14.februāris... Man šī diena nav tikai Valentīna diena, visu mīlētāju diena, man tā ir īpaša diena, kad satiku savu LIELISKO...
Liktenīgā satikšanās: 14. februāris!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viss sākās ļoti vienkārši... Aiz garlaicības un dzīves rutīnas bija vēlme reģistrēties kādā iepazīšanās portālā, un to arī izdarīju, kādas trīs dienas sarakstījos ar visādiem cilvēkiem, tad sapratu - ai... jādzēšas ārā, nav ko tērēt laiku, bet tad 2010.gada 22.decembrī, tieši pirms Ziemassvētkiem, uzrakstīja kāds vīrietis ... un uzrakstīja vēstuli, nevis vienkārši: «Sveika, kā klājas?» vai kaut ko tamlīdzīgu, bet uzrakstīja man diezgan neparastu teikumu: «Tev ļoti interesanta seja.» Sākumā padomāju - ko tas vispār nozīmē... Nodomāju, ka neko neatbildēšu, tad, nezinu kāpēc, mani sāka mocīt tādi kā sirdsapziņas pārmetumi, ka nav glīti tā neatbildēt cilvēkam. Tad nodomāju - nu nē, atbildēšu kaut ko... Un mana intuīcija mani nepievīla. Pajautājot, ko viņš domājis ar to teikumu, viņš man atbildēja, ka man ļoti simpātiska seja, īpaši acis un smukais deguntiņš, tas likās ļoti jauki un lika pasmaidīt...
Tā sākās mūsu sarunas un turpinājās katru dienu, un tas kļuva par pieradumu, nevarējām kaut vienu dienu izlaist,
bija sajūta, ka atradu dvēseles draugu...
Tad sagaidījām kopā, virtuāli, Ziemassvētkus, arī Jauno gadu, kurā es pirmo reizi piezvanīju viņam tieši pusnaktī un salūtu pavadījumā apsveicu... Tās tik bija emocijas.. Domāsiet, kāpēc tad šos abus svētkus sagaidījām virtuāli? Ļoti vienkārši... liels attālums mūs šķīra: es Rīgā, viņš pie Liepājas, un aizņemtās dzīves dēļ nevarējām satikties... Tā dienas gāja un gāja, ar katru dienu arvien vairāk sarunas, pat strīdi ir bijuši, arvien vairāk atklātības, arvien jauni plāni par pirmo tikšanos, arvien lielākas sajūtas, ka runājies ar cilvēku, kas tevi saprot, kas tevi atbalsta, neskatoties, ka neesi pat redzējis to cilvēku dzīvē... mūsu vēlās sarunas pa telefonu, intīmas sarunas par dzīves jēgu, par mācībām, par darbiem, par ģimeni, par visu... visu...
Pirmo reizi... varēju runāt ar cilvēku par VISU... Un laiks turpināja iet, vēlme satikties bija vēl lielāka, bija pienācis februāris, un tad viss, pateicām: «Nevar tā ilgāk...» un, tā kā tuvojās Valentīndiena, izdomājām: viss... viņš brauks pie manis, bet tur, kur viņš dzīvo, vienīgais autobuss uz Rīgu izbrauc 5:00 no rīta... Bet nu nekas, viņš piecēlās ļoti agri un devās uz autobusu, un ārā tajā gadā bija -30 grādi... ļoti auksta ziema... Es arī tajā dienā piecēlos agri, lai var sataisīties, izdomāt, ko uzvilkt, domāju, kā uzvesties, par ko runāsim... Visu rītu uztraucos... līdz brīdim, kad pienāca laiks satikties... Un tas brīdis bija klāt... Pulkstenis 8:45, autoostā mēs bijām blakus viens otram... Ieskatījāmies acīs, un ziniet... mīļie lasītāji... nebija uztraukuma, bija tikai emocijas, bija tikai labas sajūtas, bija prieks, ka beidzot esam kopā, reālajā dzīvē... Un jā... mūsu
pirmais randiņš varēja sākties... ārā -30 grādi,
bet mēs staigājām pa Rīgu, bija auksti, bet jūtas mūs sildīja, iegājām kafejnīcā paēst, pasildīties, sarunas tik ritēja un jūtas virmoja, likās, ka apkārt lido mazi amoriņi un šauj ar bultiņām...
Bet tad diemžēl pienāca laiks, kad viņam nācās braukt prom atpakaļ uz mājām... Atvadījāmies, bija PIRMAIS skūpsts, apskāvieni... Aizbraucot mājās, joprojām vēderā lidoja tauriņi... Ar šo vīrieti varēja izjust daudz emociju, jaunu, neizjustu... Pēc pirmā randiņa atkal esot prom vienam no otra, mēs turpinājām kontaktēties, atkal vēlās sarunas, atkal plānu kalšana par randiņiem... Un atkal laiks gāja, atkal bija problēmas satikties... Tad jau pienāca marts, un izdomājām, ka šoreiz braukšu pie viņa... Aizbraucu... Mani sagaidīja ļoti mīļi, arī viņa vecāki, viņš bija uzspējis visu par mani pastāstīt, izstāstīt, cik jauka esmu, un vēl visu ko... Un tajā reizē, kad biju aizbraukusi pie viņa, bija atkal jaunas emocijas...
bija mana PIRMĀ reize, interesanta, kaislīga un neaizmirstama...
Jā, ar šo LIELISKO vīrieti daudz esmu piedzīvojusi un turpinu to darīt... Tagad viņš manis dēļ mainīja dzīvesvietu, mainīja darba jomu, savāca savas mantiņas un aizbrauca dzīvot uz Rīgu, un tagad nu jau trešo gadu esam kopā... Šo vīrieti es vienmēr uzskatīšu par LIELISKO, jo viņš manis dēļ ir izdarījis daudz un turpina to darīt...
Jana.