Ja tiktu realizēta tikai trešdaļa visas piešķirtās zaļās elektroenerģijas kvotas, līdzšinējā 1,23 santīma vietā ikviena kilovatstunda izmaksātu 10 reizes dārgāk - 9,83 santīmus. Pētot, kas dažos pēdējos gados ir noticis ar labi domāto zaļās elektrības biznesu, TV3 raidījums Nekā Personīga ir noskaidrojis, ka pat Ekonomikas ministrijai vairs nav skaidrības, kurš īsti ir patiesā labuma guvējs atjaunojamo energoresursu jomā.
Kvotu turētājiem būs jāatklāj patiesā labuma guvēji
Gan ministrs, gan nozares speciālisti atzīstas, ka process bijis neveiksmīgs un rezultāts sagādājis vilšanos. Daniels Pavluts, Ekonomikas ministrs (Reformu partija) norāda, ka šī sistēma ir arī morāli bankrotējusi.
Galvenā kļūda – valsts ekonomikai neizdevīgais kvotu dalīšanas princips. Tā vietā, lai kvotas piešķirtu, konkursa kārtā izvērtējot, kurš pretendents piedāvā elektrības lietotājiem zemāko cenu vai kvalitatīvāko projektu, kvotas vienkārši saņēma tie, kuri pirmie pieteicās. Tāpēc pirmie pie informācijas un arī pie kvotām tika paši politiskie lēmēji vai viņiem tuvi cilvēki, izvēršot kvotu sadali par politiski savtīgu biznesu.
Pie atbalsta tiek pietuvinātās personas
Tā bija iespēja tikt pie valsts atbalsta, kas tālāk nodrošina stabilu, ilgstošu un viegli iegūstamu peļņu no elektrības patērētāju maksājumiem. Raidījums un arī «Vides fakti» savulaik izpētīja, ka, piemēram, vēja tirgū nostiprinājās ekspremjera un Tautas partijas līdera Andra Šķēles ģimene. Viņa meitām un sievai piederošā «Sabiedrība privātiem ieguldījumiem» rīkojās Grobiņas vēja parkā. Nīcas pagastā SIA «Sēteri» vēja parka lielākā daļa tika ekspremjeru Kalvīša un Godmaņa padomniekam Vasīlijam Meļņikam, bet tā saucamo Lemberga oponentu Olafa Berķa, Igora Skoka un Genādija Ševcova īpašumā pastarpināti nonāca SIA TCK iegūtās īpaši apjomīgās vēja kvotas.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele norāda, ka ar konkrētām partijām ļoti tuvu saistītas fiziskas personas ir arī šo komersantu faktiskie kapitāldaļu turētāji. Līdz ar to sanāk tā, ka partijas kontrolē esoša ministrija izsniedz šo personu komersantiem šīs kvotas. Līdz ar to, ja uz to brīdi būtu iespējams jau konstatēt to, tas būtu ļoti daudz bažu novērsis!
Sistēma netiek lauzta
Ministrijā uzskata - ja negodīgo sistēmu iedibināja Godmaņa valdības laikā, tad Dombrovska pirmais ekonomikas ministrs Artis Kampars varēja radikālāk rīkoties, lai slikto praksi lauztu. Kampars apgalvo – tas arī tika darīts.
Kampars atklāj, ka «priekšlikums no manas puses ir bijis ļoti skaidrs – jauns likums ar jaunu motivācijas sistēmu bez politiķu iesaistīšanās, bez kvotām. Tas, ka nav izdevies parlamentā, visticamākais, politiskas ieinteresētības dēļ viņu virzīt cauri, nu, tā ir realitāte. To es varu atzīt. Varbūt man nepietika spēka to likumu ātri izstumt caur parlamentu. Jautājums – ko tagad dara esošais ministrs? Es neesmu dzirdējis neko vairāk kā skaļus vārdus.»
Par savu panākumu Kampars uzskata to, ka mainījis situāciju, piemēram, biogāzes jomā, kur iepriekš visas kvotas bija izdevies sagrābt vienam pašam uzņēmējam - Andrim Griģim. Kampars panāca, ka drīkst pieteikties arī citi, – un prakse parādījusi, ka Griģim no 12 firmām piešķirtām kvotām 10 tā arī palikušas nerealizētas un ir atņemtas, bet 2 pārgājušas Aizkraukles bankas valdījumā. Toties sākotnēji atstumtie lauku saimniecību īpašnieki, kā Juris Cīrulis un Jānis Vinters, tagad savus projektus attīsta veiksmīgi.
Kvotas tiek 126 stacijām, 93 vēl nestrādā
Tomēr kopumā vērtējot sanācis, ka kvotu ir piešķirts pārāk daudz un pārāk dāsni. Bet visus iegūtos labumus īpašnieki nav spējuši apgūt.
Šobrīd kopumā elektroenerģijas obligātā iepirkuma kvotas tikai zaļajai enerģijai vien, neskaitot koģenerāciju, ir piešķirtas 126 biogāzes elektrostacijām, no tām ražošanu nav sākušas 93. Biomasai piešķirtas 125 kvotas, 116 nav sākušas ražot. Vēja elektrostacijām 46 kvotas piešķirtas, nav sākušas ražot 25. 147 kvotas piešķirtas hidroelektrostacijām, 7 nav sākušas ražot. 2 kvotas piešķirtas saules elektrostacijām un neviena nav sākusi ražot. (EM dati uz 1.augustu.)
