Kad dēlam vai meitai uzrodas otra pusīte (2)

«Tā ir viņu dzīve un nevajag iejaukties!» savā enerģiskajā balsī saka Ilga. Viņas ģimenē gan nav klasiskas vecāku, bērnu un mazbērnu situācijas. Ilgas mamma bija no bērnunama, savukārt tēva mamma nomira, kad Ilga bija tikko dzimusi. Tāpēc, kad viņa iepazinās ar savu vīru Agri, kam pūrā nāca līdzi omīte, tā bija viņas pirmā pieredze ar vecvecākiem. Taču omīte, lai gan jau 82 gadus veca, bija tik sprigana un darboties griboša, ka mazdēla sievas audzināšana viņai nebija ne prātā. Savukārt vīra mamma dzīvoja Rīgā un retajās ciemošanās reizēs arī dēla ģimenē nejaucās.

Ilgas vīrs jau astoņus gadus dzīvo Anglijā – tas bija viņa sapnis. «Un līdz ar to, saproti pati, ka attālums mūsu dzīvē ir ieviesis korekcijas,» viņa neslēpj. «Taču, lai arī mūs vairs nevar saukt par ģimeni, mēs esam saglabājuši draudzīgas attiecības un, kad sazvanāmies, stundu varam runāt par visu ko.» Tāpēc

Ilga iebilst teicienam, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis.

«Es uzskatu, ka pat tad, ja mīlestība izirst, var palikt draudzība.» To viņa saka gan par savu pieredzi, gan par savas meitas Namedas attiecībām.

Nameda (21 gads) ar savu draugu Austri (22 gadi) nupat atzīmēja savas iepazīšanās piekto gadadienu. Abiem jau ir 3 gadus vecs dēliņš Kristers. Taču abi jaunieši nedzīvo kopā. Kad Kristers piedzima, Nameda mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Pa dienu, kamēr meitene bija skolā, mazulīti pieskatīja auklīte. Vēlāk abi jaunie vecāki sāka strādāt, noīrēja savu dzīvoklīti, taču drīz saimnieki to pārdeva, un tagad ir tā, ka Nameda ar mazo Kristeru dzīvo pie Ilgas Grobiņā, bet Austris pie savas mammas Karostā.

«Precējušies viņi nav, un es nezinu, vai kādreiz apprecēsies,» saka Ilga. «Varbūt viņu attiecībās ir kāda pauze, varbūt vēl kaut kas cits, jo viņi par vecākiem kļuva ļoti jauni. Taču man lielākais prieks ir par to, ka viņiem ir labas un draudzīgas attiecības, ka arī Austris, kad vajag, pieskata dēliņu, ka viņš studiju starplaikos ieskrien pie manis darbā padzert kafiju vai palīdz salabot datoru, ka mēs mierīgi varam izrunāties un nevienam ne ar vienu nav nekāda naida.» Un viņa atklāj: nekad neesot ienācis prātā to puisi sunīt par kaut ko.

«Lai tikai nav muļķis!» – tā bijusi viņas vienīgā vēlēšanās, domājot par meitas otro pusīti.

Te nu Ilga smejas savus gardos smieklus. «Tieši tā – lai ir mērķtiecīgs!» viņa precizē, ko ar to domājusi. Un Austris patiešām tāds esot.

Un tas pats attiecas uz dēla Naura (19 gadi) draudzeni. Te gan Ilga piebilst, ka pēc viņas domām sievai jābūt ne tikai gudrai un mērķtiecīgai, bet arī labi jāprot gatavot ēst. «Man patīk cept, vārīt un šmorēt, un Nauris ir gardēdis, viņš ir pieradis labi paēst, un tie divi metri kaut kā ir jāpabaro,» Ilga atkal smejas. Nauris gan mammai stāstījis, ka viņa draudzene Andželika ļoti garšīgi gatavo lazanju. Un, lai gan abi draudzējas jau aptuveni gadu, oficiāli iepazīstinātas vēl neesot un, tikai garām ejot, viena otru redzējušas. Taču Ilga nemaz nedomā cirst dūri galdā, lai dēls tūlīt ved rādīt savu meiteni. «Gan jau, kad pienāks laiks un pats jutīs, ka vajag mūs iepazīstināt,» viņa saka un velk paralēles ar sevi: Nauris ir mans dēls – tur ar varu neko!

«Kādreiz es biju daudz piekasīgāka, bet visu pa vietām salika laiks, kad cīnījos ar vēzi,» Ilga stāsta. «Kad gulēju reanimācijā, dzirdēju, kā no rīta māsiņas, viena otru nomainot, saka: viņa vēl ir dzīva. Un tad es sev solīju, ka, ja vien izdzīvošu, palīdzēšu izaugt kādam bērniņam. Un nu man šī apņemšanās jāpilda! Tāpēc uzskatu, ka nav vērts šķiest spēkus kaut kādiem nelietderīgiem kašķiem un jaukties citu dzīvē.»

Situācijas

Tests ar kartupeļu pankūkām

_{Agita, 35 gadi:}

Pirmo reizi gaidot ciemos manu toreizējo draugu un tagadējo vīru, mana mamma izcepa kartupeļu pankūkas – mūsu ģimenē ļoti iecienītu ēdienu. Saklājusi galdu, viņa aicināja mūs cienāties. Mans draugs, uzlicis uz šķīvja pankūkas, sāka meklējoši raudzīties apkārt. «Tu kaut ko meklē?» mamma pajautāja. «Jā, ievārījumu!» viņš atbildēja. Mēs abas ar mammu apmulsām – nevienai no mums nevarēja ienākt prātā, ka kartupeļu pankūkas ēd ar ievārījumu. Tās taču ēd ar skābo krējumu kā mūsu ģimenē! Savukārt manai draudzenei bija pretējais variants – viņu ģimenē šīs pašas pankūkas ēd ar ievārījumu, un viņas draugs nevarēja saprast, kāpēc galdā nav skābā krējuma.

