Karalis, kurš stostās, un mazgadīga Elizabete II

FOTO: publicitātes

Filmā "Karaļa runa" ("The King’s Speech"), kuras pamatā ir patiesi notikumi pašreizējās Anglijas karalienes Elizabetes II tēva dzīvē, galvenās lomas atveido Kolins Fērts (Colin Firth), Džefrijs Rašs (Geoffrey Rush) un Helēna Bonema Kārtere (Helena Bonham Carter).

14 nominācijas Britu kinoakadēmijas (BAFTA) balvai, septiņas "Zelta globusam" un viens no tiem arī iegūts - par labāko aktieri Kolinu Fērtu. Vai filma ir tā vērta? JĀ!

FOTO: publicitātes

Apraksts: Anglijas karalis Džordžs VI negaidīti kāpa tronī, kad viņa brālis Edvards pēc tēva, karaļa Džordža V nāves no tā atteicās. Jaunais karalis netīkoja pēc karaļa troņa, jo visu mūžu bija cietis no runas defekta. Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai bija nepieciešams līderis, un karaļa sieva Elizabete pierunāja vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga. Lai gan iesākums bija grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojās ciešas saites. Ar Laionela, karaļa ģimenes, valdības un Vinstona Čērčila atbalstu karalim izdevās pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju...

FOTO: publicitātes

Pārdomas: "Karaļa runa" ir viena no tām retajām filmām, kad vienīgā vilšanās ir apziņa - filmai beidzoties, jāceļas kājās un jāpamet zāle. Izglītojoša, skaista un ļoti smieklīga vēsturiska drāma ar pavisam vienkāršu, bet perfektu scenāriju un lielisku aktierspēli. Filmas sižets ir balstīts uz patiesiem notikumiem, bet, vai tie ir vēsturiski fakti, nav zināms, un, ja godīgi, nav arī svarīgi.

Filma mums stāsta ne tikai par Lielbritānijas karaliskās ģimenes nedienām un Otrā pasaules kara sākuma politiskajām intrigām, bet arī par savdabīgu draudzību starp augstdzimušu princi un "parasto mirstīgo", par to pateiksimies Tomam Hūperam (Tom Hooper), "Karaļa runas" režisoram. Grūti pat teikt, kas šajā filmā ir tik labs, laikam jau vecais labais teiciens "Viss ģeniālais ir vienkāršs" kārtējo reizi sevi ir pierādījis. Nedaudz mulsināja agresīvā montāža, sākumā nevarēja nepamanīt arī visai uzbāzīgu platleņķa objektīvu izmantošanu, savdabīgas kompozīcijas, bet filma lēnām "nomierinājās".

Iespējams, ar šo haotisko stilu režisors mums vēlējās vizualizēt haosu mūsu galvenā varoņa galvā.

"Karaļa runa" ir piezemēta, nesteidzīga filma, kurā viss veidots pareizi un pārdomāti. Kad stāsts kļūst skumīgs, tas tiek kompensēts ar kādu lielisku joku un otrādi, brīžiem nevar saprast - asaras acīs ir no smiekliem vai kādas skumjākas atziņas? Kolins Fērts tik ticami tēlo stostīgo karali Džordžu VI, ka brīžiem šķiet, vai tikai realitātē nestostās arī pats Kolins? Visticamāk, ka Kolins Fērts par šo ticamo stostīšanos un karalisko emociju bagātīgo tēlošanu tiks pie Oskara.

Starp citu, ir tādas filmas, kas šķietami radītas tikai Oskara balvas iegūšanai, briti tam pat piešķīruši apzīmējumu "Oscar bait". "Karaļa runa" šķiet taisīta pēc līdzīgas receptes, bet šoreiz tas sanācis ļoti prātīgi, skatītāju nekaitina un filma nostrādā dabīgi, nerodas sajūta, ka emocijas tiek iebarotas ar karoti.

FOTO: publicitātes

Kad karalis Edvards vēja galvā, tauriņu vēderā un regulāru karalisku paģiru dēļ troni pamet un atstāj karalistes pirmā cilvēka lomu Džordžam VI, kuram izrunāt vienu teikumu prasa teju desmit minūtes, pēdējais dodas pēc palīdzības pie apšaubāma ārsta, Laionela Loga, kura ādā iejuties Džefrijs Rašs (vairāk pazīstams no "Karību jūras pirātiem"). Viņš sola karali izārstēt, bet pēc viņa noteikumiem, respektīvi, viņiem jābūt vienādiem un karalim par savām privilēģijām ir jāaizmirst. Par jokiem un smieklīgajām epizodēm filmā paldies jāsaka tieši Laionela tēlam, jo viņa mākslinieciskā, brīvdomājošā un snobiskā attieksme pret monarhiju un citām personām piešķir filmai savdabīgu kontrastu.

"Karaļa runa" mums atgādina - lai cik svarīga persona būtu karalis vai karaliene, reāli monarhs neko nespēj mainīt. Ne nodokli uzlikt, ne jaunu likumu pasludināt. Viņš vai viņa spēj vien labi izskatīties, uzrunāt tautu, tikties ar citu valstu līderiem un parakstīt papīrus, akceptējot vai noraidot kādu parlamenta prasību.

Jāuzslavē Helēna Bonema Kārtere, kura beidzot iejūtas sakarīgas personas jeb Džordža VI uzticamās, gudrās sievas un mīlošās mātes karalienes Elizabetes lomā, nevis tēlo raganu vai kādu citu briesmīgu pasaku mošķi. Šīs ir patīkamas pārmaiņas, un es ļoti ceru, ka mēs viņu līdzīgās lomās redzēsim atkal. Starp citu, filmā bija diezgan interesanti vērot Elizabetes un Džordža VI bērnus, jo viena no viņu meitām ir tagadējā Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Lai cik tas ļauni izklausītos, cik es sevi atceros, viņa vienmēr ir bijusi veca!

FOTO: publicitātes

Ļoti maza loma filmā veltīta Timotijam Spalam (Timothy Spall), taču tā ir pieminēšanas vērta, jo viņš atveido Vinstonu Čērčilu (Winston Churchill). Čērčils "Karaļa runas" notikumu laikā gan vēl nebija kļuvis par Apvienotās Karalistes premjerministru.

"Karaļa runa" ir ļoti cilvēcīga, jautra un skaista filma. Toms Hūpers ir prasmīgi salicis visu pa plauktiņiem, un es pieļauju, ka skatītāji nebūs vīlušies, ne gados vecāki, ne pusaudži. Es gribētu ticēt, ka tieši šādu filmu dēļ ir radīts kino - vienkārši lieliskai izklaidei un labi pavadīta laika pēcgaršai. Šī ir filma, kura jāredz obligāti.

Vērtējums: 9/10

Uz augšu