Rudenī, laikā, kad teātri ver priekškarus jaunajai sezonai, «Apgāds Zvaigzne ABC» laidis klajā Lenvijas Sīles sarakstīto grāmatu «Dailes teātra VI studija. Paralēlā pagātne», informē izdevniecībā. Kas īsti ir Dailes teātra VI studija? Tie ir četrpadsmit talantīgi, daudzsološi jaunie mākslinieki, starp kuriem Varis Vētra, Andris Bērziņš, Esmeralda Ermale u.c. 16. oktobrī, pirms aktiera Andra Bērziņa 60. jubilejas koncerta, nosvinēti grāmatas atvēršanas svētki.
Prezentācijā bija pulcējušies gan aktīvie Dailes teātra sestās studijas aktieri, arī vakara jubilārs Bērziņš, gan tie, kuri dažādu iemeslu dēļ teatri nespēlē.
1977. gadā teātrī ienāca četrpadsmit talantīgi, daudzsološi jaunie mākslinieki. Skatītāju mīlestība, kritiķu atzinība – lidojums sācies. Turpinājums ne vienmēr tik rožains – katram savs. Šobrīd no viņiem teātrī ir tikai trīs štata aktieri. Nu jau dažiem apaļi 60, citi tuvojas šim gadu skaitlim. Kas ar šiem aktieriem un režisoriem noticis laikā kopš Teātra fakultātes beigšanas, ko viņiem devušas studijas, skolotāji un audzinātāji, ko – darbs teātrī, kino, televīzijā?
Grāmatas autore Lenvija Sīle priekšvārdā stāsta: «Šo grāmatu uzņēmos veidot pēc teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas lūguma, kuru savukārt bija uzrunājusi viena no VI studijas pārstāvēm. Es
Dailes VI studiju pazīstu ļoti tuvu, teātrī ienācu vienā laikā ar viņiem,
pēc Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātra studijas beigšanas vienu gadu pat pamācījos kopā ar viņiem. Tas ir gan labi, gan slikti. Viņi var mazāk man samelot, stāstot par savu dzīvi, toties man par katru no viņiem ir savs priekšstats. Tāpēc izvēlējos sarunu formu, kurā vairāk izpaužas viņi paši. Mēs ar katru no studistiem tikāmies vairākas reizes, es ierakstīju intervijas diktofonā un pēc tam vārdu pa vārdam atšifrēju. Tas man likās svarīgi, jo ļāva iedziļināties katrā teiktajā vārdā daudz pamatīgāk. (..) Tas kodols, par ko runāju ar visiem, – bērnība, studiju gadi, attieksme pret pedagogiem, pret biedriem, pret teātri vispār, pret savu skolu – tas bija vienojošais elements. Izrādes, kurās katrs piedalījies, atšķīrās. Asociācijas atšķīrās, un arī likteņa līnijas atšķīrās. Vienojošais faktors bija arī profesora Hausmaņa 1976. gadā savāktās autobiogrāfijas, kas savukārt ļauj vērot, cik ļoti cilvēks ir mainījies un vai viņš vispār ir mainījies.»
Grāmatas otrais nosaukums ir «Paralēlā pagātne». Autore skaidro: «Ja tu esi izmācījies par aktieri un strādājis teātrī – tas ir uz mūžu. Šī realitāte nāk līdzi visu dzīves laiku, iespējams, prombūtnē no teātra pat veidojas dziļāka profesijas izpratne, jo iekšējās kaislības ir aprimušas. Cilvēks vispār tagadnē dzīvo kopā ar pagātni, jo notikušo par nenotikušu nepadarīsi. Dzīvo paralēli.»
