Top10 nozīmīgākie modernā džeza ieraksti

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

John Coltrane «A Love Supreme»

FOTO: Publicitātes foto

Džezs ir viena no spilgtākajām 20.gadsimta vizītkartēm. Tikpat intensīvs un pretrunīgs. Protams, izveidot nozīmīgāko modernā džeza ierakstu top 10 ir gandrīz neiespējami. Ir vismaz 1000 ierakstu, kuri droši varētu pretendēt uz šo statusu. Tāpēc jācenšas atrast tieši tos ierakstus, kuros pulsē džeza mūzikas vēsture, nevis uzskaitīt precīzus datumus, izdoto albumu secību un godalgas, jo to visu lasītājs šodien var pāris sekunžu laikā atrast tīmeklī. Svarīgāk ir ieraudzīt džeza mūzikas būtību, mūziķa personību, kura bieži vien atklājas dzīves detaļās. Manuprāt, noklausoties šos ierakstus, var ieraudzīt džeza psiholoģisko portretu, ieraudzīt to, kāpēc džezs joprojām baro tik daudz mūzikas klausītāju sirdis un prātus

10. Charlie Parker «Jazz at a Massey Hall» / 1953

Neprātīgais skrējiens

Charlie Parker «Jazz at a Massey Hall»

FOTO: Publicitātes foto

Čārlijs Pārkers ir modernā džeza tēvs. Tieši viņš dāvāja valodu, kurā līdz pat šai dienai runā džeza improvizācija. Pārkers bija be-bop radošās grupas līderis līdzās Dizijam Gilespijam, Maksam Roučam un Teloniusam Monkam. Ar saviem skaņdarbiem viņi uzspridzināja tradicionālo priekšstatu par džezu. Daudzi viņu laikabiedri teica, ka be-bop nav džezs. Boperiem patika ģērbties smalkos uzvalkos, viņi aizrāvās ar filozofiju, avangarda mākslu. Džeza vēsturē boperi bija pirmie, kuri necentās izdabāt, bet tieši izaicināt publiku. Pārkera spēles pievilcība slēpās emocionāli uzplēstajās improvizācijās, steidzīgajās skaņu virtenēs, kurās klausoties šķita, ka viņš kaut kur ļoti skrien, kur steidzīgais ritma pulss it kā drudžaini atkārto, ka atlicis ļoti maz dzīves laika. Tā arī bija. Čārlijs Pārkers sadega heroīna liesmās. Taču siltums no viņa dvēseles ir jūtams katrā džeza improvizācijā, kura izskan jebkurā pasaules malā nu jau sešdesmit gadus.

9. Billie Holiday «Lady sings the Blues» / 1956

Hipnotiskā balss

Billie Holiday «Lady sings the Blues»

FOTO: Publicitātes foto

Billija Holideja dzīves laikā nevienā džeza aptaujā tā arī neieguva godalgotas vietas. Vienmēr priekšā bija Ella Ficdžeralda un Lūiss Ārmstrongs. Viņai nebija plaša vai spēcīga balss, taču tembrs un maniere bija tik unikāla un atpazīstama, ka pietika tikai vienreiz to dzirdēt, lai atcerētos visu mūžu. Billijas Holidejas iedarbība uz publiku esot bijusi hipnotiska. Viņa bija atradusi savu balsi. Un tai nebija jābūt zīdainai un gludai. Tiem, kuri viņas dziesmas iemīlēja, bija pārliecība, ka tajās ir kaut kas no viņu pašu pieredzes; it kā pati dzīve. Pašai Billijai gan šķita, ka dzīve viņu ir piemānījusi. Bērnībā viņu pameta tēvs, 11 gadu vecumā izvaroja kaimiņš. Tālāk ceļi veda cauri bordeļiem, klubiem, cietumam, salauztam liktenim – līdz heroīna atkarībai, kura ne tikai atstāja graujošu iespaidu uz viņas balsi, bet 44 gadu vecumā arī nogalināja. Par spīti smagajam liktenim tieši Billiju Holideju daudzi 20. gadsimta izpildītāji, sākot ar Frenku Sinatru līdz Ērikai Badū, uzskata par savu galveno iedvesmas avotu.

8. Ornette Coleman «The Shape of Jazz to Come» / 1959

Starp ģēniju un šarlatānu

Ornette Coleman «The Shape of Jazz to Come»

FOTO: Publicitātes foto

Par Orneta Koulmana nozīmi džeza vēsturē joprojām strīdas. Vieni viņu sauc par ģēniju, citi – par šarlatānu. Mailzs Deiviss, izdzirdot viņa spēli, esot teicis: «Šim čalim galvā taču visas skrūves ir atskrūvējušās.» Basists Čārlijs Heidens atceras, ka pirmajā tikšanās reizē Ornets viņam esot teicis: «Nu, tu spēlē, kā tu jūti, intuitīvi meklē savu ceļu, esi brīvs.» Tādā manierē viņi esot muzicējuši vairākas dienas bez apstājas. Heidens vēlāk teica, ka viņš no šādas dāvātās brīvības un panāktās intensitātes esot piedzimis no jauna, mūziku dzirdējis it kā pirmo reizi.

