Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdam vai lasām par nežēlību - pret dzīvniekiem, bērniem, pret citām par varmāku vājākām būtnēm. Neviļus rodas sajūta, ka agrāk šādas informācijas nebija tik daudz. Vai valdošā tendence būtu pašreizējās ekonomiskās situācijas loģiskas sekas? Uz sarunu par šo tēmu aicinājām Limbažu domes Sociālā dienesta Bērnu un ģimenes atbalsta nodaļas (BĢAN) Limbaži psiholoģi Ilonu Skuju, kura ikdienā vairāk strādā ar vardarbības upuriem - bērniem.
Agresija jāpauž sociāli pieņemamā veidā
Jau iesākot sarunu, psiholoģe nodala divas lietas - psiholoģiski veselos un slimos. Ja indivīdam ir smadzeņu darbības traucējumi, izpausmes var būt dažādas, tostarp agresija, nežēlīgums. Mūsu vidū ir izteikti hiperaktīvie bērni ar uzmanības deficīta sindromu. Viņiem ir traucēta uztvere, trūkst koncentrēšanās spēju. Šādiem cilvēkiem ir traucēta emocionālā sfēra, zūd spēja iejusties otra ādā, jo nav abstraktās domāšanas. Šādu bērnu skaits pieaugot. Arī tas, iespējams, palielina vardarbības gadījumu skaitu. Šoreiz gan par veselajiem jeb psiholoģiski normālajiem cilvēkiem.
I. Skuja skaidro, ka
agresija bijusi vienmēr, jo tā ir bioloģiski noteikta. Ja tās nebūtu, mēs kā suga neizdzīvotu.
Tiesa, lai gan agresija ir normāla, galvenais ir tas, kā spējam ar to tikt galā - vai izpaužam to sociāli pieņemamā veidā. Agresivitātes izpausme var būt durvju aizciršana, lamāšanās vai iesperšana sunim, kas jau ir vardarbība. - Iespējams, biežākas vardarbības cēlonis ir sociāli ekonomiskā situācija valstī. Pieaug spriedze, cilvēkos ir dusmas, sāpes, nervozums, ar ko jātiek galā. Viens žēlosies, otrs lamās valdību, vēl kāds dusmas izgāzīs pār dzīvniekiem, vājākajiem, - skaidro I. Skuja.
Nežēlība var būt ziņkāres mudināta
Jāizvērtē, kādēļ konkrēts gadījums noticis. - Ja bērns nogāž krūzīti un tā saplīst, jāizprot, kādēļ tā noticis. Ja bērns krūzīti nogāzis netīšām, nav piedodami viņu par to sodīt. Citādi ir, ja bērns krūzīti triecis pret grīdu tīšām, jo vecāki, piemēram, nav iedevuši kādu našķi. Šīs pozīcijas darbojas arī attiecībā uz dzīvniekiem - teiksim, mazs puika ieslēdzis kaķi veļas mašīnā. Arī šajā gadījumā jāizvērtē, kādēļ tas darīts, - no tā gūts prieks vai tas noticis nejauši. Ja mazajam likts nomainīt kaķa kastītē smiltis, par ko viņš ir dusmīgs un ieslēdz veļas mašīnu ar domu, ka dzīvnieks nomirs, tas jau ir drausmīgi. Savukārt, ja vēlas paskatīties, kā kaķītis interesanti griežas kā karuselī, tas ir kas cits. - Maziem bērniem tā parasti izpaužas ziņkāre. Viņš izpēta, ko var un nevar atļauties, jo šajā vecumā morāli ētiskās normas tikai veidojas. Viņam vēl nav saprašanas par dzīvi, par tās loģiku.
Bērns veic eksperimentus, piemēram, nogriež kaķim ūsas, jo nesaprot, ka tas ir slikti,
- stāsta psiholoģe. Daudz kas tiek darīts ziņkārības pēc, piemēram, mušas spārnu vai kāju raušana.
Liela nozīme ir veseliem vecākiem, kas māca, ka dzīvniekiem nedrīkst darīt pāri. Jebkurš mazs bērns, ieraugot pūkainu kaķi, centīsies ar abām rokām ieķerties tam kažokā. Normāla vecāku reakcija būs pamācība, ka tā nedrīkst, ka kaķis jāpaijā, nevis jāplūkā. - Bērns, kuram mācīts, ka dzīvnieks jāpaijā, pēkšņi nesāks tam durt acis vai griezt asti, - skaidro I. Skuja. Bērnam jāmāca empātija, spēja just līdzi, skatoties caur prizmu - nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Piemēram, kad mazais rausta kaķi aiz astes, nevajag bērnu lamāt vai sist, bet gan likt iejusties dzīvnieka ādā - rosināt padomāt, kā dzīvnieks tobrīd jūtas, ka viņam sāp. Nepareizi bērnam mācīt labvēlīgu attieksmi pret dzīvniekiem, viņu noperot, jo agresija rada agresiju. Ja, bērnam augot, ģimenē viss bijis kārtībā, viņš saņēmis daudz mīlestības, tad nespīdzinās ne kaķi, ne suni, ne ko citu.
