Ksenijas Sobčakas lomu spēles

FOTO: L'Officiel Latvia

Neraugoties uz politoloģes izglītību, par profesiju, kurā viņa strādā pašlaik, Ksenija Sobčaka saka: «Es cilvēkiem radu svētkus.» Šogad žurnāla Forbes veidotajā Krievijas šovbiznesa bagātāko un ietekmīgāko personu sarakstā viņa ierindota ceturtajā vietā – tūlīt aiz Marijas Šarapovas, Allas Pugačovas un hokejista Aleksandra Ovečkina.

Kseniju Sobčaku es intervēju, sēžot uz klozetpoda

Nu, tā vienkārši sanāca. Mūsu tikšanās laiks un vieta visu laiku tika mainīta. Ideju par sarunas vietu Ksenijas Jūrmalas apartamentos, kurus viņa iegādājās un skaļi reklamēja vēl pirms gada, zvaigzne kategoriski noraidīja (iespējams, tie viņai vairs nepieder). Vispirms mēs grasījāmies sarunāties uz kāda restorāna terases, no kuras pavērtos skats uz jūru, tad – uz jahtas klāja, kuru L’Officiel izdevējs bija gatavs pietauvot viņas norādītajā vietā. Pēc tam – spa salonā. Taču galu galā mēs tikāmies Ksenijas pieticīgajā viesnīcas numurā, kur viņa tika posta «Jaunā viļņa» noslēguma ceremonijai. Kā jau vispārzināms, labu viesnīcu Jūrmalā katastrofāli trūkst, konkursa budžets nav bezizmēra, rezultātā daudzi viesi spiesti dzīvot gandrīz vai spartiskos apstākļos. Izmitināšanas un sadzīves pieticīgie apstākļi tiek kompensēti ar citiem zvaigžņu atribūtiem: sarkano paklāju, sajūsmināto pielūdzēju pūļiem un – kā tas ir Ksenijas gadījumā – greznu automonstru AG Excalibur ar numuru 666, kurā viņa lepni pārvietojās pa Jūrmalu.

Bet atgriežamies pie mūsu sarunas. Mazītiņajā vannasistabā nebija, kur kāju spert. Ksenija sēdēja spoguļa priekšā, ap viņu rosījās divas frizieres un vizāžiste. Brīva vieta atradās vien uz klozetpoda. Man tas šķita simboliski (Ksenijas Sobčakas autoršovā «Blondīne šokolādē» šim priekšmetam bija svarīga dramatiska loma), un šī situācija mani ļoti uzjautrināja. Taču Ksenijai gan prāts uz jokiem nenesās. Kaut kas nevedās ar matu sakārtojumu, un arī pret grimu viņai visu laiku bija pretenzijas: te ne īstais acu ēnu tonis, te nepareizi pielīmētas skropstas.

Viņas darbiniece darbojās trīcošām rokām, un bija skaidrs, ka pēc šā brauciena kāda no tām noteikti zaudēs darbu Sobčakas svītā.

Krievijas šovbiznesā Ksenija tiek uzskatīta par vienu no skarbākajām darba devējām, un par viņas personāla rotācijas ātrumu jau klīst leģendas. «Es neesmu kaprīza, es esmu prasīga,» stāsta teledīva. Vārds «profesionālisms» viņas vārdu krājumā ir pats būtiskākais. «Lūk, piemēram, kādu nu kurš gūst mācību no filmas «Sātans Pradas brunčos», bet man šīs filmas morāle ir tāda, ka dažos mēnešos no neko nejēdzošas jaunas sievietes tika izveidota augsti profesionāla darbiniece.» Mazliet vēlāk uz manu jautājumu par Krievijas vadošo glancēto izdevumu galveno redaktoru maiņu viņa skarbi atbildēja: «Nav jau runa par to, ka harismātiskas personības cenšas aizstāt ar paklausīgām viduvējībām, bet gan par to, ka šīs harismātiskās personības vienā jaukā brīdī sāk domāt, ka var atļauties nestrādāt un tikai plūkt laurus. Jo panākumi – tas ir talants plus darbspējas. Un jāteic, ka dažbrīd darbspējas pat ir svarīgākas par talantu. Vienkārši ir jārukā! (Ksenija gan lietoja daudz kreftīgāku vārdu). Ja tā nenotiek, tad šis talants nenieka nav vērts.»