Ja tiktu realizēta tikai ap trešdaļa visu piešķirto kvotu, sanāktu, ka kopumā pēc katram zaļās enerģijas veidam paredzētā paaugstinātā tarifa patērētājiem katru gadu nāktos maksāt par biomasas elektrostacijās saražoto enerģiju 15 miljonus 700 tūkstošus latu, par biogāzes 54 miljonus 477 tūkstošus, par vēja 20 miljonus 430 tūkstošus, par hesiem 6 miljonus 196 tūkstošus. Kopā tas nozīmētu, ka zaļās enerģijas slogs uz patērētājiem gadā tuvotos 100 miljoniem latu (97 miljoni 28 tūkstoši). Taču, ja realizētu visas izsniegtās kvotas par obligāto iepirkumu, tai skaitā koģenerācijas stacijās, tad ik gadu patērētājiem tas izmaksātu aptuveni 450 miljonus. Tas nozīmē, ka elektrības cenā katrai kilovatstundai uz atjaunojamo energoresursu veidā ražotās elektrības rēķina cena sadārdzinātos par 2,7 santīmiem, uz koģenerācijā no atjaunojamiem resursiem ražotās rēķina – par 5,3 santīmiem un uz koģenerācijā no dabasgāzes ražotās rēķina – par 0,6 santīmiem. Tātad līdzšinējā 1,23 santīma vietā ikviena kilovatstunda mums izmaksātu gandrīz 10 reizes dārgāk, sasniedzot jau 9,83 santīmus. (EM dati uz 1.augustu)
Pavļuts uzskata, ka «tas būtu šausmīgi dārgi, šausmīgi dārgi.. Tas, ka šobrīd mūsu iedzīvotāji, patērētāji neredz vēl šo sadārdzinājumu, nav pietiekams pamats mums nereaģēt. Tai ziņā es gribu noraidīt pārmetumus, ka mēs esam pārcentušies, piemēram, uzbrūkot šai zaļajai komponentei.»
Atzīstot, ka patur spēkā Eiropas Savienības noteikto mērķi, ka līdz 2020.gadam 40% kopējā enerģijas galapatēriņā tiks saražots no atjaunojamajiem energoresursiem, un cerot, ka visas kvotas dažādu iemeslu dēļ tomēr neīstenosies, ministrijā uzskata, ka esošā situācija ir bīstama. Arī tādēļ, ka nav skaidrs, kas būtu patiesā labuma ieguvēji no naudas, ko Latvijas patērētāji maksā kvotu turētājiem. Nekā Personīga pētījums liecina, ka, apskatot tikai to projektu daļu, ko ministrija apkopojusi par kvotām, kas izsniegtas no 2009.gada, sanāk, ka starp darbību sākušajām 72 hidroelektrostaciju kvotām īpašniekus ir mainījušas 9. Piemēram, vienai no tām Daugavpilī reģistrētajai West Energo sākumā īpašnieks bija no Izraēlas, bet tagad kāds ofšors no ASV.
Biogāzē no 52 īpašnieki nomainījušies 12 kvotām. Kāds Mihails Šilovs uz dažādiem firmu nosaukumiem saņēmis 6 kvotas un tās visas pārreģistrējis uz Kipru.
Biomasā no 11 kvotām īpašniekus mainījušas trīs. Bet no 27 vēja elektrostacijām īpašniekus nav mainījušas tikai četras. Visas SIA W.E.S. 10 kvotas pārreģistrētas uz Kipru. SIA Ošmaļi, kas bija tikusi pie četrām kvotām, jau piešķiršanas dienā tās pārdevusi tālāk igauņiem.
Tāpēc uz jautājumu – kam galu galā paliks peļņa no Latvijas dārgi sniegtā atbalsta zaļās enerģijas ražošanai, atbilde ir, ka daudzos gadījumos tie nebūs vietējie ražotāji, kā bija cerēts..
Pavļuts norāda: «Šīs te kvotas jau saņemšanas brīdī ir bijušas ar domu – nu, mēs pārpārdosim kādam citam un mūsu priekšrocība ir, ka mēs to kvotu varam dabūt!»
Kvotas atņemtas netiek
Bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars uzskata, ka arvien vēl nepietiekami tiek izmantotas jau sen ministrijas rīcībā esošās, viņa laikā ieviestās juridiskās iespējas, kas ļauj kvotas atņemt. «Ja būtu šobrīd mana teikšana, es teiktu, ka tās kvotas, kas nevirzās uz priekšu lietderīgā veidā, būtu apturamas, un noteikumi to atļauj.»
Ministrijā to arī sola darīt, noteikts arī, ka kvotu turētājiem līdz nākamā gada martam būs jādeklarē patiesā labuma guvēji un būs arī jauns mehānisms, kas regulēs obligāto valsts iepirkumu no ražotājiem.
Jaunais mehānisms ir iecerēts tāds, lai šīs zaļās enerģijas ražošanā lielāku lomu spēlētu tirgus, lai tur būtu kompetences klātbūtne, lielāka cenu konkurence. Mērķis būtu panākt, ka mēs, protams, savas apņemšanās par zaļās enerģijas īpatsvara saražošanu īstenojam, tai pašā laikā ir daudz svarīgāk to izdarīt veidā, kas ir saprotams, kompetents un maksā saprātīgu cenu patērētājam, ka patērētājs to spēj samaksāt, norāda Pavļuts.
