TVNET: Rit jau 12 Homo Alibi gads. Kādas ir izjūtas, paveroties atpakaļ, kad sākāt šo visu?

Gundega Laiviņa: Festivāls tiešām ir audzis, un šā gada programma ir lielāka un daudzveidīgāka nekā jebkad iepriekš! Pirmo reizi papildus izrādēm ir tik liels paralēlo pasākumu klāsts – radošās darbnīcas visu vecumu interesentiem, starptautisks simpozijs, filmu programma, festivāla klubs, ko atvērsim uz piecām dienām kopā ar kafē «Piens». Līdz ar to šoreiz festivālā

tiešām būs ko darīt no rīta līdz vēlam vakaram.

Otra svarīga lieta - visu festivālu ir izdevies satilpināt vienuviet – Tabakas fabrikā! Tas noteikti radīs neatkārtojamu festivāla atmosfēru, kad vienā vakarā, vienā ēkā iespējams noskatīties vairākus iestudējumus pēc kārtas. No otras puses, apjoma ziņā «Homo Alibi» nu jau tik ļoti ir pietuvojies otram mūsu rīkotajam festivālam – «Homo Novus», ka, iespējams,

šis būs pēdējais HA izlaidums. Tādēļ nepalaidiet garām!

G.L.: Skatītāju loks kļūst aizvien daudzveidīgāks, un tas arī ir mūsu galvenais uzdevums – aicināt visdažādākos cilvēkus nākt, skatīties, piedalīties, izbaudīt laikmetīgā teātra daudzveidību un iepazīt māksliniekus, kuru darbos sajūtams mūsu laika pulss. Ir grūti vērtēt skatītāju prasības, jo starptautiskā teātra procesi Latvijā joprojām ir tik neregulāri, ka īsti nav no kā izvēlēties. Tieši tādēļ mēs izturamies pret savu skatītāju ar vislielāko atbildību.

TVNET Šogad esat izvēlējušies recycled tēmu – kāpēc, un kas viss zem tā slēpjas?

G.L.: Otrreizējā pārstrāde teātrī un dejā ir ļoti interesanta parādība un nebūt neaprobežojas ar slavenu darbu «rimeikiem», ko pamatā pazīstam no kinematogrāfa. Mūsu programmā ir

izrāde, kuras teksts veidots no pazīstamu politiķu runu fragmentiem, ir māksliniece, kas kustībā pauž ASV sludinātāja sprediķa radītu transu,

ir darbi, kuru pamatā ir reāli notikumi, un ir, protams, lietu un materiālu otrreizēja pārstrāde, uz skatuves tiem iedvešot otro elpu. Izvēloties aplūkot pārstrādi mākslā, mēs nevarējām norobežoties no otrreizējās pārstrādes sadzīvē, un te jau tēma izvēršas vēl plašāk, skarot gan cilvēka atbildību dabas priekšā, gan ilgtspējības principus pasaules attīstībā.

TVNET: Atklāj pērles, kuras noteikti jāredz!

G.L.: Es ieteiktu visiem atrast laiku un noskatīties vairāk par vienu izrādi, ideāli būtu redzēt visu programmu, jo tad mūsu festivāla tēma atklāsies iespējami pilnīgi. Tomēr īpaši gribu izcelt trīs vārdus – itāļu kompāniju «Motus» ar enerģētisko un ārkārtīgi godīgo iestudējumu «Aleksis. Grieķu traģēdija», izcilo beļģu horeogrāfi, ilglaicīgu Jana Fabra skatuves partneri Lisbetu Gruvezu, kas intensīvajā Eiropas turnejā atrada vietu arī Rīgai, un britu režisoru un publicistu Timu Etčelsu, «Forced Entertainment» dibinātāju, kas uz festivālu ved māksliniecei Keitai Makintošai veltītu izrādi. Vēl es iesaku filmu izlasi, ko rādīsim trīs vakarus. Ar teātri tām ir maz sakara, toties tās pasaka ļoti daudz skarba par to, ko cilvēks ir nodarījis šai planētai.

TVNET: Kas šogad būs būs gaidāms tāds neierastāks, ar eksperimentālāku fonu?

G.L.: Es domāju, ka mūsu teātra kontekstā viss, arī latviešu mākslinieku iestudējumi, būs neierasti, jo festivāla programmā iekļautās izrādes pārstāv ļoti daudzveidīgu teātra valodu, dažādas skolas un prakses.

TVNET: Kas šogad paredzēts mazākajiem skatītājiem?

G.L.: Mums nav īpašu bērnu izrāžu, jo, manuprāt, lai veidotu kvalitatīvu festivālu bērniem, ir jāaptver vēl viena ļoti daudzveidīga teātra teritorija, kas mums pagaidām ir sveša. Tomēr ir pasākumi, kuros mēs ļoti gaidīsim bērnus, arī kopā ar vecākiem. Tās ir radošās darbnīcas ar Kristīni Vītolu, Izoldi Cēsnieci un homo ecos: animatoriem. Savukārt visiem lielajiem (16 +), kas vēlas atgriezties bērnībā, no sirds iesaku leļļu un objektu teātra darbnīcu kopā ar apvienības umka.lv aktieriem. Keitas Makintošas instalācija «Darbagalds», kas būs atvērta katru festivāla dienu no 17:00 līdz 21:00, ir domāta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pusaudžiem piemērotas ir abas Mītas Varlopas izrādes, arī «Mazais cirks».

TVNET: Kāpēc starp mākslinieku vārdiem tomēr latviešu ir maz? Vai šis teātra virziens Latvijā vēl aug?

G.L.: Viens no mūsu principiem ir producēt jaunas izrādes, nevis iekļaut programmā jau gatavus latviešu mākslinieku darbus. Mēs labprāt aicinātu vēl vairāk komandu radīt ko jaunu, bet nevaram to atļauties. Arī tā iemesla dēļ, ka festivāla izrādes varam parādīt tikai pāris reižu. Tomēr es nepiekrītu, ka festivālā piedalās maz vietējo mākslinieku – mēs strādājam ar Viesturu Meikšānu, Tomu Auniņu, Rūdolfu Bekiču, Reini Suhanovu, Jēkabu Nīmani, Jāni Znotiņu, Elmāru Seņkovu, Reini Dzudzilo, Juriju Djakonovu, viņus varēs redzēt festivāla izrādēs «4est», «Cilpa» un «Makbets. Mono». Viņi visi lieliski un, galvenais, ļoti organiski tiek galā ar «otrreizējās pārstrādes» tēmu.