FOTO: L'Officiel Latvia

Diktātus es nepaciešu!

Nesaprotu, kāpēc tik daudzas Krievijas zvaigznes atļaujas iziet uz skatuves tādos šausmīgos tērpos, kas atgādina lētus aizkarus. Tas vienkārši ir kauns un negods! Labi vēl, ka «Jaunajā vilnī» nav vienotas stila koncepcijas, citādi man arī nāktos vilkt mugurā aizkarus ar mežģīnēm,» stāstīja Ksenija, palēnām pārtopot par dīvu. «Kaut gan nē, tādu diktātu es nepaciestu. Savus skatuves tērpus es izvēlos ļoti skrupulozi, pārdomājot visu līdz sīkumiem un paļaujoties tikai uz pašas gaumi.»

No Krievijas modelētājiem Ksenijai patīk Igors Čapurins, Aleksandrs Terehovs un Vika Gazinska… «nu un vēl Judaškins dažreiz rada ļoti skaistus tērpus». Viņa rūpīgi seko arī pasaules modes tendencēm, īpašu uzmanību pievēršot aksesuāriem – galvassegām un briļļu rāmjiem.

Ksenija neslēpj savu kaisli uz modernu apģērbu un garderobei tērē milzīgas summas

(cik milzīgas, par to varēja spriest pēc eksponātu skaita izstādē, kurā tika piedāvāta viņas apavu kolekcija, – 450 pāru). Tajā pašā laikā viņa baidās iekļūt overdressed – pārlieku uzpucēto topos.

Iepriekšējā vakarā viņa uz skatuves iznāca mūķenes tēlā – melnā kleitā ar baltu apkaklīti un zem lakatiņa paslēptiem matiem. Tērpa tikumiskums izrādījās mānīgs: atlika Ksenijai paplivināt svārkus, kā skatienam pavērās mikrošortos ietērptas slaidās kājas. Stilistiski šis tērps bija nevainojams (mūsu modes redaktore uzreiz ievēroja, ka kleita ar katolisku zemtekstu un pareizticīgās sveču licējas lakatiņš var izprovocēt konfesiju konfliktu). Taču tēla kreativitāti spēja novērtēt itin visi.

Šodien viņa bija sagatavojusi citu bumbu – spilgti sārtu kleitu ar krinolīnu. Man nezin kādēļ atausa atmiņā Džūlijas Lambertes triks Somerseta Moema «Teātrī» – kad ar sarkano lakatu primadonna no jauniņās aktrises pārslēdza skatītāju uzmanību sev par labu. Tas pats notika arī uz Dzintaru koncertzāles skatuves: Ksenijas ugunīgais tērps laupīja jebkādas cerības viņas kolēģēm – koncerta vadītājām…

Pašironija tomēr piedien

Vienā no glancētajiem žurnāliem Sobčakai ir sava sleja, kurā viņa komentē slavenību stilu. Viņai tas sanāk asprātīgi, tomēr dzēlīgi. Droši vien daudzi par to apvainojas. Taču gada beigās Ksenija tikpat nežēlīgi kritizē pašas neveiksmes stila ziņā – viņa pati izrēķinās ar sevi. Pašironija – visai reti sastopama rakstura īpašība zvaigžņu vidū, bet Ksenijai tā piemīt.

Pēc savām nenotikušajām kāzām ar miljonāru Aleksu Šustoroviču Ksenija vienu ceremoniju vadīja līgavas tērpā. (Atcerieties, kā tas notika angļu komēdijā «Četras kāzas un vienas bēres», kad viena no varonēm teica par pamesto līgavu: «Toties tagad viņai ir lieliska kleita. Vilks to mugurā, dodoties uz saviesīgajiem vakariem.» Tieši tā rīkojās Ksenija.) Kādu citu reizi viņa iznāca uz skatuves melnā lateksa kostīmā ar milzīgām uzpūstām krūtīm (smalka ironija par modi uz lielām silikona krūtīm un pašas pieticīgajām, toties – dabiskajām). Bet kādā no nesenajām intervijām Ksenija atzinās, ka speciāli noīrējusi teātri tam, lai no skatuves prožektoru gaismā nolasītu slavenā dzejnieka Andreja Orlova (Orlušas) dzejoli. Vispieklājīgākā šā poētiskā šedevra (to saku bez jebkādas ironijas piedevas) rindiņa skan šādi:

«Uzdāvināja man dzimšanas dienā piepūšamo Kseniju Sobčaku.»

