka uzņēmējs nav sociālais darbinieks un viņš domās par peļņu. Viņš ir nopelnījis labu auto, ja smagi strādā un ir atbildīgs par vairāk nekā 600 darbiniekiem. Bet vainot darbinieku trūkumā pabalstus un slinkumu ir nekaunība. Lai šo nekaunību pasvītrotu, mēs arī pieminējām ekskluzīvās automašīnas un vienīgo, salauzto duškabīni uz vairāk nekā 30 cilvēkiem.
Lai nopirktu kopmītnēm normālu gultu, nevajag miljonus. Toties tā parādītu darba devēja attieksmi, kas ir otrs svarīgais aspekts, ko vēlējāmies uzsvērt pētījumā. Šonedēļ publicēsim pētījuma otru daļu par darbu lielveikalā. Galvenais sižets būs svētdienas raidījumā Nekā Personīga. Un arī tur skaidri parādās, ka cilvēki ir gatavi un grib strādāt, bet psiholoģiski viņus grauj priekšniecības attieksme. Kā pret «koka gabalu». No vienas puses mārketinga un labā tēla vārdā uzņēmums atbalsta ģimeniskās vērtības un vāc naudu trūcīgām ģimenēm, kamēr pašu darbiniekiem nereti nepietiek siltām pusdienām.
Trešais svarīgais aspekts, kādēļ par šo gribējām runāt: lai parādītu lēmumu pieņēmējiem, kā dzīvo cilvēki ar mazajām algām. It kā jau «visi zina», cik tas ir grūti, bet, vērtējot valdības lēmumus nodokļu politikā, ir sajūta, ka nezina vis. Tā vietā tiek izmantota daudz ērtākā retorika par sliņķiem un lielajiem pabalstiem. Jo tā ir vieglāk sadzīvot ar savu sirdsapziņu.
Šajā un arī Re:Baltica oktobra pētījumā jau ar skaitļiem (BICEPS aprēķins) pierādījām, ka šobrīd realizētā dārgā iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanas politika nedod lielu ieguvumu cilvēkiem ar mazajām algām. Rakstā jau minēts, ka IIN samazināšana mazo algu saņēmējiem ļauj ietaupīt 1,40 Ls mēnesī, kamēr ar pašreiz Finanšu ministrijas izstrādāto programmu neapliekamā minimuma pacelšana ļautu uz rokas paturēt par 26 latiem vairāk. Tikmēr pats finanšu ministrs Andris Vilks svētdien Nekā Personīga joprojām IIN samazināšanu uzsvēra kā būtisku priekšrocību iedzīvotāju labklājības uzlabošanai. Bet tas tā nav.
Re:Baltica nav pret IIN samazināšanu, bet līdzsvaram jābūt no abām pusēm. Ja valdība palīdz uzņēmējiem un cilvēkiem ar lieliem ienākumiem, tad vienlaikus nauda jāatrod arī neapliekamā minimuma celšanai.
Par neapliekamā minimuma celšanu šobrīd medijos diskusiju ir maz. Toties daudz tiek runāts par minimālās algas celšanu. Pieļauju, ka daļā gadījumu kolēģi, rutīnas vadīti, neredz atšķirību starp minimālo algu un neapliekamo minimumu, bet tā ir būtiska. Paceļot minimālo algu, valsts kasē ienāks vairāk naudas no nodokļiem, tādēļ šīs izmaiņas valdībai patīk labāk. Tai pašā laikā Starptautiskā valūtas fonda un OECD pārstāvji brīdina, ka, sevišķi laukos, tas var palielināt aplokšņu algu skaitu vai bezdarbu. Jo gatera īpašnieks nevarēs/negribēs savam strādniekam samaksāt vairāk.
Savukārt, paceļot neapliekamo minimumu, valsts «zaudē» naudu, jo mazāk iekasē nodokļos, tādēļ šo reformu Finanšu ministrija sevišķi skaļi nereklamē. Toties šī reforma ļautu vairāk saņemt tieši mazo algu saņēmējiem.
Šobrīd Finanšu ministrija izstrādājusi modeli, kas celtu neapliekamo minimumu, vienlaikus paceļot minimālo algu. Tas būtu kompromisa variants, ja vien beigās atkal nenonāks pie valdībai izdevīgākās minimālās algas celšanas.
Tieši par šo - nodokļu izmaiņām, darba devēja attieksmi - mēs arī gribējām runāt «Mazo algu» rakstā. Tā vietā izskan kritika par sociālismu un vienkāršoto pieeju, jo pieminētas dārgās automašīnas. Manuprāt, tieši komentāru autori ar saviem apgalvojumiem pierāda savu vienkāršoto pieeju. Piemērs ir Ivara Ījaba viedoklis Satori. Pilns jau atražotu argumentu. Tie nav nepareizi, bet jau daudzkārt dzirdēti un ne par būtību. Kā norāda Satori lasītāja Ruta: «Re:Baltica publikācija ir ne tik daudz «par krekliem, cik par sirdsapziņām»».
Mēs gribējām parādīt medaļas otru pusi, radot jaunu diskusiju, bet tās kārtējo reizi nav. Analizēt atalgojuma, pabalstu vai kaut vai darba devēju psiholoģisko aspektu prasītu lielāku piepūli. Man nekļūst skaidrs no plašā Ījaba komentāra, kādēļ zivju fabrikas īpašniekam uz uzņēmuma vārda jāpērk luksusa auto? Vai kādēļ rūpnīcai ir vajadzīgs BMW motocikls? Kādēļ šprotu fasētājai atvelk nodokļus jau no 45 latus lielas algas, kamēr rūpnīcas īpašnieks «optimizē» PVN, pērkot luksusa auto uz uzņēmuma vārda?
Bārstot arī valdībai tik populāros stereotipus par «mežonīgo kapitālismu» un «tirgus visu sakārtos», arī komentētāji turpina piedalīties kopējā populismā. Bet varētu būt citādāk. Un Re:Baltica pētījums varētu būt viens no akmeņiem ceļā uz jaunu diskusiju.
