Ebreju īpašumu prasība Latvijā – okupācijas seku likvidēšana (59)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

ASV ebreju prasība kopienai atdot Latvijā atsavinātos īpašumus, manuprāt, ir izcils juridisks un vēsturisks precedents tiesiskuma atjaunošanai Latvijā. Ne tikai tiesiskuma. Atsevišķu amatpersonu un juristu izteikumi, ka tam nav juridiska pamata vai juridiskās bāzes, visdrīzāk ir meli, lieli meli, vai pareizāk, šo personu milzīgas pretestības izrādīšanai ir kaut kādi iemesli vai interese slēpt noziegumus.

Pēc 1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas atjaunošanas ar 1990.gada 4. maija Deklarāciju un citiem konstitucionālajiem aktiem dažādu līmeņu Latvijas valsts amatpersonas savās interesēs vai atrodoties interešu konflikta apstākļos piesavinājās vai sankcionēja prettiesisku īpašumu piesavināšanos, ko kopumā maigi dēvē žargonvārdā – prihvatizācija.

Tāpat likums par īpašumu denacionalizāciju, kaut likumdošanas mērķis principā bija pareizs, tās realizācijas process ļoti lielos apmēros, kā izteicās "Rīgas Balsī" arī ilggadējais Rīgas domes deputāts Jānis Karpovičs, nelikumību apmērs bija ap 40%, vērtējams kā valsts un pašvaldību īpašuma plaša mēroga izkrāpšanas process kā īpašuma vērtības ziņā, tā pēc amatpersonu iesaistītā loka, kuri ieņēma vai pat pašlaik ieņem amatus valdības un/vai pašvaldību sistēmā.

Vērtējot šos prihvatizācijas un denacionalizācijas nelikumību apjomus pēc 1990.gada, nelikumīgi izkrāpto īpašumu atgriešanas procesu Latvijas pilsoņiem, valsts, pašvaldības, ebreju kopienas, citas Latvijas sabiedriskajām organizācijām varētu pielīdzināt 1940. un 1945. gada okupācijas rezultātā atsavināto īpašumu atgriešanas precedentam.

Šeit der piezīmēt, ka 90. gados īpašuma atgriešanai arī nebija nekādas likumiskās bāzes un tā tika radīta. Tāpat šodien pieņemt likumus izkrāptā īpašuma atgriešanai bez noilguma nav nekādu šķēršļu, ko var pieņemt, ja vajadzīgs, paralēli šo nelikumības faktu pārbaudes laikā.

Kādēļ tie ir meli, ka likumības atjaunošanai nav likumiskās bāzes vai pamata?

Pirmkārt, īpašumu piesavināšanās, iegūšana, apejot likumu vai iesniedzot fiktīvus dokumentus, šim īpašuma iegūšanas faktam ir turpinoša, nepārtraukta nozieguma raksturs. Noilguma tecējums varētu sākties vienīgi ar šā nozieguma fakta atklāšanu, konstatēšanu. Piemēram, kādēļ noilgums vai kā likumīgs valdījums netika attiecināts uz 1940.gadu, bet šodienas prettiesiskās plaša mēroga īpašumu izkrāpšanas faktus nevēlamies atklāt un veikt to atgriešanu likumīgajiem īpašniekiem?

Otrkārt, kas šodien pie šodienas Kriminālprocesa likuma liedz ierosināt kriminālprocesu šādas likumības pārbaudei un atklāšanai? Nekas. Pat uz jebkuru iesniegumu par it kā esošu noziegumu procesi tiek rosināti pēc jebkura pasūtījuma vai atteikts ierosināt, kaut tāds pamats būtu.

Proti, pēc ebreju kopienas pārstāvju, tieši Duglasa Deividsona vai cita pārstāvja ierosinājuma vai pat paziņojuma presē prokuratūra ir tiesiska ierosināt kriminālprocesu, jo skaidri saprotams, ka šie ebrejiem piederošie īpašumi ir nelikumīgi atsavināti un atdoti personām, kurām tie nepiederēja, un nevarēja tikt denacionalizēti vai privatizēti, nenoskaidrojot īpašnieku, piederību, jo neviens īpašums bez īpašnieka nekad nav pastāvējis.

