Aktieris Jānis Āmanis, tērpies drauga dāvinātā kreklā ar Holandes karoga attēlu, enerģiski, sirsnīgi un dzīvespriecīgi skaidro «aktieru ģimenes» būtību, savu nostāju par patriotismu un pirmo latviešu sporta filmu.

Filmā tu esi Valdemārs Baumanis, basketbola treneris. Pastāsti par savu tēlu, kādu tu pats redzi Baumani?

Baumanis kā tēls – cilvēks ar ļoti augstām prasībām pret sevi un ar lielām oratora spējām. Principā, ja mūsdienās dzīvotu tāds cilvēks, tad viņš būtu ļoti veiksmīgs biznesmenis, jo viņam piemīt visas lietas, kurām vajadzētu būt tiešām labam biznesmenim. Tā viņa apņēmība, uzņemšanās un augstā mērķtiecība, tas ir nevis nenovērtējami, bet ir pat novērtēts ar filmu. Viņš panāca to, ka par Latviju runā visā pasaulē, precīzāk Eiropā, jo tiešām tajā laikā tā tas bija.

Saskati līdzības ar savu reālo «es» un Baumaņa tēlu?

Jā, pienākuma sajūtu pret sevi, ģimeni, darbu un valsti. Tā ir ļoti atzīstama un liela vērtība – pienākuma sajūta. Baumanim tāda piemīt. Un patriotisms, protams, arī tas man ir. Vēl viņš ir sirsnīgs un arī es esmu – tā vismaz runā (smejas).

Tagad, kad tu esi redzējis filmu un «sagremojis» redzēto, – kāds ir tavs kopvērtējums?

(Smej) Pozitīvs. Ir grūti skatīties pašam uz sevi. Vislielākais kritiķis ir cilvēks pats sev. Šajā gadījumā es negribētu teikt, ka sajūsminājos par to, ko redzēju, bet man patika, kā tas kopumā izskatījās. Gan pati filma, gan kā es tur esmu iederējies un sapratis to, ko režisors no manis ir vēlējies. Neapšaubāmi tur ir ielikts liels montēšanas darbs. Līga Pipara ir ārkārtīgs malacis, saliekot to visu kopā. Katram kadram ir taisīti ļoti daudz dublu, tādi sanāk ļoti daudz, lai varētu izvilkt to perfekto acu skatienu un intonāciju. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs filmai.

Aigars ir mūziķis un uz visu skatās kā uz notīm. Viņš ir liels pedants.

Neesmu dzirdējis milzīgi negatīvas atsauksmes, bet man liekas, ka rezultāts ir labs. Ļoti labs – neaprobežošos ar tikai «labi». Varētu teikt izcils, bet arī pats Aigars saka, ka nevajag apstāties pie sasniegtā, tāpēc vajag iet uz augšu. Latiņa ir pacelta, tātad ir jāiet vēl augstāk un jātaisa kaut kas vēl labāks!

Kuri ir tavi mīļākie kadri filmā?

To man daudzi ir jautājuši. Visi tie kadri ir mīļi, viens no mīļākajiem ir kadrs, kuru neielika filmā, tas bija paredzēts filmas sākumā – moments, kad es nāku mājās un esmu nopircis kāršu kavu. Nebija tādu kadru, kas man nepatiktu vai riebtos. Viens no spožākajiem un nogurdinošākajiem kadriem bija, kad bijām Šveicē pirms fināla spēles ar Spāniju. Iepriekšējā vakarā mēs aizejam uz pavasara balli, un man bija jādzied. Es tiešām visu dienu to vien darīju, kā dziedāju! (Smej, saķerot galvu)

Tas bija āāārprāts! Ārprāts!

Tas bija kaut kas vienreizējs un apnīkošs vienlaicīgi. Bija tā, ka histēriski smējāmies par katru kļūdu.

Šī filma bija tava debija kino, jūti kino atšķirību no teātra un seriāliem?

Protams. Seriālu var salīdzināt ar dzelteno presi, ar tādu vieglu rakstiņu. Tas ir viegls žanrs, kas tomēr ir vajadzīgs, lai skatītājs iepazītu tevi arī no tāda skatpunkta. Savukārt par kino man viens režisors teica, ka neesot atšķirības, vai tas ir kino vai teātris, jo neesot svarīgi, kāds aktieris tu esi, bet es domāju, ka ir gan. Teātrī ir pavisam cita darba stilistika. Darbs ar tēlu ir citādāks. Kino ķer momentu, bet teātrī ir jāizvelk divu stundu garumā tas, ko jau esi izdarījis. Teātrī var kaut ko labot un improvizēt, bet tas, kas kino ir nofilmēts, tas arī paliek. Pēc tam, kad redzi uzfilmēto uz ekrāna, saproti, ka esi pieļāvis kādu kļūdu, un pēc tam par to saņem pa mizu. Tās ir lielas atšķirības.

Bet tev taču patika filmēties kino?

