Uz Nacionālā teātra jaunās sezonas atklāšanu, kas notika šīs nedēļas sākumā, aktieri Dita Lūriņa-Egliena un viņas dzīvesbiedrs Mārtiņš Egliens bija paņēmuši līdzi sešus gadus veco dēlēnu Ernestu.
Eglienu ģimenes bargākais kritiķis ir dēlēns Ernests (16)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Kāpēc bērns jāatstāj auklei, ja varam paši viņu pieskatīt?!» smej Mārtiņš, uzsverot, ka Ernests nenāca līdzi tāpat vien - galu galā, viņš esot pilnvērtīgs ārštata aktieris, jo šovasar piedalījies izrādē «Skroderdienas Silmačos».
Tiesa, uz jautājumu, vai Dita un Mārtiņš savam bērnam novēl aktiera profesiju, Mārtiņš atteic: «Zini, kā: ne novēlu, ne nenovēlu. Kad Ernests paaugsies, lai pats izlemj. Ja viņš izdomās, ka grib to darbu darīt, es kāju priekšā nelikšu, bet respektēšu viņa vēlmi.»
Lai gan Ernests pie teātra jau pieradis un viņam tur patīkot, turklāt jau iegūti vairāki draugi, Ditas un Mārtiņa atvasei tomēr daudz vairāk interesējot sports: «Tad viņš grib būt hokejists, tad - džudists vai basketbolists. Bet visvairāk viņš tomēr grib būt izgudrotājs.»
Tomēr, lai kā būtu ar profesijas izvēli, Ernests visnotaļ bieži apmeklē pirmizrādes, kur spēlē viņa vecāki, turklāt puisim jau esot viedoklis par redzēto. «Lielākoties viņš ir apmierināts, tomēr zina, kas bijis nepareizi, un tad mums noteikti to pasaka. Tomēr es teiktu, ka Ernests ir visnotaļ objektīvs kritiķis.»
Piemēram, pēc izrādes «Karlsons», kurā Mārtiņš spēlēja galveno lomu, Ernests teicis, ka visumā bijis labi, tomēr divas lietas bijušas «garām»: «Kad par sunīti teicu «mazais nezvēriņš», dēls man aizrādīja, ka tā neesot pareizi teikt, jo sunītis bijis labs un mīļš. Un vēl pēc epizodes, kurā Brālītim dāvinu svilpīti, bet pēc tam to ņemu atpakaļ, Ernests man norādīja, ka tā nevarot darīt - ja reiz es svilpīti dāvinu, tā man arī bija dāvanas saņēmējam jāatstāj.»