Disidentiem patīk internets. To mēs zinām. Mums arī patīk. Taču sērfojam ne tikai mēs un brīvības cīnītāji, bet to dara arī diktatori, pinkertoni, izsekotāji un ziņu pienesēji. Digitālajai revolūcijai, izrādās, ir arī ēnas puse, un nav izslēgts, ka tur tieši tāpat kā masu medijos ar mums manipulē citi.
Naivais kiberutopisms. Kas patiesībā notiek internetā? (128)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Twitter revolūcijas?
Ar šīm idejām nesen nāca klajā Jevgeņijs Morozovs savās provokatīvajās esejās Le Monde un Wall Street Journal un jaunākajā grāmatā, kurā viņš tiepīgi pastāv uz to, ka Tuvo Austrumu valstu «jasmīnu revolūcijas» nav Twitter tīklā organizētās sacelšanās rezultāts. Nepavisam nav.
«Kreatīvisms» baltkrievu un moldāvu 2006. gada publiskajos interneta protestos nosmaka zibenīgi, pateicoties vecās KGB sistēmas «uzraudzības uzlabojumiem» - liekot lietā racionālas mobilo telefonu, sms un tīkla komunikāciju kontrolējošas iekārtas. Tās pašas, kuras atradīs ceļu (ja vajadzēs) arī pie jums. Labāk par visvienkāršāko navigatoru. Čatu forumus, Twitter, Facebook, vēstuļu un citus «bīstamās informācijas» nosūtītājus šodien var atrast strauji un vienkārši. Arī varai ir šīs izsekošanas iekārtas. Tieši tāpēc «tas, kas mums līdz šim šķita vislabākais saistībā ar sociālajiem medijiem - anonimitāte, vitalitāte, spēja iesaistīties -, ir faktiski šo mediju pats lielākais trūkums» (J. Morozow).
Šis viedoklis ir klajā pretstatā Rietumos valdošajai pārliecībai par to, ka tīmekļa iespējas «stiprina demokratizācijas procesus» (Clay Shirky). Vai kiberutopisms šodien iespaido globālās politiskās debates, vai mūsu ticība tehnikas iespējām ir tukša ilūzija bez faktiska seguma?
Vairums demokrātisko valstu politiķu joprojām arī tagad gavilē līdzi «tīmekļa aktīvistiem, kas savā būtībā ir jaunās, modernās demokrātijas īstenie cīnītāji» (Gunilla Karlsone, Zviedrijas valdības ministre). Pēc viņas domām, «sociālie mediji rada pazemes komunikācijas tuneļu sistēmu zem valsts kontrolētajiem medijiem» un tas nozīmē, ka jaunās masu saziņas formas it kā spēj izaicināt un uzvarēt reāli bruņotu varas ešelonu kolonas.
Vai sociālie mediji ir tautas masu slepenie ieroči?
Vai tā ir? Šaubos.
Mūsu laikabiedri un interneta lietotāji ir arī diktatoriskie režīmi. Gan tālāk pasaulē, gan tepat mums blakus – Krievijā. Viņi tieši tāpat kā disidenti izmanto tīmekļa piedāvātās iespējas. Interneta un sociālo mediju resursi nodrošina viņiem un autoritatīviem režīmiem ātri un ērti izplatīt savu propagandu un melus tīmeklī, uzraudzīt līdzpilsoņus un diskreditēt savus nedraugus un ienaidniekus. Tieši un netieši.
Internets netraucē arī apstulbināt, nogurdināt, pārbombardēt ar sēnalu informāciju un lētiem mārketinga trikiem. Krievija, piemēram, finansē pati savu Rutube (savējo Youtube variantu), kas jau šodien noslīcināts lētā pornogrāfijā un saldsērīgās «kaķīšu romantisma» filmās. No šejienes ērti panākams «informatīvā pārsātinājuma» efekts, kad visa pieejamā informācija ar laiku šķiet sķebena un sekla. Cilvēks vairs nespēj atšķirt saturu no bezsatura informācijas. Satura substances trūkums daudzās interneta publikācijās rada priekšnosacījumus skepsei. Šo efektu propagandas teorijā sauca par «automātiskā ieroča zalves dunēšanu». Ausis aizkrīt.