Ceru, ka šis ieraksts agrāk vai vēlāk nonāks internetā un kļūs populārāks par «Ksenijas Sobčakas un Timati erotisko video», kurš acīmredzami ir tas produkts, kas tiek radīts publikas piesaistīšanai pēc draiskulīgajiem Perisas Hiltones home video paraugiem.

Starp citu, par Perisu, kuras Krievijas analogs tiek uzskatīta Ksenija Sobčaka.

Vai jums nešķiet, ka publika alkst jūs ieraudzīt nevis drosmīgu un atbrīvotu, bet gan trauslu un neaizsargātu? Galu galā Perisas Hiltones asaras, kas pa ceļam uz cietumu ritējušas pār viņas vaigiem, devušas viņai tik daudz jaunu pielūdzēju.

– Kur jūs to rāvāt? Mana profesija ir radīt cilvēkiem svētkus, viņi no manis gaida pozitīvas emocijas, nevis asaras.

Profesionālie svētku rīkotāji parasti sirgst ar mizantropiju.

– Bet es arī esmu mizantrope! Lūk, piemēram, vakar visi devās uz klubu, bet mēs ar draugiem pasēdējām, iedzērām tēju. Es jau sen neizjūtu baudu no trokšņainām kompānijām un klubu dzīves.

Kur tad jūs uzlādējaties?

– Man patīk sports: fitness, joga, pilates. Plus skaistuma saloni, masāžas, spa procedūras. Lūk, tie ir mani akumulatori.

Kādā korporatīvajā vakarā, ko jūs vadījāt, patiešām bija ļoti jautri. Taču man šķita, ka šajos svētkos bija kaut kāda sadomazohisma piedeva. Viesi – un tie nebūt nebija nabadzīgi cilvēki, kas raduši komandēt darbā, – lēkāja pie jums kā zaķīši un guva baudu no tā, ka jūs viņus publiski pazemojāt.

– Nenoliedzami ir tas, ka šiem cilvēkiem patīk, ka viņus izsmej, par viņiem ņirgājas. Bet es taču tieši tāpat ņirgājos arī par sevi. Tā ka mēs tajā brīdī esam absolūti vienādos apstākļos. Un es vienmēr jūtu robežu, ko nedrīkst pārkāpt.

Bet ir taču gadījies, ka esat pāršāvusi pār strīpu? Vai bieži nācies atvainoties?

– Atvainoties man nākas tuviniekiem un draugiem, kad es viņiem daru pāri. Un kaut kas tāds notiek diezgan bieži. Bet lai es atvainotos par katru vārdu, ko esmu pateikusi no skatuves, – nekas tamlīdzīgs nav bijis. Es ļoti rūpīgi gatavojos uzstāšanās reizēm un vienmēr sevi kontrolēju.

…Soļot pa asmeni – riskants pasākums. Pirms gada slavenā augstākās sabiedrības dāma Olga Rodionova iesūdzēja Kseniju Sobčaku tiesā, vienu no viņai veltītajām publiskajām replikām novērtējot kā apvainojumu. Tiesa nolēma prasītājai izmaksāt kompensāciju par morālo kaitējumu. Ksenijai nācās šķirties no 20 tūkstošiem rubļu (mazliet mazāk par 700 ASV dolāriem). Taču, ņemot vērā viņas ienākumus (2,3 miljoni dolāru pērn un 4. vieta pašu bagātāko un populārāko Krievijas šovbiznesa darboņu sarakstā, pēc žurnāla Forbes), sods ir ne vien simbolisks, bet savā ziņā pat apkaunojošs – abām pusēm.

"Ksenija, kam jums žēl tērēt naudu?" – "Absolūti nekam"

Nauda – tā ir tāda substance, no kuras jāšķiras ar vieglu roku. Man patīk to pelnīt un patīk to tērēt.

