Ziema ir laiks, kad autovadītājiem rūpīgāk jāizvērtē savs braukšanas ātrums un iespējas, tomēr Drošas braukšanas autoskolas apmācību direktoru Andri Pļavenieku pārņēmusi sajūta, ka vietējie autovadītāji vairāk enerģijas velta protestiem pret pastāvošo kārtību (fotoradariem), nevis savai drošībai. Lai justos drošāk uz ceļa, autovadītājiem der atcerēties pāris būtiskas lietas.
Braucot ar velosipēdu, piedomātu vairāk
Ziemā atšķirībā no citiem gadalaikiem, kad asfalts ir lielākoties tikai sauss vai slapjš, automašīnas riteņa saķere ar ceļa segumu iespējama kombinācijās, ko iepriekš grūti prognozēt, norāda Drošas braukšanas skolas apmācību direktors Andris Pļavenieks.
Visneparedzamākās situācijas var izraisīt starpkārta (ledus, tikko uzsnidzis sniegs, nobraukāts sniegs u.c.) starp auto riepu un asfaltu. Piemēram, iestājoties slapjam laikam, saķere ar asfaltu kļūst trīsreiz sliktāka, kas vislabāk jūtams, veicot dažādus manevrus.
«Ja cilvēks no rīta nav apskatījies, pa kādu ceļu jāpārvietojas, viņš brauc tāpat kā vakar un iedzīvojas pārsteigumos, no kuriem ir grūti tikt ārā,»
skaidro Pļavenieks. Drošas braukšanas instruktors aicina šoferus īpašu vērību pievērst temperatūras izmaiņām, kas vistiešāk ietekmē saķeri ar ceļa segumu. «Mašīnā mikroklimats vienmēr būs vienāds. Nav svarīgi, vai tā ir Rīga, Valmiera vai Alūksne. Mainās apstākļi ārā,» viņš piebilst.
Strauji manevrējot, auto riteņi lielu ātrumu «neņem pretī»
Pārvietojoties pa slidenu ceļu kājām vai ar velosipēdu, cilvēki piedomā vairāk, jo nokrist taču ir sāpīgi, kamēr, braucot ar auto, šādas piesardzības sajūtas nav.
Viena no autovadītāju izplatītākajām kļūdām ziemas laikā ir tā, ka, saslīdot automašīnas priekšējiem riteņiem, vadītājs nereti instinktīvi griež stūri tālāk, lai mēģinātu izkļūt no situācijas. Tas spēkratu padara vēl nekontrolējamāku.
«Vienīgais risinājums ir – negriezt stūri ne gramu tālāk, nekādā gadījumā neskatīties uz to kupenu, kur slīdat, bet gan uz ceļa virzienu, kur jābrauc,»
uzsver Pļavenieks. Lai izprastu šo aicinājumu, viņš paskaidro, ka stūri līdz galam autovadītāji parasti griež, pārvietojoties lēni, piemēram, parkojoties. Tad ātrums ir ļoti neliels, bet, braucot ar 70 km/h, auto riteņi šādu manevru vienkārši «neņem pretī» un tāpēc arī «neklausa». Ziemā stūri nedrīkst griezt vairāk kā vasarā, jo līkums, kurā braucat, nav palicis asāks. Mainījusies ir tikai saķere, un, veicot lielāku manevru, tā pasliktināsies.
Ja izslīd aizmugurējie riteņi, situācija ir pretēja - stūre ir jāgriež braukšanas virzienā. Taču šādos gadījumos parasti ir jārīkojas ļoti ātri, kas tikai dažiem autobraucējiem ir pa spēkam, tādēļ labāk ir vienkārši mazināt kustības ātrumu un strauji spiest bremžu pedāli, un nebaidīties to nolauzt, jo tas nenotiks.
Aktuālāki fotoradari, nevis pašu drošība
Līdzīgi kā psiholoģijā, arī attiecībā uz ceļa situācijām Drošas braukšanas skolas apmācību direktors lieto tādu terminu kā likteņa kontrole: «Es lielā mērā varu savu likteni kontrolēt un pieņemt lēmumus, kas ir saskaņā ar manu drošību, ar manu virsvērtību – dzīvību. Līdz tam mirklim, kamēr neiejaucas cits liktenis, es savu varu kontrolēt.»
Pēdējā laika tendences parāda, ka autovadītājiem aktuālāk ir protestēt pret pastāvošo kārtību (piemēram, fotoradariem) un uzmanība pašu drošībai nereti atvirzās otrajā plānā. «Kamēr statistika neskar mūs, mēs uz to skatāmies kā uz cipariem. Bet paši vien to veidojam, un vienā mirklī mana kļūda kļūst par statistiku.»