Diktatūras un politiskā vara mēdz arī «izslēgt gaismu» kritiskos brīžos. Skābekļa nogriešanas paņēmiens ir vecs kā vēsture. To varējām novērot Ķīnā Ksinjangas protestu laikā 2009. gadā un Ēģiptē pērn. Internets, kuru mēs paši uzskatām par «ļoti decentralizētu», savā būtībā izrādās «pamatīgi centralizēts».
Tas palīdz režīmiem piekopt arī ļoti izsmalcinātas pilsoņu uzraudzības metodes. Piemēram, Nokia Siemens piegādāja savu tehnoloģiju Irānai, kas vietējai varai palīdzēja izsekot noteiktu mobilo telefonu īpašniekus vai sadzenāt «nepatīkamas informācijas» autorus 2009. gada «revolūcijas» laikā. Ķīnas valsts RTS Technologies, izraēļu - amerikāņu interneta izlūkošanas uzņēmums Narus, atbalsts ēģiptiešu varai, zviedru Rymdbolaget eksporta sadarbība ar Lībijas nesen gāzto varu palīdzēja efektīvi apspiest zemāko slāņu sociālos protestus un bremzēt tīmekļa aktivitātes. Izmantojot melno propagandu un ofensīvas.
Varas kontrole arī tīklā
Mūsu iecienītie sociālie mediji, izrādās, lieliski palīdz varai arī pret dažādām sabiedrības sociālā protesta formām. Piemēram, Izraēlas Hasbara Fellowships un Ķīnas tā saucamā Fifty-Cent Party ir tīmekļa non stop varas kampaņas, kuru uzdevums ir apgūt, sistematizēt, uztvert, apkaut, nomelnot un iznīcināt jebkuru pret varu vērstu protestu.
Šo metodiku liek lietā arī Krievijas propagandas mašīna, izmantojot internetā kompleksu spiegošanas sistēmu, kas kalpo esošajai Kremļa varai un ir faktiski konkrēts esošās politiskas turpinājums globālajā arēnā. Nesen lasījām par slēgtiem valsts iepirkumiem Krievijā, lai izstrādātu jaunas programmas interneta sociālo tīklu monitoringam un informatīvu ziņojumu masveida izplatīšanai sociālajos tīklos, lai veidotu sabiedrisko domu. Viena programma izpētīs sociālos tīklus, otra - izstrādās nepieciešamās informatīvās vadības metodes, trešā - balstoties uz iepriekš apstrādātajiem datiem, sociālajos tīkos iepludinās Kremlim vajadzīgo informāciju. Par iespējām ietekmēt situāciju citās valstīs Krievijā pirmoreiz sākām runāt pēc krievu nemieriem Tallinā 2007.gadā, kad tika pārcelts piemineklis padomju karavīriem. Krievijas laikraksts Komersant nesen konstatēja, ka šīs sabiedriskās domas ietekmēšanas metodes tiek izmēģinātas bijušās PSRS republikās, kas tagad kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Tas notiek jau tagad, un par to liecina publiskotās Baltijas valstu drošības dienestu atskaites un mūsu ikdienas prakse Baltijas valstu interneta telpā. Arī šo rakstu droši vien komentēs kāds angažēts komentētājs, kurš parasti mēģina diskreditēt visus, kas kaut ko kritisku izsakās par Krieviju un tās ārpolitiku.
Kas īsti internetā notiek?
«The game has changed» - konstatēja kāds britu policijas šefs studentu protestu laikā Lielbritānijā, jo apkarot studentu manifestācijas kļūst aizvien grūtāk tāpēc, ka tās «ir kustīgākas, mobilākas, impulsīvākas un neprognozējamas» (no policijas ziņojuma). Varai esot jāizseko lielās un «riskantās» sabiedrības grupas sistemātiski jau iepriekš, lai novērstu to protestu uzliesmojumu valstij kritiskos brīžos. Kā to var izdarīt? Kontrolējot sociālos medijus un jūsu profilus tajos.
