Raimonds Pauls: ar to vibrofonu bija mūžīgi ziepes

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Raimonds Pauls savās mājās 1980. gados

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

Var atrast vairākus iemeslus, lai uzaicinātu uz sarunu Maestro Raimondu Paulu - gan zaudētā jeb, kā pats Pauls saka, viņam nozagtā «Krājbankas» nauda, gan nesen nosvinētā 77 gadu jubileja, gan «Jaunais vilnis» u.c. Kaut gan arī bez īpaša iegansta meklēšanas Paula viedoklis, bieži vien asprātīgs komentārs par jebkuru socpolitisku, muzikālu un ne tikai muzikālu tēmu ir aktuāls un svarīgs. Taču šoreiz galvenais iemesls, lai tiktos zem četrām acīm, ir atjaunotais Latvijas Radio bigbends un viss, kas ir par un ap džeza mūzikas attīstību Latvijā. Lai arī pēc pirmās telefona sarunas Maestro izklausījās nevaļīgs - «es jau neesmu nekāds džezmenis, tas ir tikai tāds mans hobijs» -, atkārtoti sazvanoties pēc pirmdienas koncerta, kurā Pauls muzicēja kopā ar bigbendu un itāļu džeza dziedātāju Robertu Gambarini, viņš piekrita tikties un gremdēties atmiņās par džeza mūzikas pirmsākumiem un šā nosacīti elitārā mūzikas žanra vietu 21. gadsimta Latvijas kultūrkartē.

Ir silta 30. janvāra pēcpusdiena. Bargā ziema beidzot sāk atkāpties. Pilsētā sācies atkusnis, no māju jumtiem krīt slapja sniega druskas un apledojušais vecpilsētas bruģis kļuvis bīstami slidens.

Norunātajā stundā dodos uz Latvijas Radio, kur Doma laukuma ēkas pagrabā ierīkots atjaunotā bigbenda štābiņš. Tur arī tiekamies ar Maestro.

Minētā telpa nav liela, taču tajā eleganti iekārtojies brūns neliela izmēra flīģelis, uz sienām redzami Latvijas džeza mūziķu foto - tāda kā REO (Latvijas PSR televīzijas un radio estrādes orķestris) slavas aleja: trompetists Gunārs Rozenbergs, saksofonists Raimonds Raubiško, viens no pirmajiem paša Paula un kontrabasista Egila Švarca dibinātajiem (1956. gadā) džeza sekstetiem, kurā muzicēja arī vibrofonists Eduards Ābelskalns, bundzinieks Haralds Brando, ģitārists Georgs Slaveckijs (Георг Славецкий) un talantīgais saksofonists un klarnetists Gunārs Kušķis, u.c.

Iekārtojamies mīkstajās mēbelēs un sarunas sākumā neviļus atgriežamies pie pirmdienas koncerta un atjaunotā orķestra.

TVNET: Kas ir šī telpa?

Raimonds Pauls: Te kādreiz bija garderobe, tagad šeit esam ierīkojuši tādu kā bigbenda bāzes vietu. Radio māja jau vēsturiski bija bāzes vieta Radio orķestrim jeb vieglās un estrādes mūzikas orķestrim, kā to kādreiz dēvēja. Redz, pie sienām šeit daudzu bijušo mūziķu foto, kas jau aizgājuši pie dieviem, arī orķestra 1980. gadu sastāva bilde, ar kuru uzstājāmies Maskavā (skat. video). Būtībā telpas mums ir, studija arī, bet nav finansējuma. Pagaidām šie daži koncerti organizēti ar dažu sponsoru atbalstu... koncertā puse laika jāvelta pateicības runām - paldies vienam, paldies otram.

TVNET: Kā tad palika ar kultūras ministres iesaisti šajā projektā?

Raimonds Pauls: Es par to nemaz vairs negribu runāt. Ja kādreiz tajās valdībās bija cilvēki, pat padomju laikā, kādi divi, trīs, ar kuriem varēja runāt, tad tagad tādu nav. Atceros, bija tāds Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Miervaldis Ramāns, un viņš mums piešķīra padomju laikā valūtu, lai mēs varētu nopirkt mūzikas instrumentus. Tam laikam ļoti labus.

TVNET: Vai tad bigbendam ir nepieciešams ārkārtīgi liels budžets, lai nosegtu algas?

