Burvju mākslinieks - tirgus un brālis parāds

FOTO: Publicitātes foto

Eiropas ekonomiskā krīze sākusi savu nākamo dramatisko pagriezienu, pirueti, voltu, un mēs vairs nezinām, kā rīkoties tālāk. Galva reibst. Kam ticēt un ar ko izrēķināties, ja karuselis kustas pa apli tālāk? Kurš ir vainīgais? Kuram sadosim pa ādu?

Visskaļāk pašlaik skan ielas parlamenta balss un bulvārpreses naida imperatīvi.

Sašutums ir liels un dusmas arī: Grieķija «ņemas pa nātrēm», spāņi lēni grimst un itālieši turpina dziedāt krīzes krakšķu pavadījumā. Vai novilks līdzi uz leju arī mūs?

Kā kontrastu «ielas parlamenta» debatēm var vērot vadošo politiķu, ekonomistu un Eiropas publiskās telpas līderu slapstīšanos pa sapulcēm, mītiņiem un mēmu sarunāšanos slēgtās telpās.

Galotņu tikšanās Eiropas un pasaules līmenī seko cita citai. Neaizmirsīsim, cik šīs apspriedes izmaksā mums - nodokļu maksātājiem, mēs tās finansējam ar saviem nodokļiem! Tieši šī intensīvā apspriešanās Briselē, Strasbūrā, Luksemburgā, Berlīnē, Parīzē un citur liecina, ka process ir nostājies rezultāta vietā.

Politiskā Eiropas elite pašlaik izskatās kā upuris. Tā stāv apstulbota un bezspēcīga lielā fenomena priekšā ar īso nosaukumu - TIRGUS.

Ne bez iemesla.

Pēdējo gadu desmitu laikā ir notikusi varas pārbīde no politiskās uz ekonomisko ietekmes sfēru.

Kapitāls ir «starpnacionāls un bezrobežu», turpretīm politika palikusi ieslēgta nacionālās domāšanas robežās un loģikā.

Šodienas svarīgāko lēmumu pieņēmējs vairs nav politiķis

Tagad tas ir spekulants, kosmopolītiskais finanšu mākleris, kurš pats sevi jau sen apgādājis ar vienu vai vairākiem «drošības izpletņiem» un bezbailīgi riskē ar mūsu naudu savās interesēs.

Zaudēt viņš nevar. Tikai mēs varam zaudēt. Vienkārši.

Šie finanšu spekulanti ir mūsdienu karavadoņi, un mūsu nauda ir viņu armija.

Tie vai nu uzvar, vai zaudē, un medicīniskās aprūpes šajā karā vispār vairs nav.

Izdzīvot te nevar. Tikai uzvarēt vai nomirt.

Skaidrs, tad vainīgā ir banku sistēma.

Jāatzīst, ka manas dzīves laikā banka ir piedzīvojusi «būtiskas pārvērtības». No iestādēm, kurās var krāt un droši uzglabāt naudu, bankas ir pārvērtušās par tirgus hiēnām, kas sacenšas maksimāli liela apgrozījuma panākšanā, bez piesardzības un bikluma kreditēt tos, kas neko nevar atmaksāt atpakaļ. Šodien ar vārdu «banka» mēs vars nesaprotam vietu, kur iemaksāt naudu, to krājot nebaltām dienām. Nē, šodien banka nozīmē monstru «finanšu kapitālu» un gigantiskus «bonusus», «algas» pašiem banku direktoriem un vadītājiem. Viņi peldas un mazgājas mūsu naudā.

Bez tam bankas šodien nodrošina arī valsts kases kapitāla investējumus un tāpēc politiskā elite dejo polonēzi roku rokā ar banku šefiem tieši tāpat kā agrāk ar baznīcu vadītājiem. Bankas, aci nepamirkšķinot, aizdod naudu valsts kasei, lai politiķiem nebūtu jāatklāj nepopulāri tukšais valsts kases maciņš, un šādā kārtā valsts politiskā vara leģitimizē banku «nepieciešamību» un glābj (ja nepieciešams) ar nodokļu maksātāju naudu (mums pašiem atļauju neprasot)!

