Gada sākumā grupa «Frailty» beidzot parādīja gatavā formā, ar ko tās dalībnieki pēdējo trīs gadu laikā bijuši aizņemti brīvajā laikā. Kā jau noprotams, šeit nebūs runa par futbolu, uzstāšanos Ņujorkas Taimskvērā vai piedalīšanos arābu pavasara aktivitātēs. «Frailty» interešu lokā prioritāte ir traģēdijām. Taču tā vietā, lai mēģinātu šokēt publiku, piemēram, ar kādu foto no autoavārijas vietas vai bada piemeklēta Āfrikas reģiona, albuma vāciņam viņi ir izvēlējušies mākslas darbu, kurā attēlota sengrieķu traģēdijas mūza. Melpomene ir kā filosofisks ceļojums Dantes Ellei līdzīgā telpā un laikā, kur ar parasta mirstīgā acīm mēģināts skatīt cilvēku dažādos dzinuļus, to sekas un viņu iekšējos pārdzīvojumus. Taču grupas galvenais radošais spēks, ģitārists, palaikam arī vokālists, Edmunds Vizla saka, ka albums izdevies mazliet par gaišu. Runājam par gaišo pagātni, tumšo nākotni un oktobra sākumā gaidāmo koncertu Rīgā.

Ar ko uzstāšanās Drūmvakar, Rīga grupai «Frailty» būs īpaša?

Edmunds Vizla: Mums šī uzstāšanās būs īpaša, jo šajā koncertā mēs spēlēsim īpašu programmu, kas sastāvēs no dažām ļoti garām, atmosfēriskām un tempa ziņā lēnām kompozīcijām. Parasti mēs spēlējam ļoti sabalansētu programmu, kur nav prioritātes kādai noteiktai noskaņai vai tempam, tomēr šoreiz izlēmām veikt eksperimentu paši ar sevi un klausītājiem. Šāda veida mūziku spēlēt nav viegli, tas prasa pacietību un koncentrēšanos, tāpēc šo koncertu varētu uzskatīt par samērā nopietnu pārbaudījumu gan grupai, gan klausītājam. Latvijas metāla fans nav pieradis pie šādiem spēles noteikumiem, bet neko darīt - nāksies pierast.

Vai «Frailty» ar pirmo albumu «Lost Lifeless Lights» 2008. gadā aizpildīja drūmmūzikas tukšumu Latvijas metālmūzikā?

Edmunds Vizla: Es varu apgalvot, ka mēs aizpildījām vienu totālu tukšumu jau tā pelēcīgajā Latvijas metālmūzikas skatuvē. Tiem, kas varbūt domā, ka Latvijas metālmūzikas skatuve ir kaut kādā līmenī, ieteiktu atvērt acis un paskatīties reāli - mums nav savu tradīciju nekur, nevienā žanrā. Katra grupa strādā savā stilā gandrīz vai ekskluzīvi. Tieši tajā brīdī, kad sākās «Frailty», mums nebija nevienas aktīvas doom metal grupas. Apzinoties to, ka lielākajai daļai klausītāju doom metal liekas garlaicīga un neinteresanta mūzika, es nospļāvos uz to visu un vienkārši darīju to, ko vēlējos darīt mūzikā, jo tajā brīdī ļoti ticēju tam, ka ar darbu ir iespējams sasniegt visu. Jāsaka, ka tam ticu vēl joprojām. Ar laiku pierādījās tas, ka nemaz tik slikts tas doom metal nebija, un uz mūsu koncertiem sāka nākt arvien vairāk cilvēku. Bet, atgriežoties atpakaļ pie 2008. gada, var apgalvot, ka «Frailty» sev pirmsākumos doto pamatuzstādījumu atdzīvināt Latvijas doom metal stilu kā tādu biju izpildījis. Sasodīti laba sajūta. Vēl labāka bija tad, kad 2010. gadā saņēmām pirmās Latvijas metālmūzikas balvas kā labākā grupa un par labāko ierakstu (Frailty EP 2009). Nav slikti tādai ļoti garlaicīgai grupai.