Raimonds Pauls: Uz kopējā budžeta fona tā ir sīka vienība. Izrādās, Kultūras ministrijas budžetam tā nauda nemaz tik maza nav, taču man ir grūti par to runāt, jo pašu bieži liek zem sitiena, kad jautāju - vai visiem, kam nauda ir iedota, tiešām tā bija jādod? Tad sākas!

Beigās var sanākt kā tam nabaga Robertam Ķīlim - pieķērās augstskolām un ar ko beidza?

Operāciju Stradiņa slimnīcā. «Kas tas jums par orķestri? Kam tas vajadzīgs?» Man tad jāpierāda u.tml. Tas algu jautājums jau sāpīgs, protams, bet vai tiešām visiem ir jāpiešķir finansējums vai tikai tiem, kas ir profesionāļi un godam nes Latvijas vārdu pasaulē? Ja es būtu kultūras ministrs, es jau sen šādam orķestrim būtu algu uztaisījis. Diemžēl es tur netieku klāt.

TVNET: Kāda tad būtu nepieciešamā summa, lai uzturētu bigbendu? Lai nopirktu instrumentus, maksātu par telpām, nosegtu algas?

Raimonds Pauls: Mums pat nevajag instrumentus. Telpas arī šeit ir lieliskas. Vajadzētu 200 000 latu gadā.

TVNET: Džezs jau nav komercmūzika, un tam, manuprāt, vajadzētu saņemt valsts atbalstu.

Raimonds Pauls: Kas to viņiem pierādīs? Mēs (ar bigbenda vadītāju Māri Briežkalnu, - aut. piezīme) jau centāmies tagadējai ministrei (Žanetai Jaunzemei-Grendei, - aut. piezīme) kaut ko iestāstīt, nekas mums tur nesanāca. Solīja jau dotāciju. Diemžēl mums atteica. Nevar saprast to attieksmi. Jāskatās, kas tur stāv aiz muguras. Ja man būtu, tagad gan vairs nav, aiz muguras kāda politiska partija, kas ir pie varas, nu tad es varētu doties uz Saeimu un mēģināt pārliecināt, lai budžetā paredz kādu summu. Tikai tādā veidā var tikt pie tās naudas. Tas pats jau ar pasaules slavenībām - ir jābūt kādam menedžerim, kas iet un runā. Redzēs, cerams, ka lietas ies uz augšu... pirmdienas koncerts Operā bija veiksmīgs, un tas ir labs sākums.

TVNET: Kā jūs vērtējat jaunā bigbenda profesionālo līmeni? Salīdzinot arī ar veco REO. Tomēr divi koncerti īsā laikā ar diviem pasaules klases «Grammy» laureātiem. Vai pirmais pārbaudījums izturēts godam?

Raimonds Pauls: Nenoliedzami, ka tagad ir spēcīgāk, īpaši labā līmenī ir saksofonu grupa. Orķestrim gan vēl nav koncertpieredzes, taču tās notis, ko mums atsūtīja, ir izspēlējamas. Nav tā, ka nodarbojamies ar pašdarbību un netiekam galā. Būtībā mēs tagad varam uzaicināt jebkuru no pasaules mēroga džeza zvaigznēm. Tad arī loģiski radīsies skatuves pieredze.

TVNET: Koncertā bija jūtams zināms biklums.

Raimonds Pauls: Nu jā, tur jau tā lieta, ka šādā orķestrī diriģents nespēlē tik milzīgu lomu un vairāk ir kā tāds medijs starp orķestri un publiku. Bieži vien diriģents ir kā tāds šovmenis, kurš piesaka mūziķu solo, komunicē ar publiku, pakoķetē ... tādā ziņā vēl ir kur augt. Kārlis Vanags (kolektīva diriģents un repetitors, - aut. piezīme) ir talantīgs un ļoti labi strādā mēģinājumos, bet viņam ir «sevi jāpārdod arī uz skatuves». Tas viss vēl priekšā. Šobrīd pirmie kucēni ir veiksmīgi noslīcināti.

TVNET: Koncerta ievadsarunā ar Māri Briežkalnu minējāt, ka mums trūkst džeza vokālistu. Kur lai tos meklē un vai agrāk bija spēcīgi džeza vokālisti?

