Vai maiju kalendārā bija ierakstīts - latvieši ir tauta, kura, sadevusies rokās, lec uz priekšu ... pa apli?

FOTO: LETA

Nesen gadījās redzēt fotogrāfiju ar jauku tautas deju kopu, kur brašie dejotāji, sadevušies rokās, leca uz priekšu … pa apli. Saprotams, ka tālu viņi neaizleca - krietni palēkāja un turpat vien palika. Iespējams, ka tā bija mūsdienu Latvijā populārākā tautas deja «Veiksmes dancis»?

Var, protams, kārtējo reizi ironizēt par politiķu klišejām, var sākt kritizēt valdību un valdošo koalīciju - katrs pēc saviem ieskatiem pateikt, ko domā vai nu par Valdi Dombrovski, Valdi Zatleru, vai Raivi Dzintaru. Varbūt par visiem kopā. Kāds cits vēl piesauks «sorosīdus», mūžam ļaunos oligarhus, «Kremļa roku» vai pat «āža kāju». Tomēr tas nekādi nemainīs lietas būtību - izskatās, ka valsts attīstība patiesībā ir nekas cits kā lekšana uz priekšu pa apli. Krietni izlēkājušies, mēs atkal un atkal nonākam vienā un tajā pašā vietā. To nekādi nevar saukt par dinamisku, uz strauju attīstību noskaņotu sabiedrību.

Vai visi politiķi ir nepieķerti zagļi un aprobežotas viduvējības?

Protams, būs cilvēki, kuri pamatoti norādīs, ka tik traki nav. Ekonomikas speciālisti norāda, ka situācija kopumā ir uzlabojusies, ir krietni pieauguši eksporta apjomi, valsts ekonomika pamazām stabilizējas un parādījušies cerību zaļie asni. Arī reformu ziņā notiek vismaz karstas diskusijas, kas ir kaut kāds progress, salīdzinot ar stagnātisko bezcerību iepriekš. Pēc smagām, pat ultimatīvām koalīcijas partneru diskusijām panākts kaut neliels, bet tomēr lielāks atbalsts demogrāfijas problēmu risinājumiem. Nebūs gluži taisnība tiem, kuri uzskata absolūti visus politiķus par nepieķertiem zagļiem un aprobežotām viduvējībām. Tas nekādā gadījumā nav patiess apgalvojums. Saeimā ikkatrā partijā var atrast godprātīgus profesionāļus, kuri patiešām cenšas no sirds valsts un sabiedrības labā. To apliecinās ar objektīvi politisko procesu vērotāji, kuri ikdienā mēdz ielūkoties lielās politikas virtuves pusē. Tomēr daudzus, tai skaitā pieminētos, nepamet sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Valdošo koalīciju nevar nosaukt par pragmatisku un precīzu mehānismu, kas tikšķ ar Šveices pulksteņa precizitāti, skaitot minūtes līdz labklājīgas un patiesi demokrātiskas valsts nākotnei. Tikpat nepārliecinošs brīžam izskatās arī valdības darbs. Katrs atsevišķu ministru var ne tikai kritizēt, bet reizēm pat slavēt. Bet valdību kopumā nevar saukt par dinamisku, saliedētu komandu. Valdošo partiju nespēja saprasties un sastrādāties spilgti izpaudās jau pagājušā gada nogalē. Tomēr šis gads nāca ar daudz nepatīkamāku rīcību. Saeimā deputāti sāka rīkoties gluži kā intriganti viduslaiku Bordžiju dinastijā. Partijas slēpa no sabiedrības savus nākamā valsts kontroliera amata kandidātus. Viņu vārdi tika nosaukti pēdējā mirklī, faktiski laupot iespēju vēlētājiem iepazīties ar abām kandidātēm. Gandrīz vienīgajās publiskajās debatēs valsts televīzijā abas izskatījās pārliecinošas un profesionālas, bet pats sasteigtais viņu izvirzīšanas process atstāja nepatīkamas mieles. Politiķi bija rīkojušies krasā pretrunā ar pašu solījumiem par atklātu un savlaicīgu valsts augstāko amatpersonu iecelšanas kārtību. To, ka janvārī beigsies iepriekšējās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas pilnvaru termiņš, zināja jau sen. Tomēr kārtējo reizi viss notika sliktāko tradīciju garā. Politiķi bija solījuši, ka ies platiem soļiem uz priekšu godīgumā, bet patiesībā pa apli bija aizlēkājuši turpat, kur iepriekš.