Tomēr tukšumi paliks vienmēr. Latvijas smagā mūzika pēdējos gados ir pierādījusi sevi kā pārsvarā attīstīties negribošu ar dažiem izņēmumiem, protams. Tas pats attiecināms uz tā saucamajiem metāla faniem - pirms dažiem gadiem koncerti bija pārbāzti, bet šobrīd pat milzu zvaigznes ar pūlēm pielasa 200 - 300 cilvēku lielas auditorijas. Esam atēdušies? Kā risināt šo problēmu? Man atbildes nav, es varu vienīgi turpināt dzīvot uz sava entuziasma un darīt to, kas dažiem cilvēkiem ļoti patīk un viņi to prot novērtēt.

Vai «Frailty» sastāvs ir stabilizējies kopš 2009. gada? Kādās grupās ir spēlējuši katrs no tagadējiem un pirmā albuma ieraksta dalībniekiem?

Edmunds Vizla: Sastāvs grupai ir mainījies pēdējo reizi 2010. gadā, kad notika diezgan straujas pārmaiņas. Detaļās neieslīgsim, bet šobrīd ļoti vēlētos, lai tagadējais sastāvs turpinātu darbu un mēs kopīgi aizietu līdz vēl vienam ierakstam. Dzīvē mēdz gadīties visādi, bet tie cilvēki, kas ir tagad, ir ļoti okay, un ir ļoti patīkami ar viņiem strādāt. Mūsu grupā ir darbojušies cilvēki, kas pārstāvējuši un atsevišķos gadījumos turpina pārstāvēt šādas grupas – «Ocularis Infernum», «Mutilate Myself», «Gatling», «F[ei]k», «Malduguns», «Ex Anima», «Dislocation». Šobrīd mūsu grupā darbojas cilvēki, kas pārstāv grupas «Malduguns», «Apēdājs», «Mala», «Kastete».

Kādi mērķi ir «Frailty» un kā tie laika gaitā ir mainījušies (kopš 2003. gada), ņemot vērā, ka šodien grupa ir saņēmusi savu daļu starptautiskas atzinības, kas uzskatāmi parādās dažādu valstu recenziju skaitā un daudzveidībā?

Edmunds Vizla: Kā mērķis ir izvirzīts ielauzties Eiropas doom metal apritē kā vienai no Top 10 grupām. Lai to sasniegtu, ir jāpastrādā vēl kāds laiks, vēl daudz kas jāziedo, bet tas nav nesasniedzami. Šobrīd viss tas, par ko mēs kādreiz sapņojām kā grupa, ir sasniegts - mums ir albumi, mums ir bijuši koncerti, esam ieguvuši atzinību gan mājās, gan Baltijā un Krievijā. Beidzot ir jāmēģina pakļaut arī augstprātīgā Eiropa. Nav runa par recenzijām, runa ir par koncertiem. Ļoti ceram, ka nākamgad izdosies tikt tālāk, ka mūs kā koncertgrupu beidzot novērtēs arī tur.

Cik tālu ir pavirzījies nākamā albuma ieraksts un kā šobrīd izskatās, cik savādāks kā iepriekšējie albumi tas varētu būt? Kas varētu būt izdevējs?

Edmunds Vizla: Šobrīd ir skaidrs tikai viens - nākamais albums būs, un tas būs daudz tumšāks savā noskaņā nekā mūsu šobrīd jaunākais ieraksts «Melpomene», kas, neskatoties uz to, ka ir labi nostrādāts un noskaņām bagāts ieraksts, sanāca mazliet gaišāks, nekā sākotnēji bija iecerēts. Jaunajā materiālā turpināsim ceļot pa pasauli, un stāstīsim baisus stāstus no dažādu tautu mitoloģijas un reliģiskajiem priekšstatiem. Iespējams, ka daudz lielāks uzsvars tiks likts uz episkajiem motīviem mūzikā. Grūti spriest, kas būs izdevējs, jo mūzikas bizness attiecībā pret tādām grupām kā mēs ir skarbs. Pats ieraksts varētu sākties kaut kad nākamā gada sākumā, ja būsim tam finansiāli un tehniski gatavi.