Raimonds Pauls: Ar retiem izņēmumiem.

Faktiski nopietnākais, kas šodien varētu pretendēt, pārslēgties un kļūt par labu džeza vokālistu, ir Intars Busulis.

Viņš arī spēlē trombonu, arī bigbenda sastāvā, un viņam tas patīk. Diemžēl jāsaka, ka šiem džeza dziedātājiem darba lauka gandrīz vispār nav nekāda. Ja vēl ar tām popdziesmiņām var pabraukāt pa laukiem un padziedāt, piedalīties kādos televīzijas šovos, tad ar džezu ir grūtāk.

Intars Busulis

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Viena no pirmajām džeza dziedātājām savulaik bija igauniete Aino Bāliņa, pianista Ermena Bāliņa sieva. Viņa pat dziedāja Ellas Fitdžeraldas (Ella Fitzgerald) repertuāru un bija būtībā vienīgā, kas izklausījās kā autentiska afroamerikāņu džeza dziedātāja. Viņai bija unikāls tembrs un maniere. Kā viņa atvēra muti, tā publika jau auroja. Atceros kā viņa dziedāja slaveno pianista Džordža Šīringa (George Shearing) «Lullaby Of Birdland» - momentā visi bija kājās!

Pārējās meitenes nāca no akadēmiskās vides un attiecīgi akadēmiski dziedāja. Mums pašiem bija labi tā saucamie populārās mūzikas dziedātāji - Lapčenoks, Bumbiere, bet tādu džeza vokālistu es nemaz nevaru nosaukt. To varbūt var skaidrot ar mūsu tautas mentalitāti, kas veidojusies spēcīgā vācu šlāgermūzikas iespaidā. Drīzāk varētu runāt par augsta līmeņa instrumentālistiem. Bija ļoti spēcīgs bundzinieks Vladimirs Boldirevs (Владимир Болдырев), saksofonists Aleksandrs Piščikovs (Александр Пищиков), aranžētājs Vitālijs Dolgovs (Виталий Долгов), kas perfekti strādāja. Vēlāk parādījās arī lielisks aranžētājs Gunārs Rozenbergs.

TVNET: Arī koncertā izskanēja ne tikai jūsu oriģinālskaņdarbs «Orķestranti», bet arī divi Rozenberga aranžēti skaņdarbi.

Raimonds Pauls: Protams, ar laiku bigbendam jau vajadzētu sākt komponēt pašiem, arī aranžēt. Var jau sākumā izlīdzēties ar vecām vērtībām. Mēs jau pirms koncerta veselu dienu te sēdējām un skatījāmies vecās notis. Paldies Dievam, ka šeit Radio ir tāds Zigis Linde, kas visu nošu bibliotēku ir saglabājis. Citādi viss tas tiktu izmests.

TVNET: Varbūt šos nošu pierakstus vajadzētu digitalizēt, saglabāt nākamajām paaudzēm?

Raimonds Pauls: To jau it kā darīja. Tagad mēs sākam lēnā garā atlasīt, bet tam ir vajadzīga bāze, finanses. Jo diemžēl gan notis, gan skaņu ieraksti pamazām iet bojā.

TVNET: Kā tur īsti bija 1990. gados, kāpēc šo orķestri vispār likvidēja?

Raimonds Pauls: Mēs tur arī paši esam kopīgi... nu, tie bija juku laiki. Tas, ko mēs šeit darījām, vairs nevienam nebija vajadzīgs. Aranžējumu mums nebija utt. Mēs jau varam meklēt vainīgos, bet pati situācija diktēja savus noteikumus. Es arī pagāju malā, tāpēc arī viens otrs mani vaino, bet tie bija tie Atmodas juku laiki un neviens īsti nesaprata, kas būs tālāk. Tā te viss tika aizlaists...

TVNET: Vairs nebija stingrās rokas?

Raimonds Pauls: Jā, vairs nebija «fīrera»... (domā). Šodien šis vārds «diktators» sabiedrībā rada viļņošanos. Tas neskan labi, mums visiem zināmu iemeslu dēļ. Bet kas ir simfoniskā orķestra diriģents? Kas ir teātra režisors? Bigbenda diriģents? Labi, sauksim viņu savādāk, bet ja tev nebūs priekšā viens ar dzelzs roku - nekas nenotiks.

