Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Studenti galvaskausus ņem arī no kapračiem par polšu

Noteikti zināt Šekspīra uzburto ainu ar Hamletu, kurš, raugoties galvaskausā, jautā «būt vai nebūt»! Izrādās, ka šajā ainā arī 21.gadsimtā iederas medicīnas studenti un ārsti, kuriem cilvēka galvaskauss vai citas skeleta sastāvdaļas ir tāds kā profesionāls rekvizīts un amata atribūts, kas simboliski atgādina profesijas jēgu. Bet kur iespējams tādu sadabūt, turklāt tā, lai nepārkāptu cilvēka tiesības un cieņu? Kā studenti un ārsti risina šo jautājumu?

Medicīnas pamatu pamats ir anatomija. Nākamie ārsti to apgūst jau pirmajā kursā. Rīgas Stradiņa universitātes students, topošais ārsts Ansis Drubiņš gatavojas mūs iepazīstināt ar studiju līdzbiedru: «Šis ir Stasis, RSU studentu pašpārvaldes skelets, tiek saukts par vecāko biedru!»

Stasis ir atdarinājums jeb mulāža, taču agrāk studentu mājās galvaskauss, turklāt īsts, bija tikpat pašsaprotama lieta kā brokastu krūze virtuves plauktā, tomēr mirstīgo atlieku izcelsme ne vienmēr bijusi legāla. Veicot pētījumu par biodrošību, Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši, ka, lai arī retāk, tomēr joprojām

studenti neaprobežojas tikai ar augstskolas piedāvātajiem uzskates līdzekļiem.
8

Kaprača apciemojums, relikvija vai rakņāšanās apbedījumos

Aptaujājot medicīnas studentus, ne viens vien atzina, ka mājās uz plauktiņa tur īstu galvaskausu. Taču atklāti neviens nebija gatavs par to runāt. Šī tēma ir tabu. Labākajā gadījumā galvaskauss tiek mantots no vecāko kursu studentiem vai ārstu dinastijās kā ģimenes relikvija nodots no paaudzes paaudzei. Taču zinātnes vārdā cilvēki izmanto arī nelegālas metodes: rakņājas vecos apbedījumos vai - dodas vizītē pie kaprača.

«Galvaskausi tiek iegādāti par naudu kādos kapos, bet arī tie stāsti ir tādi, ka ne visos kapos var dabūt, ir, kur saņem nosodījumu, ir, kur radinieki paši palīdz izrakt, varbūt kādos aizmirstos kapos,» skaidro LU Antropoloģijas studiju katedras vadītāja Aivita Putniņa.

No polša līdz 10 latiem

Atkarībā no galvaskausa stāvokļa tā cena pie kapračiem vai pērkot pie citiem esošajiem vai bijušajiem studentiem svārstoties no 10 līdz 50 latiem, noskaidrojuši pētnieki. Taču mūsu aptaujātie kaprači teica,

ka var dabūt arī par, citēju, polša pudeli.
8

Tikmēr Ansis tā arī skaidri nepasaka, vai mācību vajadzībām ir turējis mājās īstu galvaskausu: «Varbūt bija, varbūt nebija, to es neatceros, tas bija sen, liels laiks pagājis, un viss, ko atceros, ka esmu mācījies, konspektējis, zīmējis, man ir arī pilns dators ar interaktīvām programmām.»

Sodāmība līdz 10 gadiem

Negribēšanai runāt par galvaskausu mājās ir pavisam racionāls izskaidrojums - nevēlēšanās sagaidīt ciemos policiju ar jautājumu par to, kur un kā iegūtas mirušā cilvēka atliekas, un

bailes ārsta halāta vietā dabūt kroņa dāvātu ķiteli par kapu apgānīšanu.
8

«Iedomājieties, ja mēs atrokam kapu, nocērtam galvu savām vajadzībām, tas ir sodāms ar 3 - 10 gadiem cietumā ar vai bez mantas konfiskācijas, es nedomāju, ka kāds grib cietumsodu,» atzīstas students.

Vai ķermenis, kaut arī nedzīvs, vispār var būt cita cilvēka īpašums?

«Studenti šo ētikas dilemmu risina, iemācoties nerunāt par šīm lietām. Tas arī izskaidro tādu zināmu diskusijas trūkumu vēlāk, kad viņi ir progresējuši karjeras ziņā, piemēram, vai viņiem būtu jāziņo pacientiem, ja viņi izmanto kādu asins preparātu tālāk kādu baktēriju izpētei,» atbild Putniņa.

Ceļš uz ārsta praksi ved caur anatomikumu, kur studenti preparē zinātnei atvēlētos līķus un var turēt rokās īstu galvaskausu. Iestādes vadītāja uzskata, ka stāsti par galvaskausiem viesistabas sekcijā vai skeletiem guļamistabas skapī ir aizgājušo laiku paliekas.

Padomju laikā cilvēka ķermenis tiešām nepiederēja viņam pašam
8

- anatomikumā nonāca gan bezpajumtnieki, gan cietuma slimnīcu un psihiatrisko klīniku mirušie pacienti, savukārt studenti devās ekspedīcijās uz kara laiku cīņu vietām. Taču tagad ir alternatīvas - arvien vairāk cilvēku novēl savu ķermeni zinātnei un attīstās arī modeļu izgatavošana.

Kauli mājās bijuši arī ķirurgam Pēterim Gerkem, viņš ir ārsts jau trešajā paaudzē un skeleta daļas saņēmis mantojumā: «Mēs vienkārši dalījāmies - viens students apskatījās, izmācījās visu, kā tas izskatās, iemācījās anatomiskos nosaukumus un tad deva nākamajam. Bija tāds liels maiss, kurā tas viss atradās, - bieži vien bija jocīgi, kad gājām uz studijām, cilvēki gāja uz darbu, viņiem bija maisi ar dokumentiem, bet man bija maiss ar kauliem, ko es staipīju līdzi.»

Savukārt profesors Anatolijs Danilāns izmantojis anatomikuma piedāvātās iespējas kaulus nomāt: «Kaut kāda zīmīte bija jāatstāj, bet drīkstēja nest mājās, tā sakot, izīrēja. Mājās man bija, pareizāk sakot, kopmītnēs, tur daudzās istabiņās bija izīrētie kauli - aknas vai kaut ko tādu uz kopmītni nestaipīja.»

Anatomikums kaulus uz mājām vairs nedod, lai gan pirms sesijām studenti izrāda interesi.
8

Atšķirībā no matemātiski aprēķinātajiem mulāžas parametriem cilvēka ķermenis tomēr ir unikāls, turklāt vismaz pagaidām nav iespējams atveidot vissmalkākās struktūras, norāda dakteris Pēteris Gerke, norādot, ka kapus apgānīt nevajag, bet, ja kauli mantoti, nekas ļauns no to atrašanās mājās nerodas.

Tomēr daļai ārstu galvaskauss ir statusa lieta, tā ir savdabīga iniciācija mediķu aprindās un pat kāds, ar ko veidot attiecības.

Policijas rīcībā nav ziņu par gadījumiem, kad kapu apgānītāji būtu bijuši kaulu kāri medicīnas studenti - parasti cilvēkus interesē tas, kas atrodas virs, nevis zem zemes.

Uz augšu
Back