Frīdžeza mūziķi atsacījās sekot noteiktai akordu struktūrai un striktiem ritma organizācijas kanoniem, mūziķi spontāni reaģēja viens uz otra spēli. Ierakstos valda spontanitāte, brīvība un apziņas plūsma. Ne velti par frīdžeza radošajiem domubiedriem uzskatīja abstraktā ekspresionisma māksliniekus. Tieši Džeksona Polloka glezna vēlāk greznoja Orneta Koulmana ieraksta vāku. Joprojām džeza cienītāju vidū nav vienprātības par frīdžeza vērtību, taču jāatzīst, ka agrīnie Koulmana eksperimenti joprojām skan pārsteidzoši svaigi un aktuāli. Albumam «The Shape of Jazz to Come» sekoja «Free Jazz: A Collective Improvisation». Kolektīvā improvizācija ar vēl nebijušu spriedzi. Tas daudziem bija dubultšoks.

7. Dave Brubeck Quartet «Time out» / 1959

Mānīgais vieglums

Dave Brubeck Quartet «Time out»

FOTO: Publicitātes foto

Piecdesmito gadu nogalē afroamerikāņiem džezs kļuva protesta forma un pašapziņas kalve. Tieši viņi vadīja džeza revolūciju un paplašināja mūzikas robežas. Tomēr arī starp baltajiem bija tādi, kuri iekļāvās tā laika džeza elitē. Viens no tiem bija Deivs Brubeks un viņa kvartets. Šā kvarteta atpazīšanas zīme bija Deiva Brubeka kompozīcijas un Pola Desmonda saksofona spēle. Laikā, kad Orneta Koulmana, Džona Koltreina, Sonija Rolinsa spēles maniere bija izaicinoša, Pola Desmonda saksofona spēle bija gaisīga un viegla. Tomēr šis vieglums ir mānīgs. «Time Out» ir albums, kurš pirmoreiz džeza mūzikā 4/4 taktsmēra vietā ieviesa 9/4 un 5/4 taktsmēru. Protams, albuma slavenākais skaņdarbs ir «Take Five». Skaņdarbs, kurš sākotnēji bija plānots kā bungu solo atkāpe, tomēr, pateicoties saksofonista Pola Desmonda labā garastāvokļa iespaidā radītai melodijai, kļuva par vienu no slavenākajiem džeza standartiem. Šīs plates mūzika kļuva par neiztrūkstošu piecdesmito gadu nogales bitņiku ballīšu fonu.

6. Erroll Garner «Contrasts» / 1955

Viņš tāds piedzima

Erroll Garner «Contrasts»

FOTO: Publicitātes foto

Erolu Gārneru mīl ļoti daudzi, arī mūsu maestro Raimonds Pauls. Gārners savas karjeras laikā piedzīvoja lielas albumu tirāžas, izpārdotus koncertus un neviltotu publikas mīlestību. Nevienu pat nemulsināja fakts, ka viņš tā arī nekad neiemācījās pazīt notis. Viņa daiļrades virsotnes laikā džezs piedzīvoja lielas izmaiņas – svinga ēru nomainīja be-bops, kūldžezs, tad sekoja hard-bops, frīdžezs un avangards. Taču Erolu Gārneru tas viss it kā neskāra. Viņš joprojām turpināja spēlēt savā neatkārtojami gaišā un bezrūpīgā manierē. Viņam bija savs laiks, sava gaume, savs stils. Viesnīcās krājās ne tikai ziedi, bet arī pianista nolietotie kurpju kalni. Izrādās, viņš savas spēles laikā tik ļoti enerģiski sita ritmu, ka viņa kreisās kājas apavi ļoti ātri nodila. Reiz intervijā viņam jautāja, ko viņš domā par džeza mūziku un savu vietu tajā. Viņš atbildēja: «Zini, draugs, man ar to visu ir mazs sakars, es neko daudz no tā nesaprotu. Es tāds piedzimu. Tā ir Dieva dāvana. Es spēlēju to, ko jūtu un dzirdu. Un viss.»

