Hermanis un Zadornovs. Kotletes un mušas

Satīriķis Mihails Zadornovs

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

Nepatīkamu pārsteigumu un pamatīgu vilšanos daudziem Latvijas lasītājiem pagājušajā nedēļā sagādāja krievu satīriķis Mihails Zadornovs. Savā blogā viņš asi uzbruka režisoram Alvim Hermanim un visam Jaunajam Rīgas teātrim. Protams, radošiem cilvēkiem kritika nav nekas jauns vai pārsteidzošs.

Nepatīkamais pārsteigums bija fakts, ka Zadornovs var nolaisties tik zemu – rakstīt vēsturiskas muļķības, lietot lētas propagandas klišejas un kārtējo reizi sēt naidu starp latviešiem un krieviem.

Runa ir par Zadornova rakstu interneta žurnālā «livejournal» ar nosaukumu "Jevgeņijs Oņegins un Eirosavienība". Lasītājiem, kuri kaut mazliet zina vēsturi un režisoru Hermani, to ir grūti lasīt, jo izteiksmes formu nevar saukt par kritiku, bet gan par žults un zemiskuma izvirdumu. Zadornovs mēģina kritizēt Hermaņa lugu "Jevgeņijs Oņegins», bet patiesībā vienkārši gānās un izrāda savas gaužām vājās vēstures zināšanas, šovinistisko augstprātību un grūti noslēpjamos mazvērtības kompleksus.

Jūrmalnieks Zadornovs, kurš nav spējis saprast Latviju

Tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ja vien Zadornovs būtu kārtējais «speciālists» no ārzemēm. Bet viņš ir dzimis Latvijā, ilgi te dzīvojis un tika uzskatīts par gana inteliģentu un zinošu cilvēku. Neskatoties uz viņa atšķirīgajiem, latviešiem ne vienmēr saprotamajiem politiskajiem uzskatiem, daudzi latvieši cienīja Zadornova talantu un uzskatīja viņu Latvijas pazinēju. Ar savu līdz mielēm trulo ierakstu viņš savu reputāciju lielā mērā ir sagrāvis. Tomēr vistrakākais ir fakts, ka viņš daudziem desmitiem tūkstošu savu cienītāju Krievijā ir apzināti iestāstījis pilnīgas muļķības par izcilo režisoru Hermani, Jauno Rīgas teātri un latviešiem.

Savā rakstā Zadornovs mēģina iestāstīt saviem lasītājiem, ka Hermaņa versija par Puškinu un «Jevgeņiju Oņeginu» ir Latvijā plaši izplatītās rusofobijas baigs piemērs, kas apliecina latviešu un vispār eiropiešu naidu pret Krieviju, krieviem. Teātra kritiķi un skatītāji nešaubās, ka minētā izrāde ir gana provokatīva un pretrunīga. Tomēr šajā interesantajā mākslas projektā tikai galīgi aprobežota persona varētu saskatīt kaut kādu politiku vai naida kurināšanu. Skatītāji un teātra kritiķi Latvijā labi zina, ka JRT un Hermanis savās izrādēs nekad nenolaižas līdz lētām politiskajām spēlītēm vai muļķīgai naida kurināšanai starp tautām. Tas ir absolūti nepieņemami visā Eiropā, kur Hermanis pamatoti tiek uzskatīts par vienu no vislabākajiem režisoriem.

Alvis Hermanis pierāda, ka krievu kultūra nav tikai «Jaunais vilnis»

Zadornovs mēģina ieskaidrot krievu lasītājiem, ka Latvijā ir izdevīgi ņirgāties par visu krievisko, tas esot pat ļoti moderni. Un īpaši lielu atzinību var izpelnīties pazemojot krieviem svētas vērtības. Kaut ko tādu varētu rakstīt persona, kura zināšanas par Latviju smēlusies no lētas propagandas rakstiem, bet ne no cilvēka, kurš Latvijā dzimis un audzis. Latvijas tradīcija ir cienīt visu tautu labākās kultūras vērtības, tai skaitā krievu. Latvijā tās ir labi pazīstamas un vienmēr ļoti cienītas. Paradoksālā kārtā tieši Hermanis ar savu teātri par to jau vairāk kā desmit gadus ir ļoti rūpējies. Un pat vistrakākajiem nacionālistiem nav pat prātā nācis to viņam pārmest. Pat ja viņiem šādi murgi ienāktu prātā, tad viņi paklusētu, jo cilvēki to vienkārši nesaprastu.

Lielā mērā pateicoties tieši Hermanim, latviešu publikai ir skaistā un aizraujošā veidā regulāri atgādināts, ka krievu kultūra ir kaut kas daudz vairāk nekā ikgadējais popmūzikas festivāls «Jaunais vilnis». Pagājušā gada beigās kā liels kultūras notikums tika svinēta un LTV1 tiešraidē rādīta Jaunā Rīgas teātra «Mans nabaga Marats» pēdējā izrāde. Ar milzu panākumiem tā tika izrādīta 15 (!) gadus. Latvijas un pasaules teātra kultūrā unikāls fakts. Pēdējo izrādi tiešraidē visai valstij pārraidīja Latvijas TV. Krievu izcilā stāstnieka Alekseja Arbuzova aizkustinošais stāsts par trīs Ļeņingradas blokādes jauniešu likteņiem pamatoti iekļauts Latvijas teātra zelta fondā. Tieši Hermaņa izrāde pēdējos piecpadsmit gadus latviešu publikai skaistā un ģeniālā veidā stāstīja šo smeldzīgo krievu kultūras un vēstures stāstu. Daudziem tūkstošiem skatītāju biļetes bija jāpērk vairākus mēnešus iepriekš. Kur Zadornovs šeit saskata «naidu pret visu krievisko», patiešām grūti saprast.

Jaunā Rīgas teātra patiesā uzticība krievu kultūras vērtībām

Patiesībā izskatās, ka Hermanis nevis ienīst krievu kultūru, bet to ļoti labi pazīst un mīl no visas sirds. To apliecina fakts, ka «Mans nabaga Marats» ir tikai viens no daudzajiem krievu šedevriem Jaunā Rīgas teātra repertuārā. Ar milzīgiem panākumiem Latvijā un visā Eiropā tiek izrādīta Hermaņa iestudētā Tatjanas Tolstojas izrāde «Soņa». Latvijas prese citēja neskaitāmas Eiropas preses jūsmīgās atsauces, tai skaitā vācu izdevuma «Wiesbadener Kurier» rakstīto: «Kas par teātra vakaru! Inteliģenta un vienlaikus saudzīga attieksme pret tekstu, gudra un līdz detaļām precīza dramaturģija, pārliecinoši aktieri. Tas rada blīvumu, kāds šodien uz skatuves sastopams tikai retos gadījumos.»

Līdzīgu triumfu piedzīvoja Nikolaja Gogoļa «Revidents». Pavisam nesen teātris piedāvāja Ivana Gončarova romāna «Oblomovs» skatuves versiju. Izrāde jau paspējusi saņemt nopietnu balvu Latvijā – «Dienas Gada balvu kultūrā 2011». Un režisors atkal ir Zadornova piesauktais «rusofobs» Alvis Hermanis. Tāpat teātra repertuārā atradīsiet tādas krievu klasikas pērles kā Dostojevska «Noziegums un sods», Antona Čehova «Trīs māsas» un daudzus citus izcilus krievu kultūras dārgumus. Kopumā šobrīd Hermaņa vadītais teātris Latvijas un Eiropas skatītājiem piedāvā vienpadsmit krievu autoru izrādes. Pilnīgi neiedomājami, ka kaut kas tāds būtu iedomājams sabiedrībā, kurā valda naids pret visu krievisko.

Būtu nepareizi apgalvot, ka Hermaņa teātris vienīgais augsti novērtē krievu kultūru. 2010. gadā augstāko Latvijas teātra balvu saņēma Latvijas Nacionālajā teātra iestudētā Nikolaja Gogoļa luga «Mirušās dvēseles» un pazīstamais Krievijas režisors Kirils Serebreņņikovs. Liepājas teātris 2007. gadā atzīmēja savu simtgadi tieši ar Čehova «Tēvoci Vaņu». Šādu līdzīgu piemēru Latvijas kultūrā ir neskaitāmi. Piemēram, 2011. gadā kā viens no spilgtākajiem Latvijas mūzikas notikumiem tika pamatoti saukts Latvijas Radio kora un pasaulē pieprasītā opertenora Aleksandra Antoņenko kopdarbs – programma «Krievu romantika». Un tie ir tikai daži spilgti piemēri tam, cik Latvijā labi pieņem, atzīst un novērtē krievu kultūras vērtības. Tas nebūtu iespējams sabiedrībā, kurā ir it kā esot moderni nīst un pazemot visu krievisko. Tieši tādēļ Zadornova melīgie apgalvojumi ir pamatīgi samulsinājuši Latvijas kultūras vidi.

Izskatās, ka Zadornovs apzināti gribējis saviem cienītājiem iesmērēt kotletes ar mušām – sajaukt patiesu kultūras izpratni, mīlestību ar lētām propagandas klišejām.

Gēbelss būtu lepns par Zadornovu

Līdzīgi viņš rīkojies ar vēsturi. Savā garajā rakstā viņš ar vēstures faktiem spēlējās tikpat ciniski kā krievu un latviešu tautas ienaidnieks, šarlatāns un noziedznieks, nacistu propagandas šefs Josefs Gebelss. Tīši falsificējot vēsturi, viņš mēģināja iestāstīt pasaulei, ka ir augstākas un zemākas kultūras tautas. Kaut ko līdzīgu dara Zadornovs – viņš mēģina iestāstīt, ka latviešiem līdz pat 19. gadsimtam nav bijusi sava rakstība. Savādi, ka viņš, tik ilgi nodzīvojot Latvijā, nav zinājis, ka šeit jau 18. gadsimtā bija viens no visaugstākajiem lasīt un rakstīt pratēju procentiem visā Eiropā. Vispārējās tautas izglītības ziņā Latvija pārspēja pat tādas senas kultūras lielvalstis kā Francija. Mācības notika latviešu valodā, grāmatas tika iespiestas latviski. Tiek pamatoti uzskatīts, ka 18. un 19. gadsimtu mijā latvieši bija viena no visizglītotākajām Eiropas tautām. Zadornovs saviem lasītājiem mēģina iestāstīt pavisam kaut ko citu. Tiesa, viņš kautrīgi noklusē faktu, ka 19. un 20. gadsimta mijā Krievijas cara ierēdņi mēģināja izskaust latviešu valodu, pilnībā to aizliedzot visās mācību iestādēs. Toreiz brutāli uzspiestā rusifikācija radīja pirmās nopietnas plaisas Krievijas impērijā. Ar pātagām, skolas sodiem un represijām uzspiestā «mīlestība» dabiski izraisīja pretestību.

Tikpat cinisks un demagoģisks ir Zadornova mēģinājums iestāstīt lasītājiem, ka cars Pēteris I bija Latvijas atbrīvotājs. Patiesībā tieši viņš bija tas, kurš pavēlēja Vidzemē īstenot «izdedzinātās zemes» taktiku. Viņa ģenerālis grāfs Šeremetjevs ar īpašu nežēlību izpildīja pavēli un ziņoja caram «atbrīvotājam»: «Man Tev jāpaziņo, ka visvarenais Dievs un svētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt.» Pēc tam, kad cars iekaroja visu Latviju, latvieši nonāca zem divkārša jūga – vācu un krievu aristokrātijas.

Gara radinieki – Puškins un Hermanis

Krieviem, latviešiem un citām tautām īpaši smags bija 20. gadsimts. Daudzas tādu masu slepkavu kā Staļins un Hitlers cirstās brūces vēsturiskajā atmiņā smelgs ilgi. Bet nav šaubu, ka abi tirāni savā kapā greizi smīn, kad kāds ar lētām propagandas klišejām cenšas sarīdīt tautas. Un tas pavisam nav smieklīgi, satīriķi Zadornov!

Teātra cienītāji Latvijā un Krievijā labi zina ar ko atšķiras Puškins no Zadornova. Izcilais krievu dzejnieks ar baudu izgaršotu Hermaņa skatījumu uz «Jevgeņiju Oņeginu». Jo Hermaņa teātra provokatora un huligāna raksturā ir tik daudz kopīga ar īsto, dzīvo un cilvēcīgo Puškinu.

Uz augšu