Protams, šajā sistematizācijas procesā palīdz vispasaules cīņa pret terorismu. Tā lieliski noder kā legāls aizsegs, lai faktiski izsekotu arī savējos - vietējai varai problemātiskos indivīdus.
Vai tas pats notiek arī pie mums Latvijā?
Protams. Ekonomiskā un finanšu krīze ir ievainojusi plašus mūsu iedzīvotāju slāņus. Budžeta pievilkšana, atlaišana, darba vietu iznīcināšana, banku glābšana sistēmas ieviešana un finanšu sistēmas reanimācija, visbeidzot prasība, lai novārdzinātā sabiedrība tomēr pati arī samaksā par «pazudušo naudu» un «atdod» aizdevējiem varas ešelonu sarūpēto valsts kases iztrūkumu, ir spēcīgs detonators gigantiskam pūļa sprādzienam. Valsts leģitimitāte ir sagrauta un sociālo protestu viļņošanās Latvijā jau sākusies.
Masu emigrācija ir pirmā šo pazemes grūdienu izpausme. Tai seko nodokļu nemaksāšana, nevēlēšanās laist pasaulē mazuļus, jauniešu atteikšanās piedalīties politikā, lēkšana no Vanšu tilta utt. Tie ir simptomi.
Latvijas aktuālāko nepieciešamību sarakstā pašlaik pirmā nostājas deficītā «Kārtības partija», kura spētu apturēt aktīvās valsts un nācijas izjukšanas pazīmes.
Pagaidām tas neizdosies, jo arī mūsu politiskā vara rīkosies tieši tāpat kā Mubaraks «jasmīnu revolūcijas» sākuma posmā. Toreiz pret protestējošajām tautas masām tirāns sūtīja nevis policistus, bet «rekrūšus», kuri, maskēti civilā apģērbā, aplaupīja, demolēja, terorizēja miermīlīgo masu protestu dalībniekus ar mērķi iebaidīt. Norobežot, izolēt un ieslodzīt. Pie mums šo lomu psiholoģiska uzbrukuma veidā veiks etablētie un varai pietuvinātie žurnālisti un mediji, cenšoties uzputot tālāk oficiālo viedokli un iestāstīt sabiedrībai, ka «viss ir kārtībā» un ka slīcēju glābšana ir pašu slīkoņu lieta.
Aizdevēji diktē, mēs atdodam un mediji producē pozitīvos sižetus.
Vai Latvijas sabiedrībā šodien būtu spējīga izvirzīt alternatīvo publisko viedokli? Piedāvājot trešo izeju no esošās krīzes valstī?
Šim nolūkam vajadzīgs vienojošs saslēgums.
Alternatīvie mediji (Indymedia u.c.) pie mums vēl pagaidām nedarbojas. Atliek vienīgi Twitter, Facebook, Draugiem, Skype, taču uz tiem arī progresīvu ideju vārdā paļauties nav iespējams.
To pierāda vairāki piemēri.
Facebook un Twitter cenzūras metodes
Piemēram, pēc Fukušimas avārijas tika nodibināta sabiedriska organizācija Occupy Fukushima (20 000 dalībnieku), kuras sastāvā ir galvenokārt sievietes un bērni. Tie paši, kas cieta no avārijas sekām vissmagāk. Organizācijas mērķis ir panākt, lai Japānas valdība pārņem vadību pār esošajām atomelektrostacijām privātās kompānijas Tepco vietā. Atgādināšu, ka tieši Tepco nolaidības dēļ avārijas sekas izvērtās tik smagas, postošas un valdība visiem spēkiem centās neielaist valstī ārzemju žurnālistus (efektīva black-out politika), lai ārpasaule tā arī neko līdz galam neuzzinātu, kas īsti Fukušimā notika. Patiecoties viena žurnālista drosmei, kas uzdrošinājās slepus nofilmēt slepenas sēdes un pēc tam publicēt šo materiālu Facebook un Twitter, fakti nonāca atklātībā. Taču pagaidām nav zināms, kas pēc tam notika ar šo pilsoniski drosmīgo japāņu žurnālistu. Līdzīgs liktenis piemeklēja aktīvistus, kas ar Facebook starpniecību mēģināja organizēt savu protesta gājienu uz Gazu. Facebook vadītāji izdeva viņus Izraēlas pinkertoniem.
