Atceros vēl tā, it kā tas būtu noticis vakar. Braucu piecas stundas autobusā, trīcošām rokām pie cilvēka, ko pazinu tikai īsziņu veidā. Pirmo reizi tik ļoti biju pārbijusies, bet tas viss bija velti.
Tāds kā viņš ir tikai viens!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tik ļoti man līdzīgu vīriešu kārtas pārstāvi es nebiju satikusi. Abiem patīk hokejs, skatāmies to, kas patīk abiem, rozes, skūpsti, glāsti. Viss, ko esmu vēlējusies. Jau labu laiku dzīvojam kopā. Pieņēma viņš mani, neskatoties uz to,
ka man jau bija bērniņš no citām attiecībām, viņš pieņēma viņu kā savējo.
Tiekam lutinātas abas, lai gan bieži aiz savas ērcības viņam ko pārmetu, bet zinu, ka nav pelnījis, darbus prot visus, lai gan reizēm neļauju viņam kaut ko darīt, jo pati māku iedzīt naglu vai ieskrūvēt skrūvi sienā. Cenšos pēc iespējas biežāk savu mīļoto, savu lielisko vīrieti palutināt ar kādu pašas ceptu gardumu, vai tā ir kūka vai rulete, vai kāds cepums, viņš to novērtēs un vienmēr pateiks mīļu paldies par vakariņām, ko taisīju. Ne reizes neesmu viņu salīdzinājusi ar kādu no saviem bijušajiem,
jo tāds kā viņš ir tikai viens.
Mīlošs, ar humora izjūtu, reizēm mani paķircina. Viņš nav pelnījis, ka es ar kādu viņu salīdzinātu, jo viņš ir pats, pats labākais. Un par to es viņu mīlu.
Sintija