Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Neoekspresionista Heinrihsona "Ceļš"

FOTO: publicitātes

Ivara Heinrihsona izstāde "Ceļš" apskatāma Māksla XO galerijā no 10.02. līdz 08.03.

Ivars Heinrihsons ir spožs neoekspresionisma pārstāvis latviešu mūsdienu glezniecībā ar izsmalcinātu ahromātisku krāsu paleti, kur melna līnija vai laukums ir pamatu pamats – gan ekspresija, gan stabilitāte.

Pretmetu izmantošana aptver visu Ivara Heinrihsona daiļradi – gan izmantotajā tēlu sistēmā, gan krāsu lietojumā, gan otas žestā. Baltais un melnais, gaišais un tumšais, miers un kustība kā ieelpa un izelpa – viss ir pulsējošs un savstarpēji nomaina viens otru, savstarpēji pievelkas, savijas un atgrūžas.

Mākslinieka jaunākā personālizstāde

CEĻŠ paver visu Ivara Heinrihsona pasauli, kas, no vienas puses, ir it kā noteikta un iemieso sevī konkrētus tēlus un formas, bet no otras puses atklājas kā haoss, kas jāsakārto.

Ivara Heinrihsona glezniecība ir nospriegotas domāšanas rezultāts, kas atklājas tēlainā formā. Līniju mudžekļi un šautras ir neapzinātā “es” izpausmes, bet uz tā viss balstās. Gleznojums top par pārdzīvojumu un vienlaikus par izpratni. Tajā jūtama it kā zīmējuma un kompozīcijas nepabeigtība, kur kāda līnija no jauna gatava izšauties uz audekla vai papīra.

Tieši šī neparedzamā, bet nojaušamā līnija raksturīga visiem Ivara Heinrihsona darbiem gan glezniecībā un zīmējumā, gan metāla stiepļu izlocītajos atveidos. Tāpēc arī Heinrihsona darbiem ir grūti piemērot rāmi – otas vēzieni iziet ārpus audekla noliktajām robežām. Arī zirgu figūras, roku žesti un kāju vēzieni balerīnām, klavieru stīgas neļaujas ierobežojumam.

Kāds vienmēr mēģinās (un lieki) Ivaram Heinrihsonam pārmest viņa tēmu nemainību – zirgus, baletu, klavieres un cilvēku pilsētā. Tikai tās nav tēmas, bet gan tēlu sistēma, kas personificē cilvēka ego (arī paša Heinrihsona) – pirmatnējo dabu, garu un intelektu. Tās ir gan domas, gan ķermenis un prāts, kas sevī satur visus pretmetus – cīņas un trauksmes (zirgs).

To skaidro arī paša mākslinieka izteikumi:

“Klavieres, zirgs – tās ir izpausmes formas manam iekšējam “es”.

Zirgs kā dabīga ekspresija, žests, kaligrāfija. Zirgs ir kā zīme, visatbilstošākā tam, kas ir manī. Tam, kas liek tiekties.

Klavieres kā kultūras zīme, kaut kas pamatā esošs. Tās liek sevi sakārtot.

Klasiskais balets ar savu stila un motīvu skaidrību vedina tiekties uz ideālo, trauslo, balto.”

Uz augšu
Back