Nule noslēgusies XXX Londonas Olimpiāde, tomēr priekšā ir vēl viens nozīmīgs sporta notikums – Paralimpiskās spēles, kurās jutīsim līdzi savējiem. Rihards Snikus, viens no astoņiem projekta «Tu esi. Tu vari» sportistiem, pārstāvēs Latviju jāšanas sportā Paralimpiskajās spēlēs Londona 2012. Šī būs Latvijas debija ne tikai paralimpiskajā, bet arī olimpiskajā sportā – pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē Latvija piedalīsies iejādes disciplīnā.
Snikus ir labākais Latvijas Paralimpiskais iejādnieks jau vairākus gadus. Sportists vairākas reizes izcīnījis Latvijas čempiona titulu paralimpiskajā iejādē un ieguvis LJF balvu kā Latvijas labākais jātnieks, kā arī piedalījies sacensībās ārpus mūsu valsts robežām, uzstādot lieliskus rezultātus Krievijā, Dānijā, Francijā, Portugālē un citur pasaulē.
Kopš bērnības viņš mēģinājis sadzīvot ar bērnu trieku, mērķtiecīgi nodarbojoties ar jāšanas sportu un atrodot arvien jaunus hobijus, piemēram, DJ darbu. Nākotnē puisis vēlētos studēt programmēšanu. Sarunā ar TVNET Rihards stāsta, kā nonācis līdz Paralimpiskajām spēlēm un kādi ir priekšnoteikumi, lai sasniegtu mērķus.
- Kā sākāt nodarboties ar jāšanas sportu?
Pirmais kontakts ar zirgu bija tad, kad biju maziņš. Ja nekļūdos, tad tas bija Vaivaros. Gāju nedēļu uz Baldones bērnu sociālo pansionātu. Reizi nedēļā tur bija jāšanas terapija. Pirmo reizi mani uzsēdināja zirga mugurā un vadāja apmēram pusstundu. Atceros, kā pirmo reizi biju ļoti saspringts, bet pēc tam jau pieradu, un tā kādu gadu, līdz nācās pamest to vietu un nodarbības uz visiem laikiem.
- Kā dzima doma startēt paralimpiskajās spēlēs?
Doma radās pirms diviem, trim gadiem, kad sāku piedalīties starptautiskajās sacensībās. Tā nu sākām krāt punktus, aktīvi braukājot apkārt. Vispirms bija jāpārvar 60%, lai klasificētos, bet, lai tur tiktu, bija jākrāj punkti.
- Jūsu lielākie izaicinājumi, piedaloties Olimpiskajās spēlēs?
Tā kā man šīs būs pirmās Olimpiskās spēles, tad pagaidām noteikti tā ir sevis pierādīšana. Spēja pierādīt, ka es to varu un daru pēc visas labākās gribas. Ir jābrauc uz turieni nevis uzvarēt, bet gan parādīt savu labāko rezultātu, uz ko esi spējīgs, un pierādīt, ka maza valstiņa var būt arī līdere.
- Kā vērtējat konkurentus šajās Paralimpiskajās spēlēs?
Mani konkurenti noteikti ir tādi paši kā es. Katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, un katrs dalībnieks var parādīt ļoti labu sniegumu, tāpēc izcelt kādu nav jēgas un vajadzības.
- Jāšanas sports Latvijā varētu attīstīties - vai ir perspektīvas?
- Vai apmācāt jaunos sportistus? Kas ir tās lietas, ko vēlētos iemācīt jaunajiem sportistiem?
Pats to nedaru un diez vai dzīvē arī to darīšu. Tas, ko gribētu iemācīt, ir atziņa, ka zirgs ir dzīva būtne, ar kuru ir jāapietas kā ar personību. Otra lieta būtu saskarsme ar zirgu un prātīga apiešanās. Protams, mācītu arī iejādes pamatelementus, ko pats zinu.
- Kurš no sportistiem jūs iedvesmo?
