Antra Upīte kā tramvaja vadītāja strādā jau gandrīz 30 gadus. Vadot tramvaju, viņa iepazinusies ar tagadējo vīru. Arī dzīvesdrauga darbs saistīts ar tramvajiem. Jaunībā, apguvusi ēdienu gatavošanas prasmes un arī nostrādājusi šai darbā vairākus gadus, Antra sapratusi, ka tā nav viņas joma, un tādēļ pievērsusies nozarei, kurā ir «kustība un tehnika», – tramvaju vadīšanai.
8 stundas pavada tramvajā (108)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sēžot blakus un piepalīdzot kolēģim Dzintaram apgūt jaunā zemās grīdas tramvaja specifiku, Antra intervijā portālam TVNET stāsta par tramvaja vadītāja darba ikdienu. Lai arī tajā gadās sastapties ar negatīvo, Antra ir smaidīga un optimisma pilna.
Viņa atzīst, ka pēdējā laikā būtiski audzis pārējo satiksmes dalībnieku kultūras līmenis uz ceļa – šoferi tagad ir iecietīgāki un vairāk rēķinās ar citiem.
Ļoti grūta braukšana bijusi deviņdesmito gadu sākumā, kad daudz cilvēku, tikko dabūjuši mašīnas, «brauca briesmīgi».
Sarežģītāk bijis braukt arī «treknajos» gados, kad mašīnu ielās bija vairāk un šoferi bija agresīvāki.
Tāpat Antra ļoti priecājas, ka pasažieri tramvaja vagonos kļuvuši draudzīgāki un izpalīdzīgāki. Ja kāds nemāk atdarīt jaunā tramvaja durvis vai arī neizdodas nopirkt biļeti, citi parasti steidzas palīgā.
Jāstrādā arī nakts melnumā
Taču kā negatīvāko tramvaja vadītāja darba aspektu Antra min darba režīmu – jāstrādā gan agri no rītiem, gan vēlu vakaros, kā arī brīvdienās un svētkos. Viņa parasti strādā rīta maiņas, un tādēļ, lai laikus nokļūtu darbā,
Antrai jāceļas jau pulksten trijos, kad citi vēl guļ.
«Kad citiem ir ražīgākais miegs, mums jāceļas augšā,» viņa smaidot saka un skaidro, ka tramvajā iekāpj jau ap pulksten 4.
Daļa tramvaja vadītāju jau tā pieraduši pie šā darba ritma, ka arī brīvdienās ceļas augšā nakts vidū. Antra gan atļaujas pagulēt līdz pat pulksten 8 vai pat ilgāk, ja vēlu ieiets gulēt.
Savukārt, strādājot vakara maiņu, tramvajs jāvada līdz pat pulksten 1, un tādā gadījumā vadītāji mājās nokļūst tikai ap diviem, trijiem. «Tas nav viegli.»
«Vienu Jauno gadu, kad man bija jāstrādā agri no rīta 1.janvārī, mēģināju Vecgada vakarā aiziet laicīgi gulēt. Bet kā tu pagulēsi – šauj pulksten 11, šauj pulksten 12!» Antra smej.
Viņa labprāt uz darbu dotos kājām, taču pa nakti sievietei iet pa Rīgas ielām dažkārt ir bīstami. Tādēļ viņa izmanto «Rīgas satiksmes» nodrošināto darbinieku autobusu.
Ar paēšanu un citu dabisko vajadzību nokārtošanu tramvaja vadītājiem problēmu neesot. To visu atpūtas brīžos starp reisiem varot izdarīt maršruta galapunktā.
Kā ir būt sievietei pie tramvaja stūres?
Antra atklāj, ka daudz ārzemnieku brīnās, ka Latvijā liela daļa sabiedriskā transporta vadītāju ir sievietes. Tas iegājies vēl no padomju laikiem. «Ne mēs esam vājākas, ne dumjākas! Smilšu maisi šai amatā mums nav jācilā. Mums jādara savs darbs labi, kā jebkuras citas profesijas pārstāvjiem.» Viņa atzīst, ka
tramvaja vadītājam jābūt kā šahistam – jādomā vairāki gājieni uz priekšu.