Ar šādu iesniegumu prokuratūrā, manuprāt, varētu vērsties arī Latvijas Zemnieku savienība (LZS), tieši tās vadītājs Malta vai viņa pārstāvis, jo zināms, ka LZS piederēja un ir nelikumīgi atsavināti īpašumi daudzu miljonu vērtībā. Protams, pašmāju pretendentus valsts vara un tiesībsargājošās iestādes var ātri „atšūt”, atteikt izmeklēšanu, jo zināms, ka ģenerālprokurora vai cita augsta prokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Toties ir cits respekts, ja lietu, precedentu ierosina pasaules ebreju kopienas pārstāvji, bet LZS varētu solidarizēties ar ebreju kopienas prasību un uzturēt precedentu.

Par šāda precedenta par prettiesiski izkrāptā, piesavināta īpašuma atgriešanas ierosināšanu, ko sākusi ebreju kopiena, Latvijas piederīgie varētu būt pateicīgi ebrejiem, jo šis fakts, kā jau minēju, pielīdzināms 1940. un 1945. gada okupācijas seku likvidācijai. Nav taču starpības vai īpašumu noziedzīgi atsavināja okupācijas rezultātā un to atjaunoja likumīgajiem īpašniekiem, vai to plašos mērogos izkrāpa denacionalizācijas un/vai privatizācijas procesā.

Kādā interneta komentārā pareizi bija teikts, ka ebreji Latvijā sastapsies ar „betona sienu” – Latvijas visu līmeņu amatpersonu un „gudro” Latvijas juristu pretestību vai spiedienu, kuri ir ieinteresēti nelikumību slēpšanā, lai nesāktu īpašuma pieprasīšanas procedūru. Ne jau velti pirms gadiem tika sagatavoti dokumenti vai lēmumu projekti ebreju prasību nosegt ar nodokļu maksātāju 32 miljoniem latu, tas ir, lai ar šādu summu, nosacīti ar šādu kukuli nodrošinātu denacionalizācijas un privatizācijas noziegumu slēpšanu uz mūžīgiem laikiem. Jājautā, vai šāda kukuļa maksāšana nav valsts nozagšanas paraugs, korupcija valsts mērogā, ja neizņemam un neatgriežam īpašniekiem dabā esošus izkrāptos īpašumus, samaksājam no nodokļu maksātāju naudas?

Ir cits jautājums. Ja ebreji atkāpsies no savas īpašumu atgriešanas prasības un pakļausies spiedienam, ka neko vairāk nevar darīt, nokavēts vai tml., būs pamatotas vairākas bažas, tajā skaitā, ka kopiena samierinājās ar nelikumīgu variantu, piemēram, šo īpašumu tā tagadējie valdītāji daļēji pa kluso atpērk, lai slēptu noziegumus.

Toties Latvijas tautā paliks smagas nosēdas, neveselīgu sadzīviska rakstura attiecību uzjundīšana, ka, re, pasaules ebreji gribēja iedzīvoties uz nabadzīgās Latvijas tautas rēķina un saņemt 32 miljonus latu, ka, re, cik tie ebreji alkatīgi, kaut jāapzinās, ka tas nav alkatības jautājums, bet vēsturiskās un juridiski faktiskās taisnības atjaunošana, par ko runā Duglass Deividsons,

Viņš piebilsts, ka netiekot runāts par naudas kompensācijām, bet par īpašumiem, kas agrāk piederējuši ebreju kopienai. Tā esot būtiska atšķirība no likumprojekta, ko deputāti pirms vairākiem gadiem bija iesnieguši izskatīšanai Saeimā. Bet turpat publikācijās izskan D. Deividsona svārstīšanās, atkāpšanās no īpašuma atgūšanas, izsakoties, ka nauda, ko papildus no Latvijas varētu saņemt Latvijas ebreju kopiena, viņiem būtu iespēja izmaksāt pabalstus holokaustu pārcietušajiem Latvijas ebrejiem. Kas tas ir, divkosība?

Un tomēr, gaidīsim ebreju konsekvenci un rīcību īpašumu atgūšanā un šā izcilā precedenta turpināšanu līdz galam, nevis naudas „izspiešanu” no Latvijas nodokļu maksātājiem, kas pilnīgi nepieļaujams.

Cieņā,

Imants, jurists

Komentāri (59)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu