Pēc pāris dienām Latvijā visi smies un jokos, jo klāt jau 1.aprīlis. Un nedēļas nogalē – sirsnīgajā un dziesmotajā pavasara dziesmu sacensībā „Mazo dziesmas Latvijai” dziedošie dalībnieki kāps uz skatuves, lai plēstu jokus un sasmīdinātu LNT skatītājus ar jautrām un priecīgām dziesmām. Mazo dalībnieku mammām un tētiem visjaukākās atmiņas parasti saistās ar to laiku, kad dziedošie bērni bija vēl pavisam maziņi.
"Mazo dziesmas Latvijai" dalībnieki joko
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Mums ir pašiem savs Lāča kungs! Tas ir mans krusttēvs. Cienījama izskata kungs un, kā jau kārtīgs latvietis, sākas tik no 100 kg. Reiz, kad viņš atbrauca pie mums ciemos no tālienes, atgadījās kāds smieklīgs gadījums. Krusttēvam ļoti patika kārtīgi paēst. Tad, kad viņš bija tā kārtīgi paēdis, gribēja iet atpūsties. Mazais Kristaps apskatās vienreiz, apskatās otrreiz, un Lāča kungs guļ jau kādu laiku un sāk izdvest tādas skaņas, rūcošas... Kristaps pieiet klāt, skatās un saka: Lāča kungs, nekrāciet! Un tad no tā laika mums ir pašiem savs Lāča kungs!" smejoties stāsta dalībnieka Kristapa mamma.
Bet mazo Agati Albekeiti no Skrīveriem mājās visvairāk sasmīdina un uzjautrina brālītis Niklāvs, ik dienu izstrādājot kādu joku vai ko jocīgu pasakot.
"Vienreiz mamma pildīja vistu, viņa bāza vistai iekšā plūmes. Visādus augļus žāvētus, un Niklāvs, kad to redzēja, teica:
mamma bāž vistai dibenā roku!
Tas bija riktīgi smieklīgi, ka viņš nesaprata, ko es daru vispār..." atceras Danute, Agates mamma.
Atraktīvais rokenrola puika Emīls tēta dziedātās šūpuļdziesmas varēja klausīties visu nakti.
"Ļoti mums tāda mīļa atmiņa par to, kā es mēģināju dēlu iemidzināt, šūpļa dziesmas dziedāt. Nu laikam vienu reizi. Šūpļa dziesma bija tāda, kad sencis pats bija gatavs, bet dēlam acis kā pogas. Dziedi vēl saucās!" atminas Artūrs, Emīla tētis. "Ar Emīlu saistītie joki, man liekas, visi tādi vairāk nāk atmiņā, kad viņš maziņš bija. Tik žiperīgs, omulīgs apalis bija, un mums bija viss jādara, lai tā kā mazlietiņ viņu turētu grožos.
Tad, kad viņš bija maziņš, pa māju viņu vienkārši vienu pašu nevarēja laist, viņš visu bija noārdījis, to māju.
Un tad vecaistēvs izdomāja, bija ķengursomas, ko mammas nēsāja kādreiz, tad mēs viņu iekabinājām ķengursomā, vecaistēvs piekāra gumiju pie griestiem, un tā viņš tur - piu, piu, piu - pus dienu pa istabas vidu lēkāja."
Mazie konkursa dalībnieki arī ikdienā ir smaidoši, priecīgi un ar jokiem bieži vien sasmīdina savus mīļos.
"Kad bija filmēšana „Piezvani man”, tad vislabākais bija, ko skolā prasīja bērniņam. Viņai prasa - ko tu nākošajā nedēļā dziedāsi? Viņa saka: "Piezvani man"! Viņai prasa: Kooo??? Un pēc tam bibliotēkā viņai to pašu paprasīja, viņa tur muti ciet. Nu nevar taču atbildēt – nu kā?! Ja tu saki "Piezvani man", tad domā, ka tu lūdz, lai piezvani," smejas Adrianas mamma Nora.
Un kuriozus gadījumus sastrādā ne tikai skolā vai mājās, bet pat LNT studijā, raidījuma filmēšanas laikā.
"Studijā pirms dziesmas, tā kā mēs bijām bišķi noslimojušies, nebija daudz laika mēģināt. Tikai tā teorētiski, runājam, runājam, runājam. Un es Adrijai Silvai vēlreiz saku: mīļā, lūdzu, atzīsties tētim mīlestībā. Tā dziedi, ar tādu sajūtu. Un Adrija Silva skatās uz mani un saka: nē! Es saku: kāpēc, meitiņ?
Viņa man jautā: kā tas izskatīsies, kad maza meitene atzīstas pieaugušam vīrietim mīlestībā?
Es tā saku: bet tas taču ir tavs tētis. Viņa tikai nošūpoja galvu, un tā es līdz pašām beigām nezināju, vai viņa nodziedās tā kā vajag vai ne. Bet nodziedāja. Un bija ļoti labi," atceras Nora.
Visi mazie dalībnieki atzīst, ka dziedāt joku dziesmas un īstus jokus izspēlēt uz skatuves ir ļoti grūti, tāpēc nedēļa noteikti paies, nopietni gatavojoties. To, kā viņi mūs pārsteigs, uzjautrinās un sasmīdinās, redzēsim jau nākamajā svētdienā!