5. Stan Getz. Gilberto. Jobim «Getz/Gilberto» 1964

Mūzika siltam vasaras vakaram

Stan Getz. Gilberto. Jobim «Getz/Gilberto»

FOTO: Publicitātes foto

Ierakstot šo plati, tās autori nemaz nenojauta, ka tā kļūs par vienu no populārākajām un mīlētākajām visā džeza vēsturē. Sacerot un ierakstot šīs kompozīcijas, viņi, visticamāk, domāja vienkāršas un nedaudz skumjas domas. «Gilberto/Getz» lieliski piestāv siltam vasaras vakaram, tieši tādam vakaram, kuru mēs gribam apstādināt, – saulriets, maigs vējš, pludmales priedes, blakus tuvi cilvēki, rokās laba grāmata. Šajā mūzikā nav revolūcijas, nemiera, ambiciozu mērķu. Šeit nav komplicētu skaņu vai izaicinošu ritmu. Bet tieši tas šo albumu paceļ pāri citiem. Ja džeza improvizācija ir saruna, tad Stena Getsa saksofona spēle ir labs sarunu partneris. Gilberto vokāls un Džobima melodijas atgādina, ka dzīves jēga varbūt nemaz nav drudžainā sacensībā, savas patiesības pierādīšanā, bezjēdzīgā skriešanā, kas saindē dvēseli un mūziku.

Ja jums nepatīk džezs vai šķiet, ka tas ir grūti panesams troksnis, tad noriskējiet.

Varbūt «Gilberto/Getz» ir vienīgais albums, kurš jūsu ierakstu kolekcijā ir pelnījis pārstāvēt džezu.

4. Eric Dolphy «Out to Lunch» / 1964

Nākotnes mūzika

Eric Dolphy «Out to Lunch»

FOTO: Publicitātes foto

Multiinstrumentālista un komponista Ērika Dolfi mūzika jau kopš ierakstīšanas brīža 1964. gadā šķita kā nākusi no tālas nākotnes. Viņu varētu salīdzināt ar komētu, kura strauji parādījās un pazuda pašā spēka pilnbriedā. Savu šedevru «Out To Lunch» Dolfi ierakstīja 36 gadu vecumā pāris mēnešus pirms savas pāragrās nāves. Viņš saļima Berlīnē uz ielas. Kļūdas pēc vācu ārsti, redzot inteliģenta izskata jaunu amerikāņu džeza mūziķi guļam bezsamaņā, nodomāja, ka pie vainas ir narkotikas. Taču Ērikam bija diabēta lēkmes saasinājums. Tā vietā, lai viņam iedotu vajadzīgās zāles, viņu vienkārši novietoja palātā, lai viņš izgulētu reiboni. Tur viņš izdzisa. Ēriks, kurš ikdienā esot bijis ļoti kautrīgs un pieklājīgs cilvēks, mūzikā bija tieši huligānisks. Viņa skaņdarbi bija kā sitiens pa seju. Daudzi teica, ka viņa mūzika ir bezjēdzīgs troksnis. Tomēr, klausoties šo albumu, ir jāatceras, ka Ērika Dolfi muzikālais manifests balstījās pārliecībā, ka mūzikai un mākslai nav jābūt tikai izklaidei. Ar katru skaņdarbu viņš it kā teica: «Mēs jūs vairāk neizklaidēsim. Mēs kopā domāsim, nevis dejosim.» «Out To Lunch» ir albums ļoti pacietīgam un atvērtam klausītajam. Albums, kurš, iespējams, savu īsto klausītāju vēl gaida tikai nākotnē.

3. Charles Mingus «Mingus Ah Um» / 1959

Džeza pasakas

Charles Mingus «Mingus Ah Um»

FOTO: Publicitātes foto

Čārlzs Minguss bija ne tikai virtuozs kontrabasists, bet arī ambiciozs komponists, kurš nenogurstoši meklēja savu ceļu mūzikā. Viņa daiļradi virzīja nemitīga vēlme pateikt, ka afroamerikāņu džeza mūzika ir līdzvērtīga akadēmiskās mūzikas paraugiem. Rasu vienlīdzības ideja satrauca daudzus džeza mūziķus, taču jo īpaši Mingusu. Klausoties plati «Mingus Ah Um», rodas sajūta, ka dodies vēl nekad nedzirdētā ceļojumā uz pārsteigumu pilnu džeza pasaku, kur neiespējamais kļūst iespējams, kur mīt brīnumaini tēli, krāšņos karuseļos brauc mistiski putni, spalgi pūšot neredzētās taurēs, kur ielās iziet krāšņs karnevāls un uz milzīgām skatuvēm dejo jautri akrobāti vai skumīgi klauni. Arī stāsta noslēgums nekad nav paredzams. Minguss savā mūzikā izmanto afroamerikāņu muzikālās tradīcijas saknes – kolektīvās improvizācijās blūzi mijas ar gospeļiem, svingu nomaina be-bopa improvizācijas, liriskas melodijas mijas ar kaislīgiem kliedzieniem, kuri atsauc atmiņā afroamerikāņu dievkalpojumus. Minguss spēlē pasaulīgu mūziku, kura ir piepildīta ar reliģisku ekstāzi un dzīvesprieku. Melodisma, ritma un struktūru oriģinalitātes ziņā Minguss nenoliedzami ir viens no dižākajiem amerikāņu komponistiem. Ja jums liekas, ka dzīvē pietrūkst krāsu, izsīkušas neordināras idejas, radošajos meklējumos iestājusies rutīna, vai tādā gadījumā nav pienācis laiks Čārlza Mingusa mūzikai?