Protams, protams. Paldies vecmeistaram Gvido Skultem, kurš sniedza vērtīgus padomus jau pirmajās filmēšanās dienās. Arī Imantam Zaķītim – daudzas lietas ir ļoti atkarīgas no operatora. Paldies arī Aigaram, kurš uzdrošinājās mani, tādu jaunu čali, paņemt tik svarīgā lomā.

Iepriekš teici, ka ir daudz filmā neiekļautu kadru; kas ir šajos kadros?

Tur bija tādi kadri, kas ir vairāk sadzīviski. Piemēram, saistīti ar to, kā iegūstam to naudu – sīkāk izstāstīts, kā notiek dzīves lietas. Beigās jau skatītājam viss bija saprotams, bet tur bija vairāk tā apkārtne, kā viss notiek, visādas peripetijas – tā pati komūna, kur mēs īrējam pie Gaidas kundzes istabiņu, – tajos kadros bija vairāk filmēta dzīve. Kadri bija skaisti un forši, bet, tos ieliekot, filma, iespējams, būtu pat četras stundas gara un zaudētu to dinamiku, kas ir redzama filmā.

Filma ir uz patriotiskas nots, kā tev pašam ar to?

Ar patriotismu man viss ir kārtībā. Es neesmu fanātisks. Fanātisms ir tas, kas nogalina visu – pat mīlestību. Esmu ļoti veselīgs patriots.

Neesmu no tiem, kas domā, ka visi no kaimiņu tautas, teiksim, krievvalodīgie, ir pakaļas un vienādi. Protams, ka uznāk «škrobis», ja esi cietis no kādas attiecīgas grupiņas.

Katrā ziņā, jā, es vēlētos, lai latvieši tik daudz neizbrauc ārā un valdība atrastu kopsaucēju un mācētu komunicēt ar tautu. Es gribētu, lai mūsu stāvoklis ietu uz augšu un netiktu izpārdotas zemes ārzemniekiem. Daļēji esmu pret Eiropas Savienību un zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet man liekas, ka tas mūs aizvedīs kaut kur – ne tur. Vienas no lielākajām skumjām man ir par to, ka mūsu uzņēmējus apspiež, laižot iekšā ārzemju. Valdība no daudz kā baidās. Mēs nevaram aizmukt no politikas vai valdības. Arī par ziedošanu... Gan jau, ka valdība arī ziedo, bet es redzu, cik daudz ir reklāmas, kurās lūdz ziedojumus, un es nesaprotu, kāpēc kaut kādi bagātnieki nopērk sev skaistu mašīnu, ar kuru izbrauc vienreiz gadā, bet nespēj ziedot slimiem bērniem vai kādas slimības izpētei, ārstēšanai. Par to cilvēkiem vajadzētu padomāt, un ārkārtīgi liels paldies tiem, kas ziedo, – par to arī vajadzētu runāt, pat daudz vairāk runāt, jo tas varētu iedvesmot citus cilvēkus.

Atgriežoties pie kino, filmā bija kadrs, kad basketbolistiem bija jāpierāda komandas spēks. Vari to asociēt ar skatuves darbību?

Jā, man liekas, ka tas ir ne tikai filmā vai basketbolā, bet tas ir jebkurā iestādē, jebkurā darbā. Tur, kur esi atkarīgs no citiem, tas ir ļoti svarīgi. Ja kaut kas nav sanācis, vispirms vaina ir jāmeklē sevī, nevis partnerī, jo tad, ja pareizi izdarīsi, arī partnerim būs vieglāk strādāt. Nevar uziet uz skatuves ar domu – nu, tagad es parādīšu! Partneris izķepurosies, bet tu paliksi zaudētājos. Vispirms ir jādomā par partneri un tikai tad par sevi. Tu palīdzēsi sev, palīdzot partnerim. Komandas darbs, uzticēšanās un ģimeniskums ir ļoti svarīga lieta. Teātrī nebūs tā, ka visi cilvēki patīk, var būt tā, ka kāds sadusmo un riebjas, bet tas ir ģimenes loceklis un radiniekus neizvēlas, par spīti tam, kāds viņš ir, ar viņu ir jāspēlē kopā un jāpalīdz.

Apbrīnojama līdzība ar reiz aktrises Karīnas Tatarinovas teikto...

(Smej) Neesmu lasījis interviju ar Karīnu Tatarinovu, teikšu godīgi. Tas nav nošpikots. Pirmkārt, domas lido pa gaisu un, otrkārt, tā ir patiesība - jebkurš sevi cienošs aktieris to pateiks. Partneris ir svarīgākais, bet es nenoliegšu, ka man tas nekad neaizmirstas. Reizēm ir tā, ka uznāk kaut kādi melnie periodi, pēkšņi ieslēdzas egoisms, bet tas ātri pāriet. Neesmu jau tik tīrs, un mana sirds ne vienmēr ir tik tīra kā dimanta oliņa, kā «Sprīdītī» teica. Mēs visi esam cilvēki.