Vielas nezūdamības likums
Katrai indivīda rīcībai vienmēr ir cēlonis. - Darbojas no fizikas vai ķīmijas zināmais vielas nezūdamības likums. Ja kaut kur iesper zibens, elektrība tā vienkārši nepazūd, tai kaut kur jāizlādējas. Tāpat ir ar agresiju un vardarbību. Lai varētu ko ļaunu nodarīt dzīvniekam, vispirms šim ļaunumam jāienāk cilvēkā. Ja vecāki pret bērnu slikti izturējušies, situši, viņš kļūst agresīvs, - uzsver psiholoģe. Bērns ģimenē ir kā simptoma nesējs - pēc viņa uzvedības var noteikt, vai ģimenē ir problēmas. Ja tiek spīdzināts kāds dzīvnieks, vājāka būtne, tas ir signāls, ka kaut kas nav bijis kārtībā ģimenē un audzināšanā. - Ir veikti pētījumi par kriminālām situācijām. Tiem, kas izdarījuši noziegumus, šāda pieredze jau bijusi bērnībā, kad spīdzināts, piemēram, kaķis. Ir vairākas agresijas izpausmes pakāpes.
Vispirms dauza durvis, tad moka dzīvniekus, vēlāk ķeras pie cilvēkiem, - teic psiholoģe.
Kā bērnā tiek ielikta agresija? - Visa pamatā ir ģimene un vide, kurā bērns audzis. Ir situācijas, kad vecāki audzināšanā nav konsekventi - vienā dienā kaut ko atļauj, otrā - aizliedz. Tāpat ir, ja tētis ļauj, bet mamma liedz un otrādi. Bērna smadzenēs sākas traucējumi, jo viņš nesaprot, kā īsti vajag darīt, - skaidro I. Skuja. Arī tad, ja bērnam ir visatļautība, viņš nesaprot, ka dzīvniekam nedrīkst darīt pāri. Otra galējība esot stingra audzināšana. - Vecāki bērna dzīvē nosaka visu. Viņš pat nedrīkst dusmoties uz vecākiem, citādi par to var nopērt vai piemērot citas sankcijas. Bērns nedrīkst mammai vai tētim pateikt, ko domā, jo tūlīt saņems sodu. Taču aizturētais niknums paliek, tam ir jāizpaužas. Un tad cieš suns, kaķis vai kāds cits dzīvnieks, jo bērnam gribas parādīt, ka arī viņš var pār kādu valdīt.
Bērna audzināšanā svarīga ir empātija. Tai ir vairāki veidi, un vienu no tiem - t.s. kognitīvo jeb apzināto empātiju - var iemācīt jebkuram cilvēkam. Tā ir spēja just līdzi ar prātu. Savukārt neapzinātā empātija sāk attīstīties jau no dzimšanas brīža. Pirmajā dzīves gadā bērnam veidojas piesaiste, uzticēšanās savam aprūpētājam - mammai, tētim vai kādam citam. Tipiska situācija: jauniem vecākiem piedzimst mazulis, bet viņi ir saklausījušies radu, draugu vai paziņu pieredzi, ka zīdaini nedrīkst bieži ņemt uz rokām un ucināt, citādi izlutinās. Nolēmuši šādu kļūdu nepieļaut, viņi iekļūst otrā galējībā - uz rokām mazuli vispār neņem. - Zīdainis raud, jo viņam nav valodas. Tikai ar raudāšanu, roku un kāju kustināšanu viņš saviem aprūpētājiem var kaut ko paziņot - ka grib ēst vai sāp vēders. Bet neviens par viņu neliekas ne zinis. Tas ir pats sākums. Ja cilvēks nav izjutis empātisku attieksmi pret sevi, viņam ir grūti to izjust pret citiem, - teic I. Skuja.
Vardarbību pret vājākiem bērni var apgūt arī no vecākiem. - Zināms, ka bērni mācās atdarinot. Tādēļ mācīšana - klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem - nestrādās. Bērnam jārāda piemērs. Tā ir mūsu katra pilsoniskā atbildība, - stāsta psiholoģe.
