Pavisam vienkārši: mēs (kopā ar miljardiem cilvēku visā pasaulē) gandrīz ik dienas ejam uz veikalu nopirkt sulas, piena vai krējuma kartona kārbiņu un automātiski dažus santīmus par šo pirkumu samaksājam Rausingiem, tajā skaitā arī Hansam Kristianam Rausingam (Hans Kristian Rausing). Par iepakojuma patentu. Tam pašam miljardierim H. K. Rausingam, kurš kopš pagājušās nedēļas ir pasaules dzeltenās preses uzmanības lokā, jo viņu tur aizdomās par savas sievas Evas Rausingas slepkavību.

Pērkot Tetra Pak kartona pakās ielietos šķidrumus, mēs maksājam miljardierim, kurš pats šobrīd preses fotogrāfijās redzams kā deģenerējies radījums, kas rāpo pa ietvi, lai pie bankomāta satvertu no savām rokām izkritušu naudas zīmi. Pēc tam viņš knapi spēj atvērt savas automašīnas durvis, lai ieveltos auto salonā. Šis miljardieris pats saviem spēkiem ir sagandējis savu dzīvi ar narkotikām un šobrīd ārēji vairāk atgādina Londonas bezpajumtnieku vai parastu Rīgas bomzi.

Leģendārā Tetra Pak dibinātāja, zviedra Rubena Rausinga mazdēls Hanss Kristians ar savu tikko mirušo sievu Evu (kas ir meita vienam no koncerna PepsiCo vadītājiem) ir samērā sen plaši pazīstami kā miljardieri - narkomāni un bieži Anglijas karaļnama viesi. Rietumu dzeltenā prese tagad izgaršo šo stāstu par miljardieriem, kurus narkotikas novedušas renstelē un, iespējams, arī likušas ķerties pie slepkavības ieroča.

Man šis stāsts šķiet svarīgs pavisam citu motīvu dēļ. Tas ir pamācošs tiem, kas nākamnedēļ spožām acīm lūkosies krievu miljardieru burziņā Jūrmalā un joprojām turpina skaudīgi apbrīnot Forbes miljardieru sarakstus, ieceļot tā dalībniekus pārcilvēku statusā. Uzskatot, ka tieši miljardu konts ir visu vērtību un laimes mērs. Tiem, kas tic naudas laimei, vajadzētu lasīt šo stāstu tālāk. Manuprāt, vissvarīgākais mūsu dzīvē pienākas bez maksas un šis konkrētais gadījums to pierāda no jauna.

Lai par to pārliecinātos, atgriezīsimies pie pašlaik 12. bagātākās ģimenes Lielbritānijā un papētīsim, kā zviedra Rausinga mazdēla peripetijas un liktenis atgādina par impēriju, kuras dibināšanā piedalījušies esam arī mēs paši - Latvijā.

PSRS nozīme Tetra Pak liktenī

Vairākkārt ārstētais narkomāns un savulaik hipijs Hanss Kristians Rausings ir zviedru uzņēmēja Rubena Rausinga (Ruben Rausing) mazdēls. Vectēvs saviem pēcnācējiem nodrošināja miljardieru ienākumus. Līdz ar to arī bezrūpīgu dzīvi, pateicoties pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados patentētajam izgudrojumam, ko ikdienā mēs saucam par tetrapaku un kuru tagad izmanto visa mūsdienu civilizācija.

Stāsts par Tetra Pak ir romantisks. Kādā intervijā Hanss Rausings uzsvēra, ka pie visa esot vainīgas smagās piena kannas un vēlāk piena pudeles, kuras viņa bērnībā mammas un tantes esot stiepušas no veikala uz māju saviem bērniem. Rausingiem «kļuvis žēl šo sieviešu», un tā dzimusi ideja atrast labāku un vieglāku iepakojumu pienam. Visbeidzot pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzņēmuma «Åkelund & Rausing» laboratorijas asistents Ēriks Valenbergs esot atklājis trīsstūra kartona pakas formu, kas no iekšpuses bijusi noklāta ar plānu polietilēna kārtu. Viņam izdevies šo atklājumu realizēt praksē. Diemžēl no pakām piens joprojām pilējis zemē un šis izgudrojums būtu palicis idejas formā, ja … nebūtu pieslēgušies mēs.

Katrā jaunā biznesā ir svarīgs pirmais grūdiens un pirmais lielākais klients. Tetra Pak un Rausingu impērija ir spiesti pateikties tieši Padomju Savienībai kā pirmajam viņu vislielākajam klientam piecdesmito gadu beigās par to, ka šī jaunā un revolucionārā šķidrumu iepakošanas ideja izdzīvoja. Mūsu vecāki, vecvecāki, pērkot pienu trīsstūra pakās, maksāja izgudrojuma autoriem un tādējādi finansēja tālāku šā iesaiņojuma izstrādi un pilnveidošanu, vēlāk panākot ideālu «iesaiņojuma ķieģelīti», kuru visa cilvēce ikdienā lieto joprojām.

