«Protams, saņemt šādu nomināciju ir ļoti jauki, tāpat kā atgriezties teātrī,» sarunā ar portālu TVNET teic Daumants, kuram kolēģi par šo nomināciju piešķīruši īpašu diplomu ar fotogrāfiju no izrādes. «Kad izrādes nāks tuvāk, varēšu atkal sākt fokusēties uz Kvazimodo tēlu, bet pagaidām papriecāšos par fotogrāfiju no izrādes, jo man pašam tādas nemaz nav,» viņš smaida, solot saņemto diplomu pielikt mājās goda vietā pie sienas.

Vairāk nekā mīlestība

Dziedātājs atzīst, ka Zigmara Liepiņa mūzika viņam allaž šķitusi kā izaicinājums un vienmēr to gribējies dziedāt. Tādēļ, saņemot Kvazimodo lomas piedāvājumu, Daumantam uzreiz bijis skaidrs, ka viņš vis neteiks «Zeme, atveries!», kā to darījis dažs labs cits kolēģis.

Daumants gan zinājis, ka salīdzinājumā ar Liepiņa rakstīto teātra mūziku operas vokālās līnijas ir grūtas, un arī nošu augstumi dziedātājiem šajā mūzikā nav tie ērtākie. «Augšējais do man nebija gluži jādzied, bet si bemol gan,» dziedātājs smaida.

Atskatoties uz nospēlētajām izrādēm, viņam neapšaubāmi gandarījumu radījuši kritiķu izteiktie komplimenti, ar kuriem neskopojās arī parasti tik bargā Silvija Radzobe. «Protams, tas bija patīkami. Bet, ja tu man jautā par to, kā tapa Kvazimodo tēls... Strādājot pie lomas, ar režisori Indru Rogu daudz runājām par Kvazimodo iekšējo pasauli.

Arī pats daudz sāku lūkoties apkārt, lai saprastu, kādas būs mana tēla ārišķīgās izpausmes.

Tad to visu liekot kopā, vienā brīdī sapratu, kāds būs Kvazimodo,» stāsta Daumants, neslēpjot, ka izrādes tapšanas laikā pats pamanījis, cik daudz šādu cilvēku patiesībā ir sastopami Rīgas ielās.

«Savu Kvazimodo tēlu būvēju, starp mēģinājumiem parunājoties ar skatuves partneri Zani Dombrovsku, kura spēlēja Esmeraldu. Secinājām, ka tas, kas notiek starp viņiem, nav klasiskā mīlestība, bet gan kaut kas pavisam cits,» prāto Daumants, piebilstot - viņaprāt, abus izrādes varoņus satuvināja tas, ka viņi bija nelaimē. «Abi viens otru tik ilgi vilka un balstīja, kamēr uzplauka kaut kas vairāk... To vispār ir ļoti grūti ielikt kaut kādos rāmjos.»

«Jāpieslēdz veselais saprāts!»

«Atklāti sakot, pēdējās divās «caurlaidēs» man bija grūti ar spēku sadalījumu līdz beigām un īsti nevarēju saprast, kā lai visu nospēlē līdz galam... Pirms ģenerālmēģinājuma satraukums bija visiem, nemaz nerunājot par emocionālo katarsi.

Neslēpšu, ka izrādēs bija arī asaras, tomēr kādā brīdī nācās pieslēgt veselo saprātu,

lai neeksplodētu jau pašā sākumā. Jo muzikālā līnija tajā beidzamajā dziesmā ir tāda...»

Daumants kādu brīdi aizdomājas, ar smaidu piebilstot, ka arī komponists teicis - ja publika pēc šīs dziesmas neraudās, tad kaut kas īsti nav izdarīts līdz galam. «Zinu, ka raudāja gan - daudzi klusiņām taisīja vaļā somas un meklēja kabatlakatiņus,» pirmizrādes ballītē dzirdētās atsauksmes atstāsta dziedātājs.

Viņam esot gadījies dzirdēt kolēģu stāstiņus par dažādām neparastām lietām, kas dažkārt notiek izrādes laikā, - piemēram, ka pēkšņi atslēdzas mikrofoni. Tik traki gan dziedātājam nav klājies, taču reiz gan viņa mikrofons aiztecējis ar sviedru un grima sajaukumu, turklāt tieši pirms beidzamās skaistās dziesmas.

Uz jautājumu, ko šādā situācijā var iesākt, dziedātājs atsmej: «Kad dziedātājs sevi nedzird, viņš sāk dziedāt skaļāk. Tas ir drausmīgi mokoši, jo jūti, ka neskan... Pēc tam man šķita, ka diriģents arī beidzamo gabalu diriģē aizvien lēnāk un lēnāk. Beigās teica: «Stīgu novilksim!», uz ko atbildēju –

jā, jā, tūlīt novilksim tā, ka man sirds apstāsies... Tagad var smieties, bet vispār tas bija diezgan šausmīgi.»

Sarunas nobeigumā dziedātājs emocionāli teic - teātrī piedzīvotais laiks bijis tādas enerģijas pārpilns, ka viņam sezonas beigās bijis žēl vākties ārā no ierādītās ģērbtuves: «Man jau šķiet, ka Nacionālajā teātrī ir kolosāls kolektīvs! Tādēļ ceru, ka jaunajā sezonā varēšu te atgriezties.»