Gribu visu zināt!

_{Zaiga, 26 gadi:}

Tolaik mēs ar draugu vēl nedzīvojām kopā, taču es bieži pie viņa paliku. Un viņa mamma mani vienmēr ļoti sīki pratināja par mūsu attiecībām, par to, ko viņas dēls dara un nedara, kas viņam patīk un kas nepatīk, un tā tālāk. Skaidrs, ka man tāda pratināšana nepatika, un skaidrs, ka es viņai mūsu attiecību nianses nestāstīju. Sapratusi, ka no manis neko neizspiedīs, viņa meta kažoku otrādi un sāka mani zākāt:

kā man neesot kauna nākt uz viņas māju un palikt tur pa nakti,

viņa sūtīja man uz draugiem rupjas vēstules un visādi citādi centās pazemot, līdz mēs sapratām, ka jātinas no turienes prom.

Nu tad beidzot, Andrīt!

_{Juris, 34 gadi:}

Mana sievasmāte ir ļoti sirsnīgs cilvēks un ar savu sirsnību viņa mani satrieca jau pirmajā tikšanās reizē. Aizgāju ciemos pie savas draudzenes, mamma ļoti gaidījusi, saklājusi bagātīgu galdu. Un, kā es nāku pār slieksni, tā viņa atplestām rokām man pretī, ķer, spiež, bučo un sauc: nu tad beidzot, Andrīt! Apmulsu es, apmulsa mana draudzene, bet ne viņas mamma. «Ko? Ko es izdarīju?» viņa nesaprata mūsu mulsumu. «Tas ir Juris!» mana draudzene, bažīgi skatīdamās uz mani, teica mammai. Es jau nodomāju: aha, tātad pirms manis bija Andris! Situācija tāda neveikla. Bet izrādījās, ka tā sauc manas draudzenes tēvu. Tagad mēs esam precējušies jau astoņus gadus un neko par kaut kādu iepriekšējo draugu Andri sieva tā arī nav stāstījusi. Toties sievasmāte gan ne vienreiz vien paķer uz zoba: nu ko –

bišķi sirds noklapēja? Skaidrs, ka noklapēja!

Garšīgs rausītis!

_{Guna, 23 gadi:}

Mana astoņpadsmitā dzimšanas diena bija tā reize, kad mana mamma atbrauca iepazīties ar manu draugu. Draudzējāmies neilgi. Un mamma pati bija izcepusi ļoti smalku kūku. Ļoti smalku! Mans draugs, apēdis savu gabaliņu, bez kāda patosa noteica: «Garšīgs rausītis!» Lieki teikt, kā tas iedzēla sirdī manai mammai, jo, pirmkārt, viņa bija centusies un tortes cepšanai patērējusi ļoti daudz laika. Un, otrkārt, viņa nav no Kurzemes un viņai vārds rausītis nozīmē kaut ko pavisam necilu. Tāpēc manā nākamajā dzimšanas dienā viņa patiešām izcepa īstu rausīti – tādu plāceni.

Brīnumatslēdziņas nav!

_{IVETA GĒBELE, centra «Ģimenei» psiholoģe:}

Ieiešana sava mīļotā cilvēka ģimenē vienmēr ir saistīta ar vairākām niansēm, taču nav tādas brīnumatslēdziņas, kas derētu, lai atslēgtu visas durvis un saņemtu garantiju, ka viss notiks ļoti veiksmīgi.

Taču ir dažas svarīgas lietas, kuras ievērojot, šis process būs vieglāks visām iesaistītajām pusēm.

• Pirmām kārtām vecākiem, kas palaiž tautās meitu vai dēlu, ir ļoti svarīgi saprast, ka bērns nav viņu privātīpašums, viņš ir dots uz laiku, tāpēc dēlu vai meitu ir jāprot atlaist. Gan emocionāli, gan fiziski. Šī atlaišana arī ir kā svētības došana viņam tālākajā dzīvē. Tādu saņemot, jaunajam cilvēkam būs daudz vieglāk ieiet citā ģimenē, jo viņš jutīsies brīvs.
• Otra nianse ir prasme pašam ieiet citā ģimenē un to pieņemt kā savu jauno dzimtu. Dzimtā ienācējam vai nu atrodas, vai neatrodas vieta. Ir ļoti svarīgi respektēt dzimtas cilvēkus, nevis ieiet tajā ar attieksmi: tagad es jums parādīšu, kā pareizi jādzīvo! Tad uz harmoniskām attiecībām grūti cerēt. Ir ļoti svarīgi respektēt un pieņemt šos cilvēkus, viņu vērtības un tradīcijas un saprast, ka katrs cilvēks ir savādāks un ka katram ir tiesības tādam būt. Nevis mēģināt otru pārtaisīt!
• Tieši tas pats attiecas uz jaunienācēja sagaidīšanu. Viņa uzņemšana ar stingru nosacījumu: «Pie mums dara tā!» – visticamāk, turpmākajām attiecībām būs ļoti postoša. Arī vedekla vai znots drīkst būt citādāki, viņiem drīkst būt atšķirīgi uzskati, vērtības un vēlēšanās. Jāmēģina tās pieņemt, un tad jau laika gaitā izdosies pierīvēties arī sākumā pavisam svešiem cilvēkiem.