Jā, bankas rīkojas ar naudu, kas tām nepieder.

Vai varam pārmest bankām to, kas notika ar Latviju un tagad notiek ar Grieķiju & Co?

No vienas puses jā, jo ir neakceptējami, ja darījumi caur privātiem uzņēmumiem (bankām) simbolizē labu «lietu kārtošanu» un skaitās «godīga norēķināšanās» un mums nav nekādas citas godprātīgākas norēķinu sistēmas par šo. No otras puses - tieši politiķi ir tie, kas vēršas pie bankām pēc «naudas iešļircinājumiem» brīdī, kad ir nepieciešami populistiski projekti vai jānoslēpj iztrūkums valsts kasē, kuru vēlāk «atdos» jau nākamā valsts politiskā vadība. Tas nozīmē, ka valstij, pašvaldībām bankas «aizlienē» vieglāk un vieglprātīgāk nekā, piemēram, uzņēmumam vai privātpersonām.

Piemēram, Grieķijā.

Politiķi Atēnās nemaksās atpakaļ parādus, kurus tie aizņēmušies valsts vārdā, un neviens nevar pateikt skaļi tā, kā tas ir, - šos grieķu parādus bankām maksāsim mēs visi, Eiropas nodokļu maksātāji kolektīvi.

Viņi aizņēmās, mēs samaksāsim.

Labi, bet kāpēc nav kontroles institūcijas, kas novērtē, cik un kā populistiski politiķi drīkst atļauties «aizņemties» valsts vārdā no bankām?

Ir. Mody´s, Fitch, Standart & Poors. Šīs institūcijas novērtē valstis ar burtu kombinācijām, + vai - zīmēm un norāda kreditēšanas pieļaujamību. Ko tad šīs institūcijas darīja brīdī, kad Latvijas «treknie šķēlisti» vai grieķu korumpētie varasvīri noveda savas valstis (caur aizņemšanos) pie aizas malas?

Gulēja vai slikti redzēja? Nē, viņi var tikai signalizēt. Lemj politiķi.

Institūciju uzdevums ir kontrolēt, vai politiķu apgalvojumi atbilst patiesībai. Ja grāmatvedība izskatās labi (lai gan ir faktiski viltota, kā Grieķijas variantā) tad kredītu tērcīte turpina plūst tālāk un apgādā arī politisko vadoņu privātos naudas peldbaseinus.

Jā, reizēm šie «vērtētāji» atzīst savas kļūdas, kā tas bija Islandes banku gadījumā. Līdz pēdējam brīdim šīs bankas tika novērtētas kā lielisks paraugs ideālai finanšu darbībai. Pēc tam burbulis plīsa un no brūces vēlās ārā strutas.

Pretīgi, taču reāli notikumi liek mums secināt un mācīties no savām un citu kļūdām. Šķiet, ka kreditēšanas vērtējumu institūcijas mums joprojām ir nepieciešamas, jo var gadīties, ka bez «viņiem» politiķi pakļautu mūs vēl lielākiem riskiem.

Tiktāl esam tikuši krīzes grēkāža meklējumos.

Paņemsim spoguli. Eiropas Svensson, Dupont, Müller vai Bērziņš labi zina, ka nedrīkst tērēt to, kas nav tavā maciņā. Jā, mēs zinām, ka parāds nav brālis un dzīvot pāri saviem līdzekļiem nav glīti. Taču visinteresantākais ir tas, ka tepat līdzās dzīvojoši bijušie provinces televizoru meistari pēkšņi pārvēršas lielu banku vadītājos un, nomenedžējot valsts likumus savā labā (caur draugiem, protams!), viņi kļūst par miljonāriem, dimanta pensionāriem un visbeidzot iesēžas pat valsts prezidentu krēslos. Kā pasakā! Bez tam viņu parādus atdodam mēs.