FOTO: L'Officiel Latvia

Sobčaka ir darbaholiķe, kuras darbadiena bieži ilgst 12–14 stundas.

«Visvairāk mani kaitina trivialitāte – kaut kas nodeldēts, novazāts, svešais, kas tiek atkārtots, tas, kam nav savas sejas. Lūk, piemēram, vakar biju «Jaunā viļņa» afterpārtijā, kur uzstājās grupa Поющие трусы («Dziedošās apakšbikses»). Šausmīgs nosaukums, briesmīgas izmālētas skuķes, kaut kādi drausmīgi tērpi – visīstākais trešs! Tas viss izskatījās tik vulgāri, tik absurdi, ka tajā visā jau bija sajūtams kaut kāds stils. Un man tas nešķita triviāls.» – «Bet, kad Renāta Ļitvinova lidlaukā atteicās izkāpt no autobusa, kamēr netiks aizvākti fotoreportieri, – vai tas nav triviāli?» – «Man – nē. Ja Renāta nevēlas tikties ar fotogrāfiem, tātad tas nozīmē, ka viņai ir tam iemesli. Varbūt viņa slikti izskatījās vai slikti jutās… Viņai ir absolūtas tiesības!»

Pēc izglītības Ksenija ir politoloģe. Viņas diplomdarba tēma bija Francijas un Krievijas prezidentālo institūciju salīdzinošā analīze. Saprotams, ka es nevarēju viņai neuzdot jautājumu par Karlu Bruni – ne jau par pašu Francijas prezidenta dzīvesbiedri, bet gan par iespējamo tādas figūras parādīšanos Krievijas pirmo personu vidū.

Ne velti par galveno Krievijas sieviešu elku ilgus gadus bijusi Alla Pugačova

«Manuprāt, tas jau ir no fantastikas. Krievijā nekas tamlīdzīgs nekad nenotiks, katrā ziņā tuvākajā laikā noteikti ne. Iemesls ir mentalitātes atšķirībās. Frančiem galvenā dzīves vērtība ir mīlestība un brīvība. Tāpēc, kad prezidentam parādās jauna sieva (nosacīti jauna – Karlai ir vairāk par 40 gadiem), slaida, kopta, skaista, franči par viņu spēj priecāties. Vai arī apskaust. Krievijā viņš momentāni zaudētu vēlētāju atbalstu. Protams, ne visu. Man, piemēram, ir žēl, ka mūsu prezidents nevar apprecēties mīlestības dēļ… nu, teiksim, ar kādu jauniņu skaistu sportisti. Manas paaudzes cilvēki tikai priecātos par tādu izvēli. Taču elektorāta lielākā daļa – diezin vai. Jo kas tad mums ir elektorāta lielākā daļa? Parastas vecenes – ne vairs jaunas, ne pārāk skaistas, ne pārāk koptas, ar lieko svaru. Skatoties uz tādu pašu veceni blakus prezidentam, viņām ir patīkami asociēt sevi ar viņu. Topmodele viņas kaitinātu.

Tāpēc sievietes mūsu valsts varas aparātā ir tik neizteiksmīgas. Viņas ir sabiedrības spogulis.

Ne jau mēs esam varas atspulgs, bet tā ir mūsu atspulgs. Ne velti par galveno Krievijas sieviešu elku ilgus gadus bijusi Alla Pugačova un nevis, piemēram, Sofija Rotaru. Jo viņā – šajā korpulentajā, vulgārajā, dzerošajā būtnē – krievu sievietes saskata pašas sevi.»

Bet šodien jaunatnei ir citi lomu modeļi un paraugi. Un Ksenija Sobčaka ir viena no tiem. Vien rodas jautājums – ko mēs spējam viņā saskatīt? Glamūrīgu sabiedrības dāmu, zvaigzni ar maitas gājieniem, ekstraklases saviesīgu vakaru vadītāju, oligarhu savaldītāju vai mūsdienu tikumu atmaskotāju? Sobčakai ir daudz tēlu, un ne jau visus no tiem mēs esam redzējuši. Jo viņai ir tikai 29...

Uz augšu