Kurš no vadošajiem politiķiem kādreiz ir bijis uzpirksteņu krāpnieks tirgus placī?

Līdzīgi ir skandāli par algu palielināšanu lielākajās valsts kapitālsabiedrībās. Gada nogalē politiķi ar asarām acīs solījās novērst nabadzību, bet patiesībā kārtējo reizi bija parūpējušies, lai biezie kļūtu vēl biezāki. Nav šaubu, ka izciliem profesionāļiem ir jāmaksā atbilstošas algas. Bet tas tika izdarīts līdz absurdam neveikli un skandalozi. Var gari un plaši diskutēt, kā pareizi atalgot lielo uzņēmumu vadītājus, kā izmērīt viņu izcilību un patieso ieguldījumu, bet tikpat svarīgs jautājums ir - kāpēc valdība to nevarēja izdarīt normālā un saprotama veidā? Šobrīd viņu atalgojums atkal ir samazināts, bet kārtējo reizi tas noticis traģikomiski - vispirms trīskāršo, bet pēc tam samazina uz pusi. Kā lai uzticas valdībai, kura spēlējas ar algām kā krāpnieki ar uzpirksteņiem gadatirgus pažobelē? Līdzīgas manipulācijas mēs atceramies arī pagātnē, bet šī valdība, šī koalīcija taču solīja godīgumu, profesionalitāti un tiesiskumu. Atkal - it kā esam mēģinājuši tikt uz priekšu, bet patiesībā esam nolēkājuši pa apli un atgriezušies turpat, kur sākām.

Tie ir tikai daži piemēri no daudziem, kas liecina, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Gada sākumā valdošo partiju politiķiem tika vaicāts par svarīgākajiem uzdevumiem 2013. gadā. Viņu atbildes bija diezgan vispārīgas un nenoteiktas. Par valdības plāniem, ja neskaita eiro ieviešanu, lielas skaidrības nav. Par to nobažījušies arī lielā biznesa pārstāvji. Laikraksts «Diena» citēja «Swedbank» galveno ekonomistu Latvijā Mārtiņu Kazāku. Viņš atklāti atzina, ka reformu temps ir sarucis un to ieviešana buksē. Kazāks, kurš ikdienā rūpīgi seko politiķu paziņojumiem un valdības darbam, korekti, bet skaidri norāda uz nepieciešamību valdībai izveidot darāmo darbu sarakstu un aptuvenu laiku, kad šie darbi tiks īstenoti, lai sabiedrība zinātu, kurā laika posmā konkrētas reformas tiks veiktas. Tas nozīmē, ka pat visnopietnākie ekonomikas apskatnieki nav pārliecināti, ka valdībai ir kaut kāda skaidrība par darāmajiem darbiem. Izskatās, ka kārtējo reizi ministri savus plānus ir kaut kur dziļi noslēpuši vai patiešām taustās kā pa miglu. Būtībā atkal tas pats vecais stāsts - lēkāšana uz priekšu pa apli.

Neļaut intrigām nožņaugt cerības

Valstī šobrīd ir savāda politiskā situācija. Katru atsevišķu partiju var uzslavēt par kopumā labāku darbu nekā iepriekš. Ir zināmi panākumi «Vienotībai», Nacionālajai apvienībai un Reformu partijai. Jāatzīst, ka arī pārējās partijas - ZZS un Saskaņas centrs darbojas pietiekami aktīvi un nereti apliecina sevi kā patiesi konstruktīvu opozīciju. Arī valsts ekonomiskā situācija lēnām, bet neatlaidīgi uzlabojas, pat neskatoties uz nestabilo un sarežģīto situāciju Eiropā. Bet to visu pārāk bieži satricina dažādas intrigas, neveiklības un skandāli. Tas arī rada sajūtu, ka esam it kā lekuši uz priekšu, bet patiesībā esam nolēkājuši kārtējo apli, lai atkal attaptos turpat, kur bijām iepriekš. Gada sākumā gribētos ticēt, ka šī sajūta izkūpēs miglā tāpat kā draudīgie maiju kalendāra pasaules gala solījumi.

Uz augšu