Kannu sensācija – jauna filma «Baltijas pērles» programmā

Madss Mikelsens

FOTO: publicitātes

Vakar kļuva zināms, ka viens no galvenajiem Kannu kinokritiķu favorītiem – dāņu filma «Medības» («Jagten») tiks izrādīta arī festivālā «Baltijas pērle». Kinodarba režisors ir Tomass Vinterbergs (Thomas Vinterberg) – tas pats, kurš 1995. gadā kopā ar Larsu fon Trīru satricināja kinopasauli ar manifestu «Dogma 95», bet 1998. gadā uzņēma savu pirmo šiem kanoniem atbilstošo filmu – «Svinības» (Festen), informē festivāla rīkotāji.

Pateicoties darbam filmā «Medības», aktierim Madsam Mikelsenam Kannu kinofestivālā piešķirta žūrijas balva par labāko vīriešu lomas atveidojumu, savukārt festivāla publika godināja režisoru, aktierus un visu filmēšanas grupu kā saturiski negaidīti spēcīga un vizuāli iespaidīga darba līdzautorus.

«Medības» satraucoši ilustrē to, kā meli pārtop patiesībā – tas ir mūsdienīgs stāsts par raganu medībām, par netaisnību, vainas apziņu un piedošanu. Cilvēku savstarpējas saites ir trauslas, tās viegli saraut ar aprunāšanu, šaubām un aizdomām – ļaunuma plaukšanai-zelšanai nevajag daudz. «Medības» var uzlūkot arī kā portretu. Tāda cilvēka portretu, kurš visiem spēkiem cenšas sevi attaisnot. Tēvs un dēls tiecas viens otram pretī laikā, kad viss ap viņiem grūst.

Pēc skaudras šķiršanās Lūkass (Madss Mikelsens) ir uzsācis jaunas tuvas attiecības, manījis darbu un apņēmīgi mēģina saglābt saikni ar savu pusaugu dēlu. Diemžēl pakāpeniski iestājas aizvien vairāk sarežģījumu. Nejauši meli izplatās gluži kā vīruss. Aizdomas samilzt līdz draudīgiem apmēriem, un Lūkasa draugu un paziņu loks nonāk kolektīvas histērijas varā. Galvenais varonis cīnās viens pret visiem, viņam jānosargā gods un dzīve.

«Medības» izaicina, apšaubot izplatīto pieņēmumu, ka bērni nemēdz melot. Tomass Vinterbergs uzskata, ka tas ir tikai aplams stereotips: «Mēs apgalvojam, ka bērni melo. Viņi sacer pekstiņus vai melo, lai iepriecinātu pieaugušos. Kaut kādā ziņā mūsu bērni ir īsti dēmoni. Šī ir filma par to, kā viņi sagrauj cilvēka dzīvi.» Režisors uzsver, ka uzņēmis darbu par nevainības zaudēšanu: «Kā bija agrāk? Es uzaugu septiņdesmitajos gados,

bērnu dienās mierīgi varēju sēdēt klēpī kailam vīrišķim kādā piknikā, un nevienam nekādas nelāgas domas neraisījās!

Pieaugušajiem patika iedzert, smēķēt, staigāt plikiem, bet es atceros savu bērnību kā ļoti laimīgu laiku. Tad mēs vēl nebaidījāmies no itin visa visapkārt. Bet ir taču arī tādi bērni, kuri patiesi piedzīvo daudz baismīga. Tā nu esam nonākuši visnotaļ grūtā, es teiktu, pat neatrisināmā, situācijā: no vienas puses – jāpalīdz bērniem, kuri cieš, no otras – tiem cilvēkiem, kuri pārdzīvo ņirgāšanos par sevi ar pratināšanām un aizdomām. Esam pieskārušies ļoti slidenai tēmai, bet jau no paša sākuma ļaujam saprast, ka Lūkass nav vainīgs. Te nevar runāt par «ja nu... un ka tik ne...». Viņš nav vainīgs un punkts.»

Uz augšu