Kad PSRS iegādājās Rausingu izgudrojumu – piena fasēšanas līnijas tetrapakās, tās tika uzstādītas arī padomju Latvijā – Rīgas Piena kombinātā. Iespējams, ka daudzi lasītāji, kuri ir piedzīvojuši «padomju laikus», atcerēsies arī padomju piena veikalus un tetrapaku kastes, kas tolaik rēgojās pie veikalu durvīm uz ietvēm (pienu izvadāja agri no rītiem un novietoja pie veikalu durvīm). Metāla režģa kastēs atradās pakas ar uzrakstu kiriļicā Moloko (piens), un turpat līdzās gandrīz vienmēr bija arī piena peļķe. Rausingu pirmās iesaiņojuma ražošanas līnijas, turklāt vēl padomju izpildījumā, nenodrošināja simtprocentīgu paku hermētiskumu, jo svarīgi bija atrast pareizu paku malu sakausēšanas temperatūru un citus sīkumus. Tie nāca vēlāk, lielā mērā pateicoties šā iepakojuma veida lielākajam poligonam PSRS.

Tātad - Rausingu miljardu impēriju esam balstījuši arī mēs Latvijā, finansējot to kā piena pircēji kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem.

Dzīve kā nierei taukos

Rausingu impērijas vērtība pašlaik ir ap 4,5 miljardiem latu, un ar šo Tetra Pak īpašnieki ir 10. bagātākā dinastija Lielbritānijā, kur viņi ir apmetusies uz pastāvīgu dzīvi kopš 1984. gada.

Pārcelšanās no Zviedrijas uz Lielbritāniju astoņdesmito gadu sākumā notika lielā steigā un pa kluso. Rausingi bēga no dzimtenes uz ārzemēm, lai saglabātu uzņēmumu ģimenes kontrolē (to apdraudēja Zviedrijas nodokļu sistēma). Fakts, ka bagātākā un slavenākā zviedru uzņēmēju dinastija vairs neatrodas Zviedrijā, tautiešiem Lundā un Stokholmā tobrīd bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Rausingi iemācījās dzīvot britu salās un kopt savus īpašumus («tad jau labāk brieži, nevis aitas, ja tiem britiem ir tik svarīgi, ka kāds lops ganās pa mana īpašuma pļavām» - savulaik intervijā atzinās Hanss Rausings). Zviedri iemācījās akceptēt, ka nodokļu sistēmas dēļ no valsts bēg ārā uzņēmēji (Rausingi, Kamprāds), režisori (Ingmars Bergmans) un sportisti (Bjorns Borgs, Patriks Šēbergs, Ingmars Stenmarks).

Taču atgriezīsimies pie «nierēm taukos« – Rausingu atvasēm.

Piena iepakojuma uzņēmuma Tetra Pak (Lunda, 1951) dibinātājam Rubenam Rausingam ir divi dēli (Gads un Hanss) un seši mazbērni. Vecākā paaudze arī Lielbritānijā turpināja dzīvot pieticīgi, bez liekām «luksusa ākstībām, kas neattiecas uz biznesu». Koncernu visus šos gadus vadījis Hanss Rausings, kurš neslēpj, ka «nauda ir tikai līdzeklis. Instruments. Nauda ir tas pats, kas lāpsta vai šujmašīna. To prasmīgi lietojot, var nopelnīt nākamo naudu. Summas mani vispār neinteresē» - viņš uzsver medijiem retajās intervijās un brīdī, kad žurnālists viņu piespiež «pie sienas» ar prašņāšanu par īpašumu Saseksā, atbild: «Labi, labi, mums te ir liels īpašums. Steigā varējām nopirkt tikai to, kas tobrīd bija pārdošanā. Tas, ka mums ir 1000 briežu (kas šeit ganās), ir izskaidrojams ar to, ka mūsu zeme ir liesa un nav derīga lauksaimniecībai. Pļavu kopšanai briti pieprasa mājdzīvniekus – vai nu aitas, vai briežus. Es izvēlējos briežus, jo tie mazāk atgādina lopus un mājdzīvniekus. Uzsveru vēlreiz – esmu zviedrs, jo Zviedrija ir mana dzimtene, un šeit es esmu tikai tāpēc, ka tā izveidojās apstākļi. Jā, nodokļu dēļ esmu šeit. Uzskatu, ka nodokļi ir laba lieta, valstij ir jāpiedzen nodokļi, lai nodrošinātu iedzīvotājiem, piemēram, veselības aprūpi. Taču kopumā uzskatu, ka ir labāk, ja pilsoņi savu dzīvi izlemj paši, nevis valsts to dara viņu vietā.» (Svenskar i värden, 2007.05.10.). Žurnālistiem viņš mēdz uzcept zivis pats («Vai būsim lietišķi un liksim katlu ar vārītiem kartupeļiem tepat uz galda, vai tomēr servēsim smalki?») - intervija ar H.Rausingu (Sydsvenskan, 2008.10.08.). Pusi no savas impērijas pirms 13 gadiem apzināti pārdeva brāļa bērniem («tā būs godīgāk»), pie viena finansējot daudzus labdarības projektus, ieskaitot Stokholmas Ekonomisko augstskolu Rīgā.

Turpretī viņa dēls - Hanss Kristians Rausings dzīvo pavisam citu dzīvi - bezrūpīgu, narkotiku apreibinātu, dzeltenās preses prožektora starā. Pirms dažiem gadiem juniors un viņa sieva amerikāniete tika brīdināti sakarā ar heroīna un kokaīna lietošanu un transportēšanu Lielbritānijā. Toreiz papus atzinās, ka «tā ir problēma, taču es tur neko nevaru izdarīt!» (Sydsvenskan, 2008.10.09.). Tagad plaisa perfektās ģimenes fasādē ir padziļinājusies un «neviens notikušajā nevaino vecos Rausingus» - uzsver avīze «Sunday Times», piebilstot, ka arī princis Čārlzs apbrīnojot Rausingu ģimenes spēju panākt sava uzņēmuma plaukumu, pateicoties jaunas tehnoloģijas izmantojumam. Ar «vecajiem» viss kārtībā. Kas notiek ar jaunajiem?

Cik naudas ir melnajām avīm?

To skaidri un gaiši nevar mums pateikt neviens. Hans Rausings šobrīd sinhronizējis īpašumus divās līdzīgās daļās. Puse pieder viņa ģimenei un otra puse mirušā brāļa sievai ar ģimeni. Pēc The Guardian ziņām daļa miljardu esot noglabāti Šveicē un daļa Kaimanu salās. Hansa meita Lizbete nesen iegādājusies gigantiskas teritorijas Skotijā, lai tur iekārtotu viesnīcas un muzejus. Tur uzcelta arī pilij līdzīga ēka no portugāļu granīta (Corrour New Lodge), kurā arī jūs varat noīrēt sev istabu (nedēļas īres maksa 26 000 LVL). Šis īpašums liecina, ka naudas viņiem ir pietiekami daudz. Otra meita Zigrīda nodarbojās ar mecenātismu un dāvina naudu talantīgiem māksliniekiem, studentiem un zinātniekiem. Piemēram, 2005. gadā atvēlēti 15 miljoni latu vajātu sieviešu atbalstīšanai. Vienlaikus Zigrīda ir iegādājusies virkni izdevniecību un izglābusi žurnālu Granta no bankrota, taču viņai pieder arī vislielākais dārzs Londonā. Tas (apjoma ziņā) atpaliek vienīgi no karalienes dārza.

Līdz šim Rausingiem izdevās noslēpt savas dzimtas «melnās avis».

Tagad plaisa Rausingu fasādē ir padziļinājusies, jo nedz Hanss Kristians, nedz viņa sieva Eva tomēr nav spējuši tikt galā ar savu atkarību no narkotikām. Cīņa pret šo atkarību notiek kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad abi savulaik iepazinās klīnikā, ārstēšanās laikā.

Kristians, ģimenei piespiedu kārtā pārceļoties uz Lielbritāniju, bija spiests pārtraukt studijas Lundas universitātē. Toreiz viņš skolu nomainīja ar ekspedīciju uz Indiju, «lai atrastu sevi un izprastu eksistences būtību». Diemžēl dzīves jēgas vietā Kristians Indijā apguva narkomāniju un vienlaikus sāka pret to nesekmīgi ārstēties visu savu atlikušo mūžu. Publikas mīlule un viņa sieva Eva cīnījās ar šo pašu problēmu, un beigas šai cīņai mēs redzam šonedēļ. Nav palīdzējusi pārticība, tuva draudzība ar karalisko ģimeni, gigantisks īpašums 70 miljonu sterliņu mārciņu vērtībā, 11 istabu vasarnīca Barbadosā un liels dzīvoklis uz kruīzu kuģa «The World».

Pirmais upuris ir ieradies un guļ uz Rausingu skatuves. Publika gaida atrisinājumu un cer, ka slepkava nav leģendārā Rausinga mazdēls. Priekškars ir vaļā un nav aizvēries.

Pasakas sākas vienādi, taču beidzas dažādi. Lai uzvarētu septiņgalvu pūķi, ir jābūt varonim.

Visi tādi nevar būt, jo visi nespēj būt varoņi.

Hanss Kristians acīmredzot pieder nevaroņu kategorijai. Vai Rausingi viņam to piedos?

Vai mums, Tetra Pak iepakojumu ikdienas lietotājiem, jājūtas vainīgiem, ka ar mūsu naudu viņš sagandēja savu dzīvi?

Viņam pieder viss - pārticība, laba ģimene un viss pārējais, ko ikviens no mums var vēlēties. Izņemot paša sagandēto veselību.

Kāpēc mūsu priekšā ir miljardieris bomža izskatā, kuru tur aizdomās par sievas slepkavību?

Vai viņa dzīve būtu bijusi laimīgāka bez miljardiera statusa?