Gunārs Rozenbergs 2004. gadā studijā ieraksta trompetes solo Jāņa Žildes instrumentālās mūzikas albumam "Stāvi"

FOTO: TVNET

TVNET: Šie juku laiku būtiski ietekmēja arī daudzu mūziķu likteņus. Tas pats Rozenbergs diemžēl vairs īsti profesionālajā jomā, dzīvē neatrada vietu...

Raimonds Pauls: Šajā lietā jau vienmēr var atrast kādus attaisnojumus. Mēs visi labi redzējām, ka Gunārs iet bojā (alkoholisms, - aut. piezīme). Mēs jau visi to redzējām. Viņš gāja bojā! Mēs darījām, palīdzējām, runājām ar ārstiem, piedāvājām aranžēt u.tml. Viņš bija saindējies... neko nevarējām izdarīt. Neko! Visu acu priekšā viņš aizgāja.

Tā ir traģēdija. Vienlaikus kas notiek pasaulē tagad ar tām narkotikām? Un kādas zvaigznes nav aizgājušas! Vēl nesen tā angļu dziedātāja (Eimija Vainhausa, - aut. piezīme). Arī Hjūstone! Kas viņiem trūka? Te ir tā lieta... Ko darīt? Tāda ir dzīve.

TVNET: Atgriezīsimies senākā pagātnē. Jūs tauta vairāk pazīst kā estrādes mūzikas, šlāgermūzikas, teātru mūzikas komponistu, taču pats jūs savas muzikālās gaitas sākāt tieši kā džeza pianists. Staļina laikā džezs taču kļuva par aizliegto mūziku un daudzus gadus maskējās zem «estrādes» birkas... Bija tāds spārnots teiciens tajā laikā: «Сегодня он играет джаз, а завтра родину продаст!» («Šodien spēlē džezu - rīt nodos dzimteni.») Cik daudz pēckara Latvijā bija iespējams uzzināt par džezu, tā vēsturi?

Raimonds Pauls: Tas bija slavenais radio raidījums, komentētāja Villisa Konovera (Willis Conover) «Laiks džezam» («Time for Jazz»), kas tika raidīts pa radio «Amerikas balss». To dzirdēt bija diezgan grūti, jo bija traucētāji... programma «peldēja», tad parādījās, tad atkal pazuda. No viņa mēs smēlāmies informāciju, tas bija aizliegtais, saldākais auglis. Atceros, ka, vienreiz noklausoties, mēs uz notīm ātri pierakstījām dzirdētās tēmas. Viņam bija fantastisks balss tembrs, un programmas ievadā skanēja Djūka Elingtona (Duke Ellington) tēma (skat. video).

Tad vēlāk caur jūrniekiem sāka parādīties arī pirmās džeza plates - Frenks Sinatra, Rejs Čārlzs u.c. Plates bija ļoti dārgas, bija caur speciāliem kanāliem jāpasūta.

Vēl mums dopingu deva filma «Saules ielejas serenāde» («Sun Valley Serenade») ar Glena Millera (Glenn Miller) orķestri, daudz ko kopējām, aizguvām no viņa orķestra. Filmu varēja brīvi redzēt kinoteātrī. Vēlāk parādījās Elingtona, Kaunta Beisija (Count Basie) orķestri.

TVNET: Džezu Latvijā spēlēja jau 1930. gados... diemžēl kara gadi šo tradīciju iznīcināja.

Raimonds Pauls: Jā, es pat esmu dzirdējis. Restorānā «Otto Švarcs», kas atradās tagadējās viesnīcas «Rīga» telpās, pretī Operai spēlēja tāds pianists Džeks Mihalickis (Jack Michalitzky), kuru kara gados nogalināja. Bija arī bundzinieks Verners Trojcs (Verner Troitz) u.c. Mihalickis bija ebrejs, un, līdz ko Rīgā ienāca vācieši, diemžēl tas daudz ko atrisināja.

TVNET: Ebreju tautības mūziķi tradicionāli ir dominējuši un vēl joprojām dominē džezā.

Raimonds Pauls: Visi labākie amerikāņu mūziklu autori bija ebreji, sākot ar Džordžu Geršvinu, kas cēlies no Odesas, utt. Ne tikai džezā, bet arī akadēmiskajā mūzikā viņi ir ļoti augstas kategorijas mūziķi.

