Tavs kino šedevrs «Cilvēki tur», spilgtais uznāciens operā ar «Seviļas bārddzini» un nu tava debija teātrī... Vai jebkad biji to iedomājies, ka esi tik daudzpusīga personība?

Aiks Karapetjans: Patiesībā sapratu, ka teātris man vairāk ir kā hobijs. Es dzīvoju ar kino - domāju tikai par kino... Laikam līdz galam neesmu teātra cilvēks, taču no šeit sastaptajiem cilvēkiem ļoti daudz mācos. Operā atkal bija interesanti uz skatuves veidot mūzikas ilustrāciju. Bieži šos darbus man pasūta, tāpēc es te esmu kā izpildītājs, kurš ņem vērā to, ko vēlas redzēt teātra un operas skatītājs. Kino ir kas pavisam cits!

Un tomēr, kā tas ir, kad no kino režijas ķeries pie režijas, kurai nav vairs montāžas iespējas, kur viss notiks «dzīvajā» un neko nevar noslēpt?

Aiks Karapetjans: Tas ir grūti. Es pat teiktu, visgrūtākais šajā darbā, kad tev jāstrādā visu laiku ar vienu kopplānu un radīt to, ko gribas, patiešām ir grūti. Šeit viņi paši izvēlas, kas viņiem ir svarīgi konkrētajā brīdī uz skatuves. Galvenā specifika ir nepastāvīgums. Piemēram, aktieris atnāk uz izrādi sliktā omā - sastrīdējies ar sievu un sliktāk nospēlē izrādi... Kino tas nekad nenotiks, jo skatāmies vienu un to pašu.

Tur nekas nemainās, tāpēc, atzīšos, es kino jūtos daudz drošāk.

Man ļoti nepatīk būt atkarīgam no apstākļiem...

Kāpēc tieši klasika - Šekspīrs ar «Venēcijas tirgoni»? Vai pats esi Šekspīra daiļrades fans? Jāatzīst, ka daudzi tavas daiļrades piekritēji no tevis gaidīja laikam ko eksotiskāku, kliedzošāku...

Aiks Karapetjans: Pēc darba pie operas iedomājos, ka būtu forši, ja līdz 30 gadu vecumam es būtu uztaisījis divas filmas, operu un iestudējis Šekspīru. Tā ka varu teikt, ka visu esmu paspējis! Šekspīru man piedāvāja Ojārs Rubenis, un bija izvēle starp divām lugām. Es izvēlējos «Venēcijas tirgotāju», jo likās, ka tā ir, lai cik tas stulbi skanētu... aktuāla. Tā nav arī viennozīmīga, šajā darbā nav izteikti labie vai sliktie.

Katram ir sava taisnība un sava pretruna. Tas ir kā dzīvē!

Kā tu transformēsi šo klasiku - pačuksti nedaudz priekšā, kas gaidāms izrādē?
Aiks Karapetjans: Es īpaši neko netransformēšu, izrāde būs visai klasiska, bet būs, protams, arī pārsteiguma brīži. Mana komanda ir brīnišķīgi aktieri, es negribu koncepcijas dēļ novērst skatītāju uzmanību no aktieru darba.

Kā ir sastrādāties ar tādām Nacionālā teātra zvaigznēm kā Uldi Dumpi un Normundu Laizānu - vai nav jūtamas šīs paaudzes atšķirības - domāšanā, uzskatos?

Aiks Karapetjans: Atzīšos, ka piekritu veidot šo izrādi tieši aktiera Ulda Dumpja dēļ. Manuprāt, viņš ir viens no labākajiem Latvijas aktieriem, ja pat ne labākais... Man ar viņu strādāt ir visvieglāk, lai gan mūsu vecuma atšķirība ir vislielākā. Viņš saprot mani pusvārdā, pats arī lomā iegulda daļu no sevis. Viņš ir mākslinieks - nevis tikai izpildītājs.

Man ļoti gribas ticēt, ka viņš man uzticas kā režisoram - vismaz tā ilūzija dod man motivāciju!

Strādājot teātrī, kādas izjūtas pārņem - kādas ir tavas domas par teātriem Latvijā?

Aiks Karapetjans: Grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo ikdienā maz interesējos par teātriem un reti apmeklēju izrādes. Zinu, ka tagad parādās jauna paaudze latviešu teātra mākslā: Vladislavs Nataševs, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis u.c. Prieks, ka arī teātris ļauj viņiem izpausties, piedodot jaunu asini šajā mākslas jomā. Viennozīmīgi, ka Latvijā teātris ir augstā līmenī un kaut kādā mērā to var nosaukt par industriju atšķirībā no kino...

Aiks Karapetjans: Dažas dienas atpakaļ noskatījos Māras Ķimeles «Otello» (JRT) un Vladislava Nastavševa «Veceni» (NT).

Kāda grāmata pašlaik stāv uz tava naktsskapīša?
Aiks Karapetjans: Francois Truffaut «Films in My Life».

Kas padomā kino jomā, ko jaunu varam gaidīt?
Aiks Karapetjans: Šogad beidzot iznāks mana filma «M.O.Ж.».

Filmu var definēt kā šausmu filmu, mēs to veidojām ļoti ilgi - četrus gadus

ar ļoti mazu budžetu. Pēc šīs izrādes taps scenārijs manai jaunajai filmai...

M.O.Ж. from Aik Karapetian on Vimeo.