Cik nozīmīga loma, tavuprāt, ir «Frailty» videoklipiem (kā «Scarlet Prophecy» un «The Doomed Halls Of Damnation», piemēram) līdzšinējā grupas darbībā, un ko tu domā par katru no tiem?

Edmunds Vizla: Video prasa lielus ieguldījumus un idejas. Par to, kas mums ir bijis līdz šim, esmu priecīgs, jo tas paveikts par minimāliem līdzekļiem. Video loma mūsdienās ir liela un svarīga, tas jāattīsta tālāk. Grupām, kas var to atļauties, noteikti ir jārīkojas, jo tas dos papildus reklāmu viņu darbam un mūzikai. Mans favorīts šobrīd ir tieši «The Doomed Halls of Damnation». Manuprāt, tas lieliski raksturo gan šo dziesmu, gan mūsu mūziku kopumā.

Kā ir ar Dievu? Tu piemini Viņu kā ietekmi pirmajā albumā, un, ja pareizi zinu, esi arī studējis teoloģiju universitātē?

Edmunds Vizla: Dievs «Lost Lifeless Lights» albumā nav ietekme, bet gan ir iekļauts pie personām, kas no manis saņem individuālas pateicības. Tiem, kas mani pazīst, nav nekāds noslēpums, ka esmu ticīgs cilvēks. Pilnīgi pretēji it kā tradicionāliem priekšstatiem par metālistu kā antireliģiozu indivīdu esmu ortodoksāls kristietis. Ortodoksāls šajā gadījumā nozīmē nevis pareizticīgais grieķu vai krievu tradīcijā, bet gan tāds, kas turas pie tradicionāliem kristīgās baznīcas uzskatiem iepretī dažādām herēzēm, kas izveidojušās daudzu gadsimtu laikā un vēl arvien turpina mocīt cilvēci. Tikpat cieši, cik atbalstu savu ticību, atbalstu arī moderno zinātni. Saprotu, tas var radīt kādam virkni jautājumu par reliģijas un zinātnes savienojamību, bet par to varam parunāt citreiz.

Jā, man ir maģistra grāds kristīgajā teoloģijā un reliģiju zinātnē. «Frailty» mūzikā reliģiskās lietas parādās tikai kā simboli un ne savādāk. «Frailty» nav ne reliģiska, ne politiska grupa. «Frailty» ir episkas un tumšas mūzikas apvienība, kas strādā ar dažādām mitoloģijām, psiholoģiskiem pārdzīvojumiem un tīru fantāziju.

Cik liela loma «Frailty» radošajā darbībā ir grāmatām?

Edmunds Vizla: Sanācis tā, ka gan pagātnē, gan šobrīd daudz lasu. Esmu ļoti selektīvs uz to, ko vēlos redzēt savā grāmatu plauktā, bet tur jūs varēsiet atrast visu sākot no kulinārijas grāmatām līdz D. Taisona «Necronomicon».

Ja runā par autoriem, tad konkrētu simpātiju man nav, varu pieminēt vien dažus spilgtākos, kuru daiļradei esmu sekojis, - Tolkīns, Lovkrafts, Luters. Ja godīgi, tad no grāmatām ietekmējos maz, jo nav bijis tā, ka, izlasot kādu grāmatu, ir bijusi vēlēšanās sacerēt kādu kompozīciju. Labi, samelojos – «Nekronomikons», ko sarakstījis Taisons, ir izcils stāsts, kas būtu pelnījis atsevišķu albumu.

Drūmvakarā piedalīsies «Relicseed». Tavas domas par šo grupu? Vai tevi tāpat kā mani nedaudz pārsteidz viņu esamība vakara mūziķu sarakstā?

Edmunds Vizla: «Relicseed» ir grupa, kuru pēdējā laikā pavada liela veiksme. Novēlu viņiem to nepazaudēt un turpināt tādā pašā garā. Tas, ka viņi spēlēs šajā pasākumā, ir P3lican apvienības koncertu politika - netaisīt vienveidīgus pasākumus, bet piedāvāt kaut vai minimālu dažādību. Tas piesaista vairāk cilvēkus, un visi no tā ir tikai ieguvēji. Gan grupas, gan rīkotāji, gan arī klausītāji.