TVNET: Pastāstiet par laiku jau pēc kara, kad 1956. gadā jūs un kontrabasists Egils Švarcs izveidojāt vienu no pirmajiem džeza sekstetiem!

Raimonds Pauls: Tas bija taisīts pēc vēl viena ebreja - klarnetista Benija Gudmana (Benny Goodman) principa. Tur blakus bija arī vibrofonists Laionels Hemptons (Lionel Hampton), un mēs no viņiem ietekmējāmies. Viss, ko mēs toreiz darījām, bija panaivi, tagad var atskatīties ar vieglu smaidiņu. Lūk, te pie sienas ir mūsu seksteta foto ar klarnetistu Gunāru Kušķi, vibrofonistu Eduardu Ābelskalnu un pārējiem (rāda uz fotogrāfiju, - aut. piezīme).

Mēs bijām iesācēji, bet ar laiku līmenis cēlās. Spēlējām arī pavadījumu solistiem, bet, atklāti sakot,

tādai instrumentālai džeza mūzikai nebija noieta.

Būtībā mēs glābāmies ar dziesmiņām.

Tolaik džeza mūziķi bija entuziasti, tas bija tādā hobija līmenī un es arī drīz sapratu, ka kaut kas jāmaina. Daudzi lieliski mūziķi ar laiku bija spiesti pārorientēties uz tā dēvēto estrādes mūziku. Daudzi arī emigrēja. Arī Švarcs, kurš bija ebrejs. Pēc tam viņu, protams, sauca par dzimtenes nodevēju un pat no Radio izņēma visus ar viņa vārdu saistītos ieskaņojumus.

TVNET: Vai Radio arhīvos ir saglabājušies kādi pirmā seksteta ieraksti?

Raimonds Pauls: Kaut kādi ir. Pārsvarā pavadījumos. Edgara Zvejas pirmajās dziesmiņās. Jābūt arī dažiem instrumentāliem. Ābelskalns bija vienīgais, kuram bija vibrofons, tāpēc arī izvēlējāmies Laionela Hemptona modeli, bet

ar to vibrofonu bija mūžīgi ziepes - tas bija smags, grūti pārvadājams.

TVNET: Pastāstiet par Gunāru Kušķi! Daudziem viņa vārds ir svešs.

Raimonds Pauls: Viņš bija sākums daudz kam. Būtībā pirmais, kas pārlika notīs Glena Millera aranžējumus, arī pats labi aranžēja, juta orķestri un bija lielisks mūziķis - labs vijolnieks un saksofonists. Mēs no viņa pat baidījāmies - viņš mūs mācīja, nāca pie manis un uz klavierēm rādīja harmonijas. Tas viss koncentrējās šajā cilvēkā, bet diemžēl notika tas, kas bieži vien notiek...

TVNET: Kas notika?

Raimonds Pauls: Diemžēl tas «šnabīts» ņēma virsroku. Vairāki mūziķi diemžēl tā ir aizgājuši...

TVNET: Vai neesat nožēlojis, ka izvēlējāties estrādes, popmūzikas ceļu, nevis džezu?

Raimonds Pauls: Šodien kādam stāstīt par to laiku ir grūti - jaunie nesapratīs. Par to, kā mēs dzīvojām, kādi bija ideoloģiski uzstādījumi, politiskās cenzūras utt. Režīms diktēja savus noteikumus.

TVNET: 1965. gadā, kad pārņēmāt REO vadību, būtībā orķestris arvien vairāk no džeza arī sāka attālināties un jūs stūrējāt šo kuģi «estrādes» virzienā?

Raimonds Pauls: Sākumā mums gāja ļoti slikti, uz koncertiem nenāca publika...

TVNET: Vai tas nebija saistīts ar 60. gadu rokmūzikas - Bītlu fenomenu? Jauniešus vairs neinteresēja džezs.

Raimonds Pauls: Sākās jau, bet šeit tas uzreiz vēl tā neaizgāja. Es, starp citu, ļoti labi atceros, ka mazliet vēlāk, jau 1970. gadu vidū mēs uztaisījām programmu ar Stīvija Vondera (Stevie Wonder) dubultplati «Songs in the Key of Life», nokopējām viens pret vienu aranžējumus un nospēlējām dažus koncertus. Garām! Dziesmas bija angļu valodā, un mēs varējām kaut izstiepties.

