Dziedātāja 2010. gadā izslimoja malāriju un satuvinājās ar dejotāju Dereku Hafu. Slimības laikā Šerila domāja, ka ārsti cenšas viņu nogalināt.
Šerila Koula: «Domāju, ka ārsti cenšas mani nogalināt.» (11)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš izslimoju malāriju, un tagad esmu pārliecināta, ka tas nenotika tāpat vien, tam bija iemesls. Notikušais lika man paskatīties uz sevi kārtīgāk – tagad to esmu izdarījusi. Mēs (Šerila un Dereks) bijām safari četras dienas 2010. gada jūnijā, cēlāmies piecos no rīta un ar binokļiem devāmies braukāt apkārt. Mēs nebijām vīlušies – redzējām lauvas, leopardus, ziloņus, degunradžus un žirafes.
Tā bija Dereka ideja, ņemot vērā, ka mēs esam dzīvnieku mīlētāji. Parasti neesmu tik spontāna, bet tolaik visa mana dzīve bija kājām gaisā. Man nebija vīra, nekādu pienākumu, kāpēc gan nebraukt? Pēdējā dienā mēs iekāpām vecā lidmašīnā un devāmies uz Nairobi. Tur mums bija jāgaida trīs stundas līdz nākamajam lidojumam.
Pamanīju trīs odu kodumus – divus uz kājas un vienu uz sejas. Tie visi bija ļoti sāpīgi. Piecas dienas pēc atgriešanās man bija «Vogue» fotosesija. Man bija ļoti slikti, es tur sēdēju un gribēju vemt. Stundu pagulēju un pamodos visa vienos sviedros, pat mati bija izmirkuši.
Lūpas man bija violetas un pirkstu gali zili.
Es prātoju, vai tā ir gripas un pārguruma kombinācija.
Asinsanalīzes apstiprināja, ka man ir malārija.
«Tas ir ļoti nopietni,» sacīja ārsts, kamēr Dereks sazvanīja manu māti. Kamēr raudāju un ik pa laikam zaudēju samaņu, es dzirdēju Dereku sakot ārstam: «Mēs tikko atgriezāmies no Āfrikas. Vai tam varētu būt kāds sakars?» Viņam jau Tanzānijā bija paranoja no malārijas. Dereks regulāri lietoja tabletes, kuras pasargā no iespējas saslimt ar malāriju. Arī es tādas lietoju.
Atceros, ka pamodos Kromvela slimnīcā. Es murgoju, un tas bija brīdis, kad sāku apgalvot, ka ārsti cenšas mani nogalināt. Mana seja un ķermenis bija tā pietūcis, ka izskatījos pēc grūtnieces devītajā mēnesī. Man bija delīrijs, es teicu ārstam: «Es zinu, ko jūs darāt. Jūs cenšaties mani nogalināt. Nedomājiet, ka esmu stulba!»
Abas plaušas bija pieplūdušas ar šķidrumu, manas aknas bija kļuvušas trīsreiz lielākas, un es biju piecas minūtes līdz tam, lai visu mūžu man būtu nieru mazspēja. Paldies Dievam, ka tad to nezināju. Dzirdēju kādu, kurš teica: «Ja 24 stundu laikā situācija neuzlabosies, mēs esam viņu zaudējuši.» Mana māte sacīja: «Viņai viss būs labi. Šerila ir cīnītāja.»
Manās plaušās bija parazīti. Es vienkārši gribēju, lai tas viss beidzas.
Pat jutos atvieglota, kad uz jautājumu, vai mirstu, saņēmu atbildi, ka tāda iespēja pastāv.
Dereks gulēja man blakus un atteicās aiziet no manis. Viņš jutās vainīgs, jo tā bija viņa ideja braukt uz safari. Pēc četrām dienām intensīvajā ārstēšanā, man kļuva labāk. Es ļoti daudz tajā laikā esmu sapratusi un izdomājusi. Tolaik man nebija ne jausmas, cik daudz man nozīmēs mana un Dereka draudzība. Viņš ir viens no mīļākajiem, maigākajiem un jūtīgākajiem vīriešiem pasaulē.