Nav daudz cilvēku, kuri šodien atceras, ka savā 135 gadu garajā vēsturē «Zirgu pastam» ir bijuši arī «poļu laiki». Starpkaru perioda pēdējā posmā šajā ēkā koncentrējās Latvijas poļu minoritātes kultūras un sabiedriskā dzīve. Kopā ar vairākām citām organizācijām šeit

darbojās Poļu teātris Rīgā.

Latvijas Kultūras akadēmija jau vairākus gadus īsteno ļoti veiksmīgu studentu un pasniedzēju apmaiņu ar Ludvika Solska Teātra Valsts augstskolu Krakovā. 2007. gadā LKA jaunie aktieri tika uzaicināti uz šīs augstskolas organizēto festivālu Krakovā, un festivāla ietvaros pirmo reizi latviešu valodā tika iestudēta poļu nacionālā drāma - Staņislava Vispjaņska luga «Kāzas». Toreiz Mihaila Gruzdova un Indras Rogas sagatavotais iestudējums izpelnījās poļu skatītāju vētrainus aplausus un neskaitāmus atzinības apliecinājumus. Šogad poļu studenti ir ieradušies mūsu festivālā ar savu viesizrādi. Respektējot festivāla «Patriarha rudens» galveno uzstādījumu, ka festivāls prezentē izrādes, kuras pilnībā ir studentu veidotas, mums tiek piedāvāts režijas studentes Barbaras Herčikovas iestudējums, kura, pati būdama čehiete, ļoti iespaidojusies no starpkaru perioda poļu rakstnieka Bruno Šulca ļoti īpatnējās un noslēpumainās daiļrades. Pēc šā autora stāstu krājuma «Kanēļa veikaliņi» motīviem viņa ar jaunajiem poļu aktieriem iestudēja izrādi «MANA TĒVA ĢENIĀLAIS LAIKMETS jeb MATĒRIJAS APOLOĢIJA».

Šulca interpretētāji akcentē viņa prozas divējādo dabu

Ja neskaita dažus savulaik žurnālā «Karogs» publicētos Hermaņa Marģera Majevska latviskotos stāstus, Bruno Šulca daiļrade Latvijā līdz šim nav bijusi pazīstama, kaut arī šis starpkaru perioda poļu grafiķis un avangarda rakstnieks nereti tiek pielīdzināts Francam Kafkam un Marselam Prustam. Šos rakstniekus zina visa pasaule, savukārt Šulca pasaule bija neliela pilsētiņa Drohobiča (pie Ļvovas, mūsdienu Ukraina). Austroungāru Drohobičā viņš nāca pasaulē (1892), poļu Drohobičā realizēja savu daiļradi, un vācu okupētajā Drohobičā, būdams ebreju izcelsmes, zaudēja dzīvību (1942). Viņa iedvesmas avots bija šī provinciālā pilsētiņa, kā arī tās iedzīvotāji. Bruno Šulca literārās pasaules balsts bija vairākas «lielās apsēstības» - tēva mīts, sievietes vara, Grāmata. Viņa darbos, īpaši vizuālajos, ir jūtama barona fon Mazoha ietekme. Sieviete viņa stāstos ir dominējošā, tā ir pragmatisma simbols un pretstats vīrietim, kurš funkcionē garīguma sfērā. Šulca interpretētāji akcentē viņa prozas divējādo dabu. Metafiziskās daļiņas, zināšanas, mākslinieciskums, brīvība, kuru simbolizē putni, - apzīmē vīrišķo pasauli, turpretī pie sievišķās pasaules elementiem pieder matērija, ķermenis, dzīve savā bioloģiskajā būtībā.

Autora vīzijā šīs divas pasaules, erotiskas fascinācijas vienotas, papildina viena otru.

Savas dzīves laikā Šulcs nopublicēja tikai divus stāstu krājumus - «Kanēļa veikaliņi» un «Sanatorija «Zem smilšu pulksteņa»». Groteska un īstenības deformācija, ar kuru palīdzību autors gan prozā, gan savos zīmējumos konstruēja pasauli, joprojām aizrauj lasītājus. Bruno Šulcam ir raksturīgs īpašs stils, viņa valoda ir bagāta, poētiska, pilna arhaismu, nedzirdētu salīdzinājumu un bezgalīgu metaforu, ar kuru palīdzību rakstnieks-erudīts mēģināja nokļūt līdz vārdu pirmatnējām nozīmēm. Šulca daiļdarbu tulkošanai ir nepieciešama īpaša meistarība un labas tulkošanas iemaņas. Viesizrādes vajadzībām šo uzdevumu uzņēmās LKA studiju apakšprogrammas «Starpkultūru sakari Latvija-Polija» studenti.

Piektdien, 5.oktobrī, plkst. 21.00

Sestdien, 6.oktobrī, plkst. 21.00

Zirgu Pasts

Dzirnavu iela 46, Rīga

«MANA TĒVA ĢENIĀLAIS LAIKMETS jeb MATĒRIJAS APOLOĢIJA»

pēc Bruno Šulca stāstu krājuma «Kanēļa veikaliņi» motīviem

Režija - Barbara Herčikova /Čehija/

Lomās: Romans Gancarčiks, Mateušs Mireks, Kamila Kubota, Veronika Vronka, Marcels Borovecs, Jans Jurkovskis /Polija/

Poļu valodā ar tulkojumu latviešu valodā.

Biļetes (Ls 4/ Ls 2)