Bez grēka dvēselē nav arī Twitter, kas savos noteikumos solās bremzēt jebkādu informācijas plūsmu, kas runāšot pretī attiecīgās valsts likumiem un noteikumiem.
Agrāk šādu noteikumu nebija. Toreiz «jasmīnu revolūcijai» izdevās izdzīvot.
Tagad ir citādi.
«Jasmīnu revolūcija» ir padarījusi sociālos medijus daudz piesardzīgākus.
Tas pats attiecas uz Silikon Valley jaunbagātniekiem, kas paši sevi dēvē par «brīvības cīnītājiem» un «demokrātiem», taču būtībā ir «pārtikuši tehnokrāti, kas bailēs no teroristu, sadistu vai kādu citu ekstrēmu tipu parādīšanās uz publiskās skatuves ir gatavi nekavējoties, bez domāšanas piedāvāt supercenzūru, jo paši ir pārliecināti, ka tas viss tiek darīts, labu gribot» (J.Morozow, The net delusion. Alen Lane).
Iespējams, ka informācijas plūsma ir jāierobežo un jādisciplinē.
Var gadīties, ka anonīmie čata «šāvēji no krūmiem» jau sen pārkāpuši visus cieņas un cilvēcīgās saziņas pieklājības noteikumus savā tīmekļa komunikācijā. Nav izslēgts, ka mēs pārējie nevēlamies lasīt verbālos vēmekļus, kurus mums joprojām turpina piegādāt niknumā un skaudībā iestiguši anonīmi zombiji. Var gadīties, ka aizliegumi ir vajadzīgi, taču tos nekādā ziņā nedrīkst realizēt politisko lēmumu pieņēmēji.
Mēs vērtējam pasauli un ap mums notiekošo - izejot no sevis.
Protams.
Brīdī, kad Tunisijas «jasmīnu revolūcijas» uvertīras laikā sāka uz ielas liesmot pirmais aizdedzinātais automobilis, Rietumu mediji (Wired) steigšus ziņoja, ka «Tunisija sāk savu uzvaras gājienu, pateicoties neuzvaramajam ierocim, kas saucas Twitter».
Rietumi bija un ir pārliecināti joprojām, ka Tunisijā, Irānā un Ēģiptē visu sacelšanās attīstību noteica Twitter un Wikileaks atmaskojumi, ieskaitot diktatora Ben Alī privātās dzīves noslēpumu publiskošanu.
Galvenais ierocis - mobilie telefoni
Fakti pierāda, ka jaunajai tīkla tehnoloģijai bija «zināma ietekme» uz politiskajiem apvērsumiem Tuvējos Austrumos, taču galvenais ierocis bija modernie mobilie telefoni.
Pateicoties filmējumiem «ar telefonu», Al Jazira varēja raidīt daudzos amatieru videoierakstus, kurus no sacelšanās zonām TV stacijai sūtīja aculiecinieki. Piemēram, Tunisijā tikai 1/3 iedzīvotāju ir pieejams internets, taču 85% ir mobilie telefoni. Līdzīga aina novērojama arī citās Tuvo Austrumu valstīs, un tas nozīmē, ka šajā gadījumā būtu pareizāk runāt par mobilo telefonu un sms revolūciju.
Pagaidām visplašākajā pētījumā, kas veltīts digitālo mediju revolucionārajai dabai un to lomai autoritāro režīmu ikdienā (Blogs and bullets. New media in contentios politics. Institute of Peace, USA) ir secināts, ka zinātniekiem un politiķiem nāktos uzmanīgāk novērtēt mediju lomu sabiedrības demokratizācijas procesā, jo jaunajai komunikācijas tehnikai var būt pozitīvi un negatīvi iedarbības efekti.
Pagaidām izskatās, ka mēs atrodamies komunikatīvās revolūcijas sākuma stadijā un ka saziņas apvērsuma virzienā mums viss vēl priekšā.
Var gadīties, ka arī Latviju gaida pazemes grūdienu kaskāde, jo kurmji savu tuneli joprojām rok!