Uzmanīgi jāvēro arī pārējie satiksmes dalībnieki un viņu uzvedība uz ceļa. Bieži gadoties izglābt citus no iekļūšanas avārijās. Tad šoferi, pateicības pilni, signalizē vai pamāj tramvaja vadītājam.
Vadot tramvaju, visu laiku jāpatur prātā, ka salons ir pilns ar pasažieriem, turklāt daļa cilvēku nesēž vai pat nekur neturas.
Taču, lai cik uzmanīgi brauktu, ir situācijas, kad no sadursmēm neizdodas nekādi izvairīties. Antrai teju 30 gadu laikā bijušas tikai divas šādas situācijas, taču viņa nebija to izraisītāja.
Jautāta par profesijas bīstamību, vadītāja atzīst – ja cilvēki grib nodarīt kaut ko ļaunu, tad tas iespējams jebkurā vietā un tad nepasargās arī stikla kabīne jaunajos tramvajos vai plastmasas aizsegs vecajos.
Taču kopumā konflikta situācijas Antra cenšas atrisināt mierīgi un ar pozitīvu attieksmi. «Tramvaja vadītājam jābūt arī psihologam, lai justu, kā ar kuru cilvēku runāt.» Ja situācija tramvajā kļūst nekontrolējama, tiek lūgta policijas palīdzība.
Aizcērt durvis deguna priekšā
Runājot par dzirdētajiem stāstiem, kad pasažieri skrien uz tramvaju, taču nepagūst tajā iekāpt, jo vadītājs aiztaisa vagonu durvis tieši cilvēka acu priekšā, Antra vairākkārt uzsver, ka tas netiek darīts ar ļaunu nodomu vai lai ieriebtu steidzīgajiem.
«Katrs pasažieris domā, ka viņš ir vienīgais. Cilvēciski viņa dusmas, ka nav paspēts uz tramvaju, var saprast, taču mūsu uzdevums ir iekļauties arī grafikā un nodrošināt, ka tramvaji kursē atbilstoši tam. Ja mēs sagaidām vienu pasažieri, tad pēc brīža pieskrien vēl viens.
Ja mēs gaidīsim visus šādus skrējējus, vispār netiksim uz priekšu.»
Turklāt cilvēki mēdz dusmoties ne tikai gadījumos, kad tramvajs aizbrauc 10 metrus «no viņu deguna», bet arī vairākus simtus metru no viņiem.
Lai pagūtu uz tramvaju, mēdz skriet ne tikai jauni cilvēki, bet arī veci ļaudis, kā arī rīdzinieki ar četrkājainajiem draugiem pie saitītes.
Vecie cilvēki saziņai ar tramvaja vadītāju bieži vien izmanto kruķus un to vicināšanu.
Kruķi izmanto, gan lūdzot tramvaju pagaidīt, gan izrādot dusmas, ja ātrāk aizbraukts.
Tāpat dažādi kuriozi gadoties ar ilggadējiem pasažieriem. Ir gadījies, ka konkrēta tramvaja vadītājs maina maršrutu, taču cilvēki, pazīstot viņa seju, mēdz neskatīties uz tramvaja numuru un iekāpt nepareizā maršruta tramvajā.
Pasažieri apzīmē tramvajus
Antra negatīvi vērtē atsevišķu pasažieru rīcību, apzīmējot tramvaju vagonus un salonus. Vadītāji cenšas šādas jauniešu aktivitātes nepieļaut, bet dažkārt tas notiekot ļoti ātri un pat nevar saprast, kurš pasažieris to izdarījis.
Šādu jauniešu ierobežošanai lieti noder jaunajos tramvajos uzstādītās novērošanas kameras.