Man tāda vēl nav. Par to neesmu domājis. Turklāt uzskatu, ka kādam līdzināties ir muļķīgi, jo tad es vairs neesmu es pats, bet gan iedomāts tēls.
- Ko jums dod sports, sportošana un ko - DJ darbs? Kā savienojat abas jomas?
Sportošana manā izpratnē ir aktīvā atpūta svaigā gaisā, kas ļoti labi noder veselībai, kā arī ķermenim kopumā. Sports dod arī adrenalīnu. Tā ir arī iespēja izlikt visus savus spēkus, kaut ko darot. Un tā ir jauka sajūta pēc treniņa, kad ir patīkams nogurums un vakarā mājās gultā forši atlaisties.
Dīdžeja darbs dod to, ka varu satikt jaunus cilvēkus, iztrakoties ar saviem draugiem un, protams, arī nopelnīt, bet vislielāko gandarījumu dod izjūta, kad visi dejo un priecājas par dziesmām, ko lieku un kas pašam patīk. Tā ir neaprakstāma izjūta. Nav bijušas problēmas apvienot abas jomas līdz šim, jo treniņi notiek pa dienu, bet diskotēkas vakaros. Sagatavošanos veicu tad, kad man ir kāda no treniņiem brīva diena.
- Kur gūstat iedvesmu ikdienā?
Enerģiju atrodu pats sevī. Pats dzenu sevi uz priekšu - negribu dienām sēdēt mājās un neko nedarīt. Protams, ir brīži, kad neko negribas, bet tad es padomāju - ja es neko nedaru, tad arī neko nesasniegšu. Tomēr šad tad paslinkot jau arī vajag.
- Kā pārvarēt rutīnu treniņos? Un kā to pārvarēt ikdienā?
Rutīna treniņos nav iespējama, jo katra nodarbība ir atšķirīga un nekad nebūs tā, ka būs garlaicīgi treniņi. Ja rutīna ir ikdienā, tad ir jādara kaut kas spontāni.
- Kādi ir priekšnosacījumi cilvēkam, lai viņš/viņa kļūtu par sportistu?
Manuprāt, šeit ir tikai viens priekšnosacījums – mērķis, uz kuru es tiecos, ir sasniedzams, lai vai cik grūts tas arī būtu. Vienkārši nedrīkst pie pirmās neveiksmes apstāties un beigt iesākto.
- Kas jūs visvairāk motivē sasniegt mērķus? Kā motivēt sevi darīt vairāk, sasniegt vairāk?
Visvairāk mana ģimene, kura mani atbalsta, lai arī ko es darītu. Protams paldies maniem draugiem, kurus es ikdienā satieku un kas interesējas, kā man klājas.
Kā arī īpašs paldies manai trenerei Olgai Šellerei par uzdrīkstēšanos to visu sākt un turpināt, un neapstāties pie sasniegtā.
- Kas jūsu dzīvē ir bijuši lielākie šķēršļi, lai nonāktu tur, kur jūs tagad esat? Doma, moto, citāts, pēc kura vadāties dzīvē.
Es domāju, ka katrs notikums ir liela veiksme, kur pirms tam ir bijuši kaut kādi liktenīgi apstākļi, lai tas viss lēnām ievirzītos šādā gultnē. Lielākie šķēršļi? Es pat nezinu. Vienīgais lielais šķērslis varētu būt bijis tas, ka vienu brīdi galvā bija doma pamest to visu, bet tad atjēdzos - ko tas man dos? Neko. Tā būtu atgriešanās sliktākā stāvoklī.
Ja jāizceļ kaut kas, tad tas būtu pievēršanās jātnieku sportam, draugu atbalsts un palīdzība, un ticēšana sev, ka es to varu izdarīt un daru, nevis kā citi daži sēž mājās un neko nedara.
Runājot par moto, tad man tāda īpaša moto nav. Es tikai daru to, kas man patīk.
