«Nickelback» 04.10.2012.

(Manchester Arena, UK)

Pašreiz grupas kodolu veido brāļi Čeds (Chad) un Maiks Krēgeri (Mike Kroeger), Raiens Pīks (Ryan Peake), kā arī bundzinieks Daniels Eidars (Daniel Adair), kas kopā muzicē kopš 2005. gada.

Koncerts notiek 10 000 lielai auditorijai paredzētajā Mančestras arēnā (Manchester Evening Arena). Iesākumā zāle pildās visai lēni, bet uz šova sākumu brīvu vietu vairs praktiski nav. Sēdvietas ieņem vecāka gadagājuma mūzikas cienītāji, kamēr stāvvietas pilnībā piepilda pavisam jauni cilvēki – 16, 20 gadu veci. Māc nelielas bažas par šā kontingenta iespējamo uzvedību tālākā vakara gaitā, tomēr, kā vēlāk izrādās, bez pamata. Atmosfēra ir rokkoncerta baudīšanai pilnībā atbilstoša, ko galīgi nevar salīdzināt ar pļēguru pārņemto «Rammstein» uzstāšanos Notingemā.

Kā iesildītāji šoreiz aicināti «Daughtry» - amerikāņu rokgrupa, kas ar tāda paša nosaukuma 2007.gada debijas albumu jau ir kļuvusi par pieckārtēju platīna diska īpašnieci. Holivudas aktierim Vinam Dīzelam (Vin Diesel) vizuāli pārsteidzoši līdzīgais grupas līderis Kriss Dotrijs (Chris Daughtry) savu neticamo augšupkāpienu sāka kā muzikālā šova «American Idol» dalībnieks, taču nu jau ir pārdoti vairāk kā 7 miljoni ierakstu kopiju.

Uzreiz jāsaka, ka šī patiesi ir laba izvēle, jo viņi spēlē līdzīgā stilā kā «Nickelback», turklāt dara to pietiekami kvalitatīvi. Lai vai kā, šī ir tā retā reize, kad iesildītāji ar savu klātbūtni neliek skaitīt, cik dziesmu viņi nospēlējuši.

Pēc tam seko ap 30 minūšu tehniskā personāla rosības laiks, lai saliktu visu nepieciešamo galvenajiem vakara varoņiem. Fonā skan «Metallica», «Guns’n’Roses», «Motley Crue» u.c. Gaismas nodziest, un uz visparēju ovāciju fona šovs var sākties.

Uzstāšanās sākumam ir sprādziena efekts – skatuve piešķīst ar gaismām un apdullinošu trīs ģitāru skaņu, ko uz priekšu dzen enerģisks bungu ritms no jaunākā diska ievadgabala «This Means War». Skatuve iekārtota pavisam vienkārši – tur atrodas vien paaugstinājums sitamajiem instrumentiem, tomēr visu pārējo kompensē skatuves aizmugure jeb bekgraunds ar milzīgu, trīsstāvu mājas lieluma video ekrānu, kura attēla kvalitāte salīdzināma ar DVD. Kā ierasts pēdējā laikā, uz tā redzami gan tiešraides kadri no skatuves, gan publikas aktivitātes, kā arī dziesmu teksti un dažādas video kolāžas. Pārējais skatuves fons tiek aizpildīts ar pēdējā laikā iecienītajiem mini LCD displejiem. Tehnoloģiju attīstība ietekmē visu un visur.

Nedodot iespēju attapties, «Nickelback» savā muzicēšanas manierē nospēlē vēl divus dragājošus hitus – «Something In Your Mouth» un «Bottoms Up». Tikai pēc tam seko apsveicināšanās ar publiku. Grupas līderis Čeds ir apbrīnojami harismātiska personība ar tādām komunikācijas spējām ar ļaužu masām, ka viņu varētu apskaust pat dažu lielvalstu vadītāji. Arī šoreiz dziesmu starplaikos publika tiek izklaidēta ar dažādiem amizantiem gadījumiem no grupas koncertu un privātās dzīves, turklāt, nekad netiek pļāpāts par daudz – ik pēc katras dziesmas visi trīs mūziķi nomaina ģitāras, izskan frāze – «Let’s make this place f**kin Rock» un viss notiek.

Aizsteidzoties notikumiem nedaudz priekšā, gribas izcelt repertuāra perfekto izvēli un secību. Nevaru atminēties gandrīz nevienu hitu, kura pietrūktu šajā divu stundu ilgajā šovā. Balādes, kā «Photograph» un «Someday» veiksmīgi iekļaujas kopainā. Publika dzied līdzi, pat negaidot īpašo uzaicinājumu atsevišķās tam paredzētās dziesmās, turklāt papildu enerģiju dod cerība sevi ieraudzīt uz lielā skatuves ekrāna, ko nodrošina gandrīz nepārtraukta filmēšana, tādējādi tiek panākts vēl lielāks audiovizuāls kontakts ar publiku.

Seko senāka gadagājuma skaņdarbi, kā «Too Bad» un «Animals», kurus nomaina jaunā albuma materiāls. Dziesmas «Rockstar» vidū uz skatuves tiek aicināts... iesildošās grupas solists, kurš veiksmīgi iekļaujas vokālajā kopainā.

Pa vidu dziesmām seko vēl visādas izdarības, piemēram, publikai tiek pajautāts: «Vai nevēlaties iedzert?» Atbildi jau zināt! Uz skatuves iznāk pāris cilvēku ar šaujamieročiem līdzīgiem verķiem rokās, iepilda tajās alus bundžas un ar slaidu loku aizšauj tās līdz pat halles augšējiem stūriem! Iesākumā patiesi negribējās būt tā «laimīgā» vietā, kuram varēja trāpīt! Tikai nākamajā dienā internetā uzzināju, ka tie ir bijuši sapresēti grupas T-krekli. Labi, ka tā!

Jāatzīmē arī fantastiskais bundzinieka solo numurs apmēram 7 minūšu garumā, ko skaņas tehniķi papildina ar tāda skaļuma decibeliem, ka kļūst grūti elpot.

Pa to laiku «Nickelback» vilciens brauc tālāk, līdz pienāk loģisks koncerta noslēgums ar vienu no savas karjeras stūrakmeņiem – «This Is How You Remind Me». Tās vārdus zālē zina vai ikviens. Mūziķi pamāj ar roku un pazūd aizkulisēs, kamēr publika nepagurstoši skandē klasisko: «We want more!» Un pēc dažiem mirkļiem viņi ir atpakaļ, lai papildus nospēlētu vēl divas dziesmas, un tad gan uzstāšanās ir galā!

Kopējais secinājums par redzēto ir nenoliedzami pozitīvs – profesionāli veidots pasākums plašai vecuma amplitūdai, turklāt grupas muzikālais skanējums ar katru gadu ir vērtējams, kā solis uz priekšu. Arī fakts, ka viņu izpildījums nav iekļaujams vienkārša hārdroka rāmjos – sajūtama ir gan postgrandža, gan alternatīvā roka ietekme, tai pašā laikā neieslīgstot līdz bondžoviski salkanai banalitātei!

Nobeigumā gribētu novēlēt ikvienam mūzikas cienītājam Latvijā ierasties uz šā Kanādas dinamīta uzstāšanos dzīvajā. Tas patiesi būs tā vērts! Lai veicas!