Bara instinkts
To, ko nevar izdarīt viens cilvēks, var izdarīt barā, jo tur zūd personības iezīmes. - Jābūt ļoti spēcīgai un nobriedušai personībai, lai situācijās, kad visi apkārt dzer, smēķē vai dara ko tamlīdzīgu, pastāvētu uz savu. Tāpat jābūt pietiekami morāli nobriedušam, lai saprastu, ka konkrēta rīcība nav laba, un neietu pavadā līdz ar baru, - uzsver I. Skuja. Viņa piemin kādā interneta vietnē redzētu videoklipu, kur bariņš jauniešu aizdedzina putnu. Tiesa, šo dedzināšanu uzreiz nevarot vērtēt kā agresiju. Jāizvērtē, ko jaunieši no tā ieguva, kādēļ viņi to darīja. Iespējams, kāds gribēja pārējo vidū izcelties, parādīt, uz ko viņš ir spējīgs. - Psiholoģijā māca, ka
visagresīvākie ir puiši vecumā no 16 līdz 22 gadiem, kad par agresivitāti atbild vīrišķais hormons testosterons.
Puišiem patīk sacensties, mēroties spēkiem, jāparāda drosme, - skaidro psiholoģe. Arī šajā gadījumā var spriest par sociāli ekonomisko situāciju. Vecāki aizņemti darbā, lai pelnītu naudu, bet zūd laiks, ko veltīt savam bērnam. Rezultātā rodas ielu bērni, kuri vazājas apkārt un nonāk līdz, piemēram, putnu dedzināšanai. Bērnam vienkārši ir brīvais laiks, kas netiek organizēts. Tiesa, kvantitāti vienmēr var pārvērst kvalitātē. - Ja vecākiem atliek kaut tikai 10 minūtes, tām noteikti jābūt kvalitatīvām. Nedrīkst aprobežoties tikai ar "Kā gāja? - Normāli", - uzsver I. Skuja. Vecākiem uz savu bērnu jāreaģē nepārtraukti, nevis jāatceras par viņa eksistenci tikai tad, kad skolā saņemta slikta atzīme vai piezīme.
Problēmas apzināšanās ir ceļš uz risinājumu
Patīkama ziņa ir tā, ka agresiju sevī var mazināt vai pat izskaust. - Brīdis, kad cilvēks apzinās, ka kaut kas nav pareizi, ir īstais, lai sāktu kaut ko darīt. Ja indivīds apzinās, ka viņam ir problēma, tā jau ir lielākā daļa no panākumiem. Grūtāk ir, ja to neapzinās. Psihologam ar šādiem nemotivētiem indivīdiem ir ļoti grūti strādāt, - teic psiholoģe. Viņa arī pastāsta par BĢAN Limbaži piedāvāto iespēju jaunajiem vecākiem - iziet kursus Bērnu emocionālā audzināšana. I. Skujas kolēģe Ina Ābele māca vecākiem, kā saprast, rūpēties par savu bērnu no viņa dzimšanas brīža līdz 7 gadiem.
Statistika rāda - ja bērns ģimenē cietis no vardarbības, viņš šo modeli pārnes uz savu nākamo ģimeni. - Bērns iemācās dzīvot konkrētā veidā - tiek pārņemts varmākas vai upura modelis. Attiecīgi tiek piesaistīti partneri - varmākam upuris un otrādi. Modeļi darbojas visās dzīves jomās. Piemēram,
ja dēlam bijusi valdonīga mamma, viņš noteikti apņems šerpu sievu, zem kuras tupeles pakļūs.
- Pirmais solis uz risinājumu ir apziņa, ka man šis modelis piemīt. Un tad jāstrādā ar sevi, lai no šī apburtā loka izkļūtu, - skaidro I. Skuja.
Mūs ietekmē iedzimtība un vide - ģimene, bērnudārzs, skola vai iela. Var būt tā, ka vecāki ir alkoholiķi un varmācīgi, sit suņus un kaķus, bet kaimiņos dzīvo onkulītis, kurš visu laiku māca: "Tu gan, bērniņ, tā nedari". Ja šī persona bērnam ir nozīmīga, viņš var pieņemt šādu mācīto modeli. Bērniem mēdz būt elki, piemēram, pusaudzim karatē treneris. Viņš kopē ne savu nodzērušos tēvu, bet treneri. Bet tā ir māksla - nākt no nelāgas vides un palikt par labu cilvēku, spēt pārvarēt sliktās lietas, kas bijušas bērnībā.