2. Miles Davis «Nefertiti» / 1968

Pauzes spēks

Miles Davis «Nefertiti»

FOTO: Publicitātes foto

Mailzs Deiviss bija superzvaigzne. Viņam patika skaļa publicitāte, pielūdzēju pūļi, švītīgas drēbes, dārgas automašīnas un bokss. Starp džeza cienītājiem ir arī tādi, kuri apgalvo, ka Deivisa nozīme džezā ir pārvērtēta. Ja tā arī būtu taisnība, tad, izdzirdot viņa spēli, šo apgalvojumu aizmirstu. Viņa neatkārtojamais un siltais trompetes tonis atbruņo un pārņem savā varā. Mailzs vienmēr ir novērtējis pauzes, klusuma, brīvas telpas vērtību. Reizēm svarīgāk ir bijis nevis nospēlēt notis, bet tas, kur viņš ir paklusējis, sajutis pauzes spēku. «Mazāk ir vairāk» – tā noteikti bija Mailza devīze. Viens no džeza slavenākajiem albumiem ir Mailza Deivisa «Kind Of Blue», tomēr arī bez šā skaistā ieraksta viņam ir daudz nozīmīgu albumu, jo viņš ir stāvējis pie gandrīz visu modernā džeza stilu šūpuļiem. Mailzs vienmēr spēja laikus pieslēgties aktuālajam, pat radot maldīgu priekšstatu, ka viņš ir virziena vienīgais atklājējs un virzītājs. Viņam nenoliedzami piemita spēja ap sevi sapulcināt ļoti talantīgus cilvēkus. «Nefertiti» ir pēdējais Mailza akustiskais albums. Albuma slavenākos standartus ir sarakstījis kvinteta patiesais dzinējs saksofonists Veins Šorters. Reizēm ir pat žēl, ka Veins palika spožās zvaigznes ēnā. Lai nu kā tas bija, bet, klausoties šo albumu, ir skaidrs: starp grupas mūziķiem valda tāda saskaņa, ka, šķiet, viņi pat domā sinhroni. Ar šo albumu beidzas džezs, kādu to visi pazina līdz tam. Tālāk sekoja fusion. Mailzs nemīlēja skatīties atpakaļ.

1. John Coltrane «A Love Supreme» / 1964

Mīlestība pāri visam

John Coltrane «A Love Supreme»

FOTO: Publicitātes foto

Džons Koltreins par leģendu kļuva jau dzīves laikā. Laikabiedri teica, ka Koltreins nespēlēja tikai notis. Viņš, spēlējot saksofonu, raud, kliedz, smejas, klusi čukst, sludina, ar viņa saksofona skaņām var ne tikai sienā izsist iedomātus caurumus, izkustināt tiltu pamatus, bet ar balādēm nomierināt raudošu bērnu. Saksofons ir viņa sirds domu pastiprinātājs. Koltreins koncertos nereti viena skaņdarba ietvaros esot improvizējis pat 40 minūtes. Tas esot bijis nogurdinoši un daudziem nesaprotami. Viņš it kā uzmācīgi vēlējās kaut ko pateikt, bet pietrūka nošu. Koltreina kvarteta mūziķi esot burtiski kūpējuši no pārpūles un sasprindzinājuma. No plates «A Love Supreme» ievadvārdiem var saprast, ka viņš ar mūzikas starpniecību meklē atbildes, cenšas uztaustīt dzīves jēgu, saprast, kāds ir mūziķa un mākslinieka virsuzdevums. Tieši Koltreins džezu iznesa no klubiem un deju zālēm, padarīja to par filozofisku pārdomu instrumentu. Šajā platē var dzirdēt ne tikai džeza vēsturi, verdzības un brīvības pieredzi, bet arī radoša cilvēka dvēseles meklējumus. Šīs mūzikas vēstījums ir vairākos līmeņos. Četrdaļīgajā svītā ir nopūtas, protests pret apspiešanu, sauciens pēc palīdzības, galu galā pateicība Radītājam par atbrīvošanu. Albumu «A Love Supreme» jeb Mīlestība pāri visam nevar ielikt džeza rāmjos. Tas ir viens no 20. gadsimta spilgtākajiem radošajiem testamentiem līdzās Borisa Pasternaka «Doktoram Živago» vai Andreja Tarkovska «Spogulim».

Uz augšu