TVNET: Kādā ziņā garām? Nebija atsaucības no publikas?

Raimonds Pauls: Nekādas! Bija jau mūziķi, kas teica, ka tas ir kaut kas vienreizējs, bet vispār jau nesaprata. Tā mēs atgriezāmies pie manām dziesmiņām, ka bija latviešu valodā un kas mūsu šlāgermentalitātei ir saprotamākas un tuvākas.

TVNET: Tad džezs bija jānoliek malā?

Raimonds Pauls: Tā jau pēc maniem autorkoncertiem uzspēlējām, bet mums teica: «Tā, nu jūs nepārcenšaties ar šitām lietām!»

TVNET: Bija mūziķi, kas tomēr izvēlējās palikt džezā. Tas pats Raimonds Raubiško, par kuru Krievijā džeza fani vēl joprojām izsakās ar milzīgu cieņu un pietāti.

Raimonds Pauls: Jā, viņi palika un centās. Tā bija viņiem sirdslieta. Es varbūt ne sevišķi tur piebiedrojos. Viņi spēlēja klubiņos savai auditorijai, viņiem par to gan neko nemaksāja, kaut arī bija labi mūziķi. Neskatoties uz aizliegumiem, viņi klausījās aktuālo džezu, kopēja, kaut kādā veidā tika pie amerikāņu džeza žurnāliem. Kaut kādu informāciju ieguva no Polijas.

Raubiško bija lielisks improvizators, bet bija viena problēma - viņam nebija ar ko spēlēt.

TVNET: Runājot par Poliju, Lietuvu... Tur ļoti spēcīgi attīstījās netradicionālākas džeza formas. Kāpēc Latvijā mēs bijām vienaldzīgi pret avangardu, frīdžezu un pieturējāmies pie klasiskās amerikāņu džeza tradīcijas - be-bop, hard-bop, post-bop?

Raimonds Pauls: Nezinu. Bija jau mums tas pats Rozenbergs, Raubiško, kas aizrāvās ar Čārlija Pārkera (Charlie Parker) mūziku, tāds ļoti labs saksofonists - ebrejs Vadims Vjadro (Вадим Вядро), kas emigrēja uz Ameriku un, manuprāt, tur gāja bojā.

Tas viss bija tādā puspagrīdes līmenī - nelielai auditorijai.

TVNET: Ko jūs pats domājat par avangarda džezu - Eric Dolphy, Art Ensemble of Chicago?

Raimonds Pauls: Atklāti runājot, es esmu tomēr vecā, konservatīvā - 1930., 40. gadu džeza piekritējs. No pianistiem, ko pats savā laikā esmu kopējis un kas man ir muzikāli tuvi, varu minēt Oskaru Pītersonu (Oscar Peterson) - viņa piesitienu, virtuozitāti, Erolu Gārneru (Erroll Garner), kas man sevišķi patīk. Viņus vēlāk uzskatīja par vakarējiem, ka tas ir noiets etaps, bet tie nenoliedzami bija izcili mūziķi. Tad parādījās Deivs Brubeks (Dave Brubeck), Gils Evanss (Gil Evans), Teloniuss Monks (Thelonious Monk) u.c. Tā bija pavisam cita mūzika.

Avangards ir specifisks, tāpat kā mūsdienu akadēmiskā mūzika, mūsdienu teātra izrādes - vieni to pieņem, citi ne. Tie ir eksperimenti. Īpaši jau mūsdienās ir ļoti daudz dažādu avangardisku virzienu. Eksperimentiem ir jābūt, bet klasiskās vērtības ir visam pamatā. Vismaz man tā ir.

TVNET: Jūs mājās klausāties džezu no platēm vai kompaktdiskiem?

Raimonds Pauls: Pārsvarā no diskiem. Tagad ir izdoti daudzi no tiem koncertiem, ko savā laikā mums nebija tā laime dzirdēt.

Kad man ir slikts garastāvoklis, tad uzlieku Erola Gārnera melnbaltos koncerta video. Nu tā ir bauda klausīties!

Raimonds Pauls savās mājās 1980. gados

FOTO: RIA Novosti/Scanpix


Uz augšu