Žilbinošās varasvīru rokādes sajūsmina arī otrā balkona skatītājus.

Šīs 21. gadsimta «vīru pasakas» rada priekšnosacījumus caurmēra pilsoņa pārliecībai, ka «parāds ir brālis» un ka «gudru cilvēku parādus maksā citi».

Vai pašreizējā krīze nav arī mūsu morālā dzīvesstila krīze? Tagankas teātris Maskavā savulaik Dostojevska «Noziegumu un sodu» iesāka ar vārdiem: «Raskoļņikovs rīkojās pareizi brīdī, kad nosita veceni. Žēl tikai, ka iekrita!»

Pagaidām pārāk daudzi aizņemas, nozog un neiekrīt

Īpaši tad, ja viņi zog tuvu varas stūrei.

Jaunākie SEB labklājības barometra pētījumi liecina, ka jau 2011. gadā grieķi «lauza savu sociālo kontraktu ar savas valsts vadītājiem» (DN, 11.06.2012.). Pērn nacionālais kopprodukts nogrima līdz 7% līmenim, darba algas sarāvās un viena piektā daļa grieķu palika bez darba. Tagad - 6. maija un 17. jūnija vēlēšanās tika mēģināts iedvest tautai izvēles iespēju ilūziju, taču rezultāts pārvērtās vēl lielākā haosā. SEB jaunākais labklājība indeksa pētījums šoreiz aptver ne tikai ziemeļvalsts, bet ari Spāniju, Grieķiju un Itāliju. Salīdzinājumam.

Grieķija uz šī fona izskatā vissliktāk. Viņi nav apmierināti ar savas valsts vadītājiem, un tas nozīmē, ka valstij «kā tādai» vairs nav jēgas pilsoņu izpratnē. 29% (no 100%) grieķu netic, ka valstī būs iespējams nodrošināt pensijas, 29% netic, ka būs nauda veselības aprūpei, atbalstīt vecākus un stimulēt demogrāfisko uzplaukumu, 19% netic, ka varēs garantēt labu skolu bērniem, 26% netic, ka būs pabalsti bezdarbniekiem, 18% apšauba, ka būs līdztiesība darba vietās (skat. SEB välfärdsbarometer 2011). Tieši šis pesimisms un neticība valstij ir pats galvenais klupšanas akmens Grieķijas spējā un varēšanā «izvilkties ārā no krīzes», jo ticība jau mirst pēdējā.

Ja pilsoņu ticība savai valstij ir mirusi, tad ir mazas cerības, ka šīs valsts atgūsies no finansiāli ekonomiskās komas.

Situācija Grieķijā tāpēc ir ļoti sarežģīta. Tikpat sarežģīta tā ir arī Latvijā.

Valsts vadītāji var turpināt braukāt viesizrādēs pa starptautiskajām politiskajām skatuvēm un lielīties ar Latvijas «success», kamēr mums nav spēka un vēlmes no jauna noslēgt līgumu ar valsts pārvaldītājiem un spēka uzticēties tiem, kas ir pie varas, tikmēr gaismas tuneļa galā vēl nav.

Cilvēki ir dzīvi. Viņi ir personas, nevis statistikas vienības.

Valstij nav iespēju nodrošināt nodokļu iekasēšanu no cilvēkiem, kuri netic savai valstij, aizbrauc no tās vai neuzskata, ka saņem atpakaļ dzīves standarta uzlabojumus savā valstī par samaksātajiem nodokļiem.

Viņi nemaksā, un varasvīriem no jauna jāaizņemas no bankām, lai segtu savus valstiski svarīgos izdevumus, kurus nākotnē bankām nomaksās mūsu mazbērni.

Nevis viņi paši. Kā izkļūt no šīs krīzes? Vai mēs varam dot padomus grieķiem?

Vai mums ir kāds labs padoms, ko